Vienotības iekšējās intrigas rada riskus

 
©F64

To, ka Laimdotai Straujumai nācās aiziet pašas partijas intrigu dēļ, vairs neslēpj nedz koalīcijas partneri, nedz Vienotības biedri.

Taču lielākā intriga ir tas, vai, paejot malā galvenajam pretendentam uz premjera posteni Rihardam Kozlovskim, par reālāko nominanti kļūs Solvita Āboltiņa un vai nesanāk tā, ka veidot valdību var tikt uzticēts kādas citas partijas pārstāvim.

Latvijas politiskajā arēnā premjeru krišana parasti izriet vai nu no koalīcijas partneru strīdiem, vai arī ir piespiedu solis, kā tas bija pēc Zolitūdes traģēdijas ar Valdi Dombrovski, pēc janvāra grautiņiem ar Ivaru Godmani vai pēc trekno gadu kraha ar Aigaru Kalvīti. Turpretim Laimdotas Straujumas demisija pierādīja, ka savu premjeru var gāzt arī pašas partija, ja vien kādam no līderiem ļoti sakārojas šo amatu. Koalīcijas partneru Nacionālās apvienības (NA) līderis Raivis Dzintars sarunā ar Neatkarīgo situāciju sauc par unikālu, norādot, ka ne pie kā laba šī politiskā rotaļa Vienotību nenovedīs. Tikmēr Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) līderis Augusts Brigmanis brīdina: «Tas, kas notiek Vienotības iekšienē, ir viņu politiskās eksistences jautājums. Šī ir izšķiroša fāze, aiz kuras var iestāties bankrots. Arī pašai Solvitai Āboltiņai. Un, kā mēs redzam, tur šobrīd notiek iešana uz visu banku.»

Aizkulisēs tiek runāts, ka L. Straujumas virzītais pēctecis R. Kozlovskis esot atteicies kandidēt, jo nevēlējās iesaistīties atklātā kautiņā ar S. Āboltiņu. Uz viņu esot ticis izdarīts politiskais spiediens. Taču koalīcijas partneri izvirza nākamo jautājumu – uz ko šajā situācijā cer S. Āboltiņa, jo pat, ja nebūs neviena cita kandidāta, partneri Vienotības līderi neatbalstīšot. Galavārds šajā situācijā gan būs jāsaka Valsts prezidentam Raimondam Vējonim, un tiek baumots, ka, iespējams, S. Āboltiņa cer uz kādreizējo vienošanos, kas slēgta maijā, balsojot par R. Vējoni kā nākamo Valsts prezidentu. Taču arī šāds scenārijs ir maz ticams. Pirmkārt, R. Vējonis lieliski apzinās, cik zems sabiedrībā ir S. Āboltiņas reitings, un neriskēs ar savu reputāciju. Otrkārt, S. Āboltiņai nav koalīcijas partneru atbalsta.

To, ka partijas vadības rīcība ir novedusi Vienotību uz bankrota robežas, apliecina arī partijas biedru kurnēšana. Vienotības līdere Sandra Kalniete savos izteicienos ir tieša. «Straujumas godprātīgi veikto darbu pēdējās nedēļās raksturoja nejauka pret viņu vērsta komunikācija, un mēs varam tikai minēt, kas aiz tās stāv. (..) Man ir kauns stāstīt, ka Laimdotu Straujumu «noraka» pašas politiskās partijas vadība, jo šo amatu kāds ir uzcerējis savai politiskajai atdzimšanai.» Līdzīgi nebaidās runāt arī Atis Lejiņš. «(..) Bijām ASV kopā ar Saeimas deputātiem Ojāru Ēriku Kalniņu (V), Rihardu Kolu (NA) un Arti Rasmani (ZZS), tiekoties ar ASV kongresmeni, senatoriem, domnīcām, Nacionālās drošības padomes pārstāvjiem. (..) Kad atgriezāmies Latvijā, uzzinājām, ka kritusi valdība. Jācer, ka šis nav Gazprom pirksts un LG lobiju darbs, kuri grib nobremzēt tirgus liberalizāciju. Jo tad mēs tiešām būtu īsta melnā avs ne tikai Baltijā, bet arī Eiropā un visā transatlantiskajā blokā – un Krievijas labākais kalps.»

Tikmēr pretinieki piemet ugunij malku. Tiek atgādināts, ka premjeru nominē Valsts prezidents un, ja Vienotība riskēs spēlēsies ar tautā nemīlētās S. Āboltiņas kandidatūru, tad R. Vējonis bez mazākā nopēluma varētu aicināt veidot valdību kādu citu partiju. To, ka šāds scenārijs nebūt nav neiespējams, Neatkarīgajai apliecināja gan A. Brigmanis, gan R. Dzintars, atzīstot – abām partijām ir spēcīgi kandidāti premjera amatam.