Straujuma. Pirms lēmuma par demisiju

Šī intervija ar Laimdotu Straujumu tapa pagājušajā nedēļā, kad runas par viņas valdības krišanu vēl nebija materializējušās demisijā. Tagad, kad tas ir noticis, ir interesanti atskatīties uz premjerministres Laimdotas Straujumas subjektīvo attieksmi pret notiekošo. Turklāt Straujumas valdība jau turpinās strādāt līdz jaunās valdības izveidei.

– Pirmajā decembrī medijos dažādās variācijās vienā laidā skanēja, ka «pēc budžeta pieņemšanas valdības dienas ir skaitītas». Vai ir skaitītas?

– Budžeta pieņemšana ir noteikts posms. Tas ir noiets. Un tiešām ir svarīgi, vai mēs, valdība, varam gūt jaunu elpu, vai dodam vietu jaunai paaudzei.

– Bet Saeima akceptēja budžetu. Tātad konstatēja, ka vēl varat paelpot. Ir vai nav skaitītas jūsu valdības dienas?

– Jā, ja parlaments neakceptē budžetu, valdība krīt automātiski. Bet man sakarā ar valdības krišanu jāatbild tas, ko daudzkārt esmu atbildējusi: es nevaru pateikt, kad tā notiks. Ir vairākas valstij pārāk būtiskas lietas, kuras es nevaru tik vienkārši pamest. Te man jāskatās ne tik daudz, kādas ir manis pašas, cik – kādas ir valsts intereses. Ne vienmēr par tām var publiski runāt. Tās ir saistītas gan ar valstij nepieciešamo rīcību finanšu jomā (es negribu teikt, ka valstij te ir kādas problēmas), gan ar citām lietām. Tām vajadzīgs laiks. Taču sabiedrībā tiek intensīvi veidots priekšstats, ka jāmaina valdība. Es saku: ir vairāki objektīvi iemesli, kas man liek rīkoties tā, kā es rīkojos. Tomēr – katrai valdībai reiz pienāk gals. Cilvēki grib jaunus uzstādījumus, jaunas idejas. Šajā ziņā tas ir ļoti normāli.

– Ja jums un jūsu kolēģiem ir zināmi šie objektīvie iemesli, tad nav saprotams, kāpēc jūsu valdība šobrīd ir izlikta liekulības tirgū. Publiskā telpā dominē viens fons, aizkulisēs, iespējams, pavisam cits.

– Protams, tas ir liekulības tirgus. Es to atzīstu. Tā ir, kā jūs sakāt. Bet es negribu šeit mazgāt kādus veļas gabalus. Tas ir liekulības tirgus, un politikā tāds pastāv bieži. Pēdējo nedēļu laikā tiek organizēta kampaņa. Tā tiek vērsta pret mani. Bet es negribu meklēt tai saknes.

– Tad kāds ir kampaņas mērķis?

– Valdības nomaiņa.

– Kas liedz to mainīt atklāti? Sanāciet kopā un nomainiet. Taču Nacionālās apvienības un Zaļo un zemnieku savienības līderi apliecina: esošajai valdībai jāstrādā. Solvita Āboltiņa Neatkarīgajai apgalvo, ka runām par valdības krišanu nav pamata. Ja koalīcija ir par šīs valdības pastāvēšanu, kas un kāpēc grib, lai tā krīt?

– Tā drīzāk ir Vienotības gribēšana. Pārējā koalīcijā attieksme ir stabila.

– Bet savā partijā taču it kā vēl vieglāk izrunāt to, ko katrs domā un grib. Kam vajadzīgs šis publiskais cirks?

– Jā, es uzskatu, ka tas ir nepareizi. Vienotībai ir jāsanāk un valdē jārunā par šīm lietām. Nevis atsevišķi, tiekoties ar dažādiem cilvēkiem, jāapcer dažādi varianti. Nepieciešams valdes lēmums. Personīgi es pie šī krēsla neturos.

– Vasarā jūs Ir teicāt, ka partijai vajadzīgs restarts, jaunas idejas, jauni cilvēki. Vai šai vēlmei ir pamats, vai pašā Vienotībā ir kaut cik efektīvam restartam reāls potenciāls un cilvēkresursi?

– Jā. Mums ir ļoti labi pilsētu, novadu vadītāji. Cēsis, Salaspils novads,… Mums ir cilvēki, kuriem jādod iespēja augt.

– Es valsts mērogam pievērstas jaunas idejas šobrīd nesaskatu nevienā partijā. Jaunus cilvēkus var atrādīt…

– Idejas rodas tad, kad par idejām runā. Neatkarīgi no vecuma, partijas piederības…

– Vai Vienotības kongresā par tām runāja? Vai kongress apliecināja jūsu sacīto?

– Protams, katrs cilvēks uzdod sev jautājumu: kā sagādāt labāku dzīvi sev un saviem tuvākajiem. Es kongresā runāju par darbiem, kas stiprina Latvijas vietu Eiropā un pasaulē. Šeit, Latvijā, nākamajā gadā īstenojamas sekojošas prioritātes: – efektīva un ilgtspējīga nodokļu politika, 2017. gada budžets jāveido uz izstrādātas vidēja termiņa nodokļu sistēmas bāzes; – augstākās izglītības un zinātnes nozaru finansējuma sakārtošana. Skolotāju algu reforma ir jānoved līdz galam, paturot prātā cilvēku, nevis skolu intereses; – nākamā gada darba un 2017. gada budžeta prioritātei jābūt veselības nozarei. Nepieciešams veikt sociālā nodokļa pārdali par labu veselības finansējumam, pakāpeniski virzoties uz obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu tuvāko gadu laikā. Vienlaikus jāturpina nozares iekšējā sakārtošana.

– Vai koalīcija, lemjot par valdību, turēsies pie savu līderu apgalvojumiem?

– Es neesmu jutusi, ka kāda no partijām gatavotu manas demisijas pieprasījumu. To pašu man ir apliecinājuši arī šo partiju līderi. Ir jābūt Vienotības iekšējai diskusijai. Es neredzu, ka valdības krišana tiktu gatavota no NA vai ZZS puses.

– Pirms pāris nedēļām pamatā tika locīts vārds «valdība». Tagad tiek locīts vārds «Straujuma». «Straujuma sevi izsmēlusi», «Straujuma ir vājais valdības posms»,… Diemžēl muldēšanas, nevis profesionāla pamatojuma līmenī. Bet varbūt jūsu vadītā valdība tiešām nespēj savākties?

– Ja jūs domājat, ka problēma pastāv valdības iekšienē, tad tur tās nav.

– Toties ir melnā PR (manā uztverē) gājieni. Piemēram, ar jums skolotāju streika dienā acīm redzami spēlējās kā ar nezinīti ministru algu palielinājuma lietā.

– Es tiešām to nezināju. Mēs bijām vienojušies par to, ka otra ministra aizvietošanas gadījumā ir nepieciešams šo darbu apmaksāt. Un vēl mēs vienojāmies, ka premjeram, līdzīgi kā prezidentam, ir nepieciešami reprezentācijas izdevumi. Tad es aizbraucu uz Ķīnu. Un Ķīnā saņēmu ziņu no komisijas, ka tā nolēmusi nopietni palielināt ministru algas. Dienā, kad bija skolotāju streiks. Es biju ļoti pārsteigta. Valdība to nebija lēmusi. Manā klātbūtnē koalīcijā šāds lēmums netika pieņemts. Jā, ir cilvēki, kuri arī uzskata, ka tas darīts tīšām. Šī pret mani vērstā kampaņa man rada lielu izbrīnu. Ko ar to grib iegūt?

– Ja runāt par ministru, ierēdņu algām, es piekrītu jūsu pērn sacītajam, ka algas var celt, ja tiek veidots kompakts, nevis uzpūsts valsts aparāts. Bet kompakts tas, manuprāt, vēl nav.

– Man prieks, ka ir jauns Valsts kancelejas vadītājs, kurš ar to nodarbojas. Esmu par to, lai kopējā summa netiek palielināta, un par to, lai tiktu noņemti šķēršļi, kas traucē valsts sekretāram pašam lemt, cik viņš uz atlaisto rēķina maksā palikušajiem.

– Pati esat teikusi, ka valsts sekretāriem neviens to neliedz darīt.

– Jā, neliedz. Esmu to darījusi gan Zemkopības ministrijā, gan VARAM. Mums šajās ministrijās vienmēr bija lielākās algas… Tad mani kāra pie lielā zvana. Un noņēma no budžeta par pieciem procentiem vairāk. Tas ir ļoti sarežģīti. Bet es uzskatu, ka tas ir pareizi.

– Es meklēju pamatojumu nepatikai pret jums publikācijās, bet atradu neapmierinātību ar to, ka neesat pietiekami atraktīva, ārēji efektīga, neizceļaties ar šova elementiem uzvedībā, spilgtu matu krāsu vai galēju, publikai tīkamu kategorismu vērtējumos…

– Es nekad tāda neesmu bijusi un nevaru būt. Māksliniece es neesmu…

– Opozīcijas vietā es pieprasītu valdības demisiju budžeta dēļ. Jo man liekas, ka nākamā gada budžeta prioritātes nav vis, kā teikts, – aizsardzība, iekšlietas, izglītība un veselība, bet tikai fiskālā stabilitāte gauži lokālā, birokrātiskā izpratnē.

– Nē! Galvenā prioritāte bija aizsardzība. Dabūt papildu miljonus aizsardzības budžetā – tas nebija viegli. Tas bija jāpieaudzē par 0,5 procentiem (no 0,9% līdz 1,4% IKP). Nākamā gada budžetā tika saspiestas visas citas vajadzības un līdzekļi aizgāja aizsardzībai. Līdzīgā kārtā 2017. gada budžetā līdzekļiem jātiek veselībai. Tai jābūt 2017. gada budžeta prioritātei

– Es tomēr palieku pie sava. Nākamā gada budžets ir veidots, rēķinoties pamatā ar varas pašmērķiem, nevis valsts attīstību. Redz, pat Latvijas Darba devēju konfederācijas un Latvijas Brīvo arodbiedrību viedoklis par 2016. gada budžetu pastāvēja līdz šim nedzirdētā unisonā. Tātad darba devējiem un darba ņēmējiem tas pagriezis muguru?

– Tas ir aizsardzības budžets. Bet darba devēju un darba ņēmēju (es nedaudz brīnos par arodbiedrību nostāju) iebildumi ir saistīti ar solidaritātes nodokli. Tas ir lielākais neapmierinātības iemesls. Otrs punkts ir tas, ka netika samazināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Attiecīgs lēmums tika pieņemts pirms trim gadiem, kad nebija Ukrainas, kad bija 4% IKP pieaugums… Šobrīd IIN samazinājumu nevar gribēt. Darba devēji piedāvāja palielināt PVN un ar to segt aizsardzības izdevumus. Taču – tas ietekmētu katru cilvēku. Solidaritātes nodoklis faktiski novērš nodokļu regresivitāti.

– Vai tas nozīmē, ka sadarbības partneru attiecībās saistībā ar budžetu pastāv plaisa?

– Jā, zināmā mērā plaisa pastāv. Tas man ir iekšējs diskomforts, jo es vienmēr esmu meklējusi kompromisus. Diskomforts pastāv tāpēc, ka sadarbības partneri netika laikus brīdināti par solidaritātes nodokļa ieviešanu. Bet šobrīd pacelt PVN, kā to piedāvāja LDDK, nebrīdinot sabiedrību gadu iepriekš, nebija iespējams. Turklāt – mēs negribam budžeta deficītu lielāku par vienu procentu no IKP.

– Jūs sakāt, ka valdībā viss kārtībā. Tomēr finanšu ministrs bez konsultēšanās rīkojies ar mikrouzņēmumu nodokli, satiksmes ministrs novedis valdību «bezizejas stāvoklī», kolēģi jūs neinformēja par to, ka ministriem cels algas,… Tātad iekšējā komunikācija tik laba nemaz nav?

– Par algām valdība nav lēmusi. Finanšu ministrs? Zināma kurnēšana budžeta pieņemšanas ietvaros starp ministriem bija, bet es domāju, ka diskusijai starp finanšu un ekonomikas ministriem jābūt vēl aktīvākai. Tas ir normāli. Jābūt uzstādījumam no ekonomikas ministra puses, bet finanšu ministrs vienmēr saka: «Nē! Vairāk naudas? Nē!» Viņa uzdevums ir budžets. Risinājumi jāmeklē kopā. Un, jo lielāka diskusija, jo labāk.

Bet satiksmes ministra demisija tika pieprasīta tāpēc, ka nedrīkst neinformēt un nākt uz valdību ar risinājumiem, no kuriem neviens nav pieņemams. Viņam bija divi airBaltic problēmas risinājumi. Viens – Suhoj lidmašīnas, otrs – valsts atbalsts, kā Igaunijā.

– Taču Solvita Āboltiņa nupat izteicās, ka «satiksmes ministra jautājums nav atbildēts». Kas nav atbildēts?

– Nav citu iemeslu, izņemot to, ka satiksmes ministrs piedāvāja valdībai nepieņemamus risinājumus, pirms tam neinformējis valdību par to, kādi tie būs. Bet, ja ministrs neinformē, tātad viņš gatavo pieņemamus variantus.

– Viņš pats gan to sauc par cūcīgu izrīkošanos.

– Protams, tas nevienam nav patīkami.

– Kad airBaltic nākamreiz nāks uz Valsts kasi pēc naudiņas?

– Mums jāsaprot – ja mēs gribam saglabāt nacionālo aviokompāniju un būt īpašnieki, tad ik pa brīdim būs vajadzīgas investīcijas. Tā rīkojas ikviens īpašnieks. Un no tā nevarēs izvairīties. Mēs redzam, kas notiek ar aviokompānijām. Tas nav viegls bizness. Un mums ir ļoti svarīgi saglabāt vienīgo Baltijas nacionālo aviokompāniju, kura spētu soli pa solim attīstīties. Šeit – Rīgā! Kas tiks izdarīts ar šīm investīcijām? Ar tām tiks sakārtots pašu kapitāls.

– Kurš atbildēs par to, ka kompānijas pašu kapitāls kļuvis negatīvs un airBaltic jākāš Valsts kase, bet alternatīvas, cik saprotu, nav tikušas meklētas.

– Kompānijas pašu kapitāls bija negatīvs 2011., 2012. gadā pēc krīzes.

– Vai tas ir attaisnojums?

– Bet – kādi tad ir citi ceļi…

– Iesēdināt kādu…

– Nu, bet saistībā ar Fliku tiesvedība rit…

– Jūs savulaik kā ministru izvēles kritērijus deklarējāt «profesionālismu un godprātību». Pērn par savas valdības ministriem teicāt, ka starp viņiem «nav tādu, kas negribētu vai nemācētu veikt savu darbu». Taču es vismaz divus valdības darbus uzskatu par neprofesionāliem. Pirmais. Skolotāju algu modelim vajadzēja, kā pērn tika apgalvots, būt darbībā no šā gada septembra. Vai piedāvājums apzināti tika taisīts tik kropls, lai tā nenotiktu?

– Es nedomāju, ka tas tika darīts apzināti. Es uzskatu, ka ir nepareizi dažām skolām ņemt naudu nost, dažām likt klāt. Nav jāņem kādam nost, bet pakāpeniski, soli pa solim jāliek klāt tiem, kuriem nav. Noņemt kādam – tas vienmēr ir nepareizi.

– Otrs – valdība ir neprofesionāla bēgļu lietās. Valdībai nav pat profesionāla konceptuāla priekšstata, ko ar viņiem darīt. Turklāt valdība bēgļus redz labi ja nākamā gada (budžeta) perspektīvā. Par ainu pēc pieciem, desmit gadiem tai nav ko teikt.

– Bēgļu problēma pastāv visā Eiropā. Latvijas pozīcija bija savādāka jau tad, kad šos bēgļus sāka dalīt. Jāsāk bija nevis ar bēgļu dalīšanu, bet trešo valstu robežu stiprināšanu. Kas šobrīd ir noticis Eiropā? Bēgļi ir visi, kas tikuši Eiropā bez kādas reģistrācijas. Viņi ir izklīduši. Viņi nav reģistrēti tajās valstīs, uz kurām gribējuši tikt. Aplamās rīcības dēļ ar bēgļu sadalīšanu saistītie ES pasākumi sanaidoja gan dažādas cilvēku grupas atsevišķās valstīs, gan Austrumeiropu ar Rietumeiropu, gan arī Rietumeiropas valstis savā starpā. Tas radīja haosu Eiropā un cilvēku neapmierinātību Latvijā. Protams, ir pilnīgi skaidrs, ka mēs šo 771 bēgli, ko esam apņēmušies uzņemt, uzņemsim.

Taču es kategoriski iebilstu pret jebkādu citu saistību uzņemšanos. Jo ir jātiek galā ar darbiem, kuri ierobežo šo plūsmu. Mēs esam aizsūtījuši savus ekspertus palīgā tām valstīm, kur tie vajadzīgi. Uz Grieķiju, Itāliju,… Es piekrītu Kozlovska kungam, ka mums uz robežas ar trešajām valstīm atsevišķās vietās ir jāceļ žogs. Jo neviens nevar zināt, kas var notikt un kas var būt šeit. Mēs esam robežvalsts. Un tas ir jādara katrai robežvalstij. Pusgads pagājis, bet ko mēs visi darām? Valstis runā, kā dalīsim bēgļu kvotas. Nevis – kā aizsargāsim robežu. Tas ir haoss.

– Bet es runāju par iekšējo situāciju. Ar pastāvošo pieeju mēs šeit atkal radīsim savrupu cilvēku kopienu. Iespējams, neapmierinātu, jo viņi tiešām nebūs tikuši, kur gribējuši.

– Ja runājam godīgi, es nezinu, vai šurp vispār atnāks kāds bēglis. Taču, ja kāds būs, un mēs pēc pārbaudēm teiksim, ka esam gatavi ņemt viņu Latvijā, bet viņš teiks: «Nē!», tad neviens nevarēs viņu piespiest būt Latvijā. Tas ir jāsaprot.

– Ja tagad būtu jārezumē – kāda ir jūsu valdības pievienotā vērtība?

– Pirmkārt, ekonomika attīstās. 3,3% IKP pieaugums – manuprāt, tas nav slikti. Valsts kredītreitingi tiek saglabāti. Eksports kopumā nav negatīvs, kā mūsu kaimiņvalstīs. Vidējā alga ir augusi apmēram par septiņiem procentiem. Tātad – valsts ekonomiski attīstās.

Pusgadu bijām ES prezidējošā valsts. Tas daudzas Latvijas lietas darīja pazīstamas Eiropā. Mēs tikām novērtēti. Nevienlīdzība nedaudz mazinās. Veikts liels darbs, novēršot krīzes sekas. Mums arvien jārisina un vēl būs jārisina lietas (Citadele, airBaltic, Liepājas metalurgs,…), kuras nav radušās tagad. Kas saņemtas no tiem gadiem, kad bijām iekrituši bedrē.

Un – nekad nav izdarīts viss. Manas valdības laikā parādījās Ukrainas problēma. Bija jādomā, ko darīt ar importa aizlieguma sekām. Divas vēlēšanas. Bēgļi. Turklāt – manā izpra

Šī intervija ar Laimdotu Straujumu tapa pagājušajā nedēļā, kad runas par viņas valdības krišanu vēl nebija materializējušās demisijā. Tagad, kad tas ir noticis, ir interesanti atskatīties uz

premjerministres Laimdotas Straujumas subjektīvo attieksmi pret notiekošo. Turklāt Straujumas valdība jau turpinās strādāt līdz jaunās valdības izveidei.

– Pirmajā decembrī medijos dažādās variācijās vienā laidā skanēja, ka «pēc budžeta pieņemšanas valdības dienas ir skaitītas». Vai ir skaitītas?

– Budžeta pieņemšana ir noteikts posms. Tas ir noiets. Un tiešām ir svarīgi, vai mēs, valdība, varam gūt jaunu elpu, vai dodam vietu jaunai paaudzei.

– Bet Saeima akceptēja budžetu. Tātad konstatēja, ka vēl varat paelpot. Ir vai nav skaitītas jūsu valdības dienas?

– Jā, ja parlaments neakceptē budžetu, valdība krīt automātiski. Bet man sakarā ar valdības krišanu jāatbild tas, ko daudzkārt esmu atbildējusi: es nevaru pateikt, kad tā notiks. Ir vairākas valstij pārāk būtiskas lietas, kuras es nevaru tik vienkārši pamest. Te man jāskatās ne tik daudz, kādas ir manis pašas, cik – kādas ir valsts intereses. Ne vienmēr par tām var publiski runāt. Tās ir saistītas gan ar valstij nepieciešamo rīcību finanšu jomā (es negribu teikt, ka valstij te ir kādas problēmas), gan ar citām lietām. Tām vajadzīgs laiks. Taču sabiedrībā tiek intensīvi veidots priekšstats, ka jāmaina valdība. Es saku: ir vairāki objektīvi iemesli, kas man liek rīkoties tā, kā es rīkojos. Tomēr – katrai valdībai reiz pienāk gals. Cilvēki grib jaunus uzstādījumus, jaunas idejas. Šajā ziņā tas ir ļoti normāli.

– Ja jums un jūsu kolēģiem ir zināmi šie objektīvie iemesli, tad nav saprotams, kāpēc jūsu valdība šobrīd ir izlikta liekulības tirgū. Publiskā telpā dominē viens fons, aizkulisēs, iespējams, pavisam cits.

– Protams, tas ir liekulības tirgus. Es to atzīstu. Tā ir, kā jūs sakāt. Bet es negribu šeit mazgāt kādus veļas gabalus. Tas ir liekulības tirgus, un politikā tāds pastāv bieži. Pēdējo nedēļu laikā tiek organizēta kampaņa. Tā tiek vērsta pret mani. Bet es negribu meklēt tai saknes.

– Tad kāds ir kampaņas mērķis?

– Valdības nomaiņa.

– Kas liedz to mainīt atklāti? Sanāciet kopā un nomainiet. Taču Nacionālās apvienības un Zaļo un zemnieku savienības līderi apliecina: esošajai valdībai jāstrādā. Solvita Āboltiņa Neatkarīgajai apgalvo, ka runām par valdības krišanu nav pamata. Ja koalīcija ir par šīs valdības pastāvēšanu, kas un kāpēc grib, lai tā krīt?

– Tā drīzāk ir Vienotības gribēšana. Pārējā koalīcijā attieksme ir stabila.

– Bet savā partijā taču it kā vēl vieglāk izrunāt to, ko katrs domā un grib. Kam vajadzīgs šis publiskais cirks?

– Jā, es uzskatu, ka tas ir nepareizi. Vienotībai ir jāsanāk un valdē jārunā par šīm lietām. Nevis atsevišķi, tiekoties ar dažādiem cilvēkiem, jāapcer dažādi varianti. Nepieciešams valdes lēmums. Personīgi es pie šī krēsla neturos.

– Vasarā jūs Ir teicāt, ka partijai vajadzīgs restarts, jaunas idejas, jauni cilvēki. Vai šai vēlmei ir pamats, vai pašā Vienotībā ir kaut cik efektīvam restartam reāls potenciāls un cilvēkresursi?

– Jā. Mums ir ļoti labi pilsētu, novadu vadītāji. Cēsis, Salaspils novads,… Mums ir cilvēki, kuriem jādod iespēja augt.

– Es valsts mērogam pievērstas jaunas idejas šobrīd nesaskatu nevienā partijā. Jaunus cilvēkus var atrādīt…

– Idejas rodas tad, kad par idejām runā. Neatkarīgi no vecuma, partijas piederības…

– Vai Vienotības kongresā par tām runāja? Vai kongress apliecināja jūsu sacīto?

– Protams, katrs cilvēks uzdod sev jautājumu: kā sagādāt labāku dzīvi sev un saviem tuvākajiem. Es kongresā runāju par darbiem, kas stiprina Latvijas vietu Eiropā un pasaulē. Šeit, Latvijā, nākamajā gadā īstenojamas sekojošas prioritātes: – efektīva un ilgtspējīga nodokļu politika, 2017. gada budžets jāveido uz izstrādātas vidēja termiņa nodokļu sistēmas bāzes; – augstākās izglītības un zinātnes nozaru finansējuma sakārtošana. Skolotāju algu reforma ir jānoved līdz galam, paturot prātā cilvēku, nevis skolu intereses; – nākamā gada darba un 2017. gada budžeta prioritātei jābūt veselības nozarei. Nepieciešams veikt sociālā nodokļa pārdali par labu veselības finansējumam, pakāpeniski virzoties uz obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu tuvāko gadu laikā. Vienlaikus jāturpina nozares iekšējā sakārtošana.

– Vai koalīcija, lemjot par valdību, turēsies pie savu līderu apgalvojumiem?

– Es neesmu jutusi, ka kāda no partijām gatavotu manas demisijas pieprasījumu. To pašu man ir apliecinājuši arī šo partiju līderi. Ir jābūt Vienotības iekšējai diskusijai. Es neredzu, ka valdības krišana tiktu gatavota no NA vai ZZS puses.

– Pirms pāris nedēļām pamatā tika locīts vārds «valdība». Tagad tiek locīts vārds «Straujuma». «Straujuma sevi izsmēlusi», «Straujuma ir vājais valdības posms»,… Diemžēl muldēšanas, nevis profesionāla pamatojuma līmenī. Bet varbūt jūsu vadītā valdība tiešām nespēj savākties?

– Ja jūs domājat, ka problēma pastāv valdības iekšienē, tad tur tās nav.

– Toties ir melnā PR (manā uztverē) gājieni. Piemēram, ar jums skolotāju streika dienā acīm redzami spēlējās kā ar nezinīti ministru algu palielinājuma lietā.

– Es tiešām to nezināju. Mēs bijām vienojušies par to, ka otra ministra aizvietošanas gadījumā ir nepieciešams šo darbu apmaksāt. Un vēl mēs vienojāmies, ka premjeram, līdzīgi kā prezidentam, ir nepieciešami reprezentācijas izdevumi. Tad es aizbraucu uz Ķīnu. Un Ķīnā saņēmu ziņu no komisijas, ka tā nolēmusi nopietni palielināt ministru algas. Dienā, kad bija skolotāju streiks. Es biju ļoti pārsteigta. Valdība to nebija lēmusi. Manā klātbūtnē koalīcijā šāds lēmums netika pieņemts. Jā, ir cilvēki, kuri arī uzskata, ka tas darīts tīšām. Šī pret mani vērstā kampaņa man rada lielu izbrīnu. Ko ar to grib iegūt?

– Ja runāt par ministru, ierēdņu algām, es piekrītu jūsu pērn sacītajam, ka algas var celt, ja tiek veidots kompakts, nevis uzpūsts valsts aparāts. Bet kompakts tas, manuprāt, vēl nav.

– Man prieks, ka ir jauns Valsts kancelejas vadītājs, kurš ar to nodarbojas. Esmu par to, lai kopējā summa netiek palielināta, un par to, lai tiktu noņemti šķēršļi, kas traucē valsts sekretāram pašam lemt, cik viņš uz atlaisto rēķina maksā palikušajiem.

– Pati esat teikusi, ka valsts sekretāriem neviens to neliedz darīt.

– Jā, neliedz. Esmu to darījusi gan Zemkopības ministrijā, gan VARAM. Mums šajās ministrijās vienmēr bija lielākās algas… Tad mani kāra pie lielā zvana. Un noņēma no budžeta par pieciem procentiem vairāk. Tas ir ļoti sarežģīti. Bet es uzskatu, ka tas ir pareizi.

– Es meklēju pamatojumu nepatikai pret jums publikācijās, bet atradu neapmierinātību ar to, ka neesat pietiekami atraktīva, ārēji efektīga, neizceļaties ar šova elementiem uzvedībā, spilgtu matu krāsu vai galēju, publikai tīkamu kategorismu vērtējumos…

– Es nekad tāda neesmu bijusi un nevaru būt. Māksliniece es neesmu…

– Opozīcijas vietā es pieprasītu valdības demisiju budžeta dēļ. Jo man liekas, ka nākamā gada budžeta prioritātes nav vis, kā teikts, – aizsardzība, iekšlietas, izglītība un veselība, bet tikai fiskālā stabilitāte gauži lokālā, birokrātiskā izpratnē.

– Nē! Galvenā prioritāte bija aizsardzība. Dabūt papildu miljonus aizsardzības budžetā – tas nebija viegli. Tas bija jāpieaudzē par 0,5 procentiem (no 0,9% līdz 1,4% IKP). Nākamā gada budžetā tika saspiestas visas citas vajadzības un līdzekļi aizgāja aizsardzībai. Līdzīgā kārtā 2017. gada budžetā līdzekļiem jātiek veselībai. Tai jābūt 2017. gada budžeta prioritātei

– Es tomēr palieku pie sava. Nākamā gada budžets ir veidots, rēķinoties pamatā ar varas pašmērķiem, nevis valsts attīstību. Redz, pat Latvijas Darba devēju konfederācijas un Latvijas Brīvo arodbiedrību viedoklis par 2016. gada budžetu pastāvēja līdz šim nedzirdētā unisonā. Tātad darba devējiem un darba ņēmējiem tas pagriezis muguru?

– Tas ir aizsardzības budžets. Bet darba devēju un darba ņēmēju (es nedaudz brīnos par arodbiedrību nostāju) iebildumi ir saistīti ar solidaritātes nodokli. Tas ir lielākais neapmierinātības iemesls. Otrs punkts ir tas, ka netika samazināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Attiecīgs lēmums tika pieņemts pirms trim gadiem, kad nebija Ukrainas, kad bija 4% IKP pieaugums… Šobrīd IIN samazinājumu nevar gribēt. Darba devēji piedāvāja palielināt PVN un ar to segt aizsardzības izdevumus. Taču – tas ietekmētu katru cilvēku. Solidaritātes nodoklis faktiski novērš nodokļu regresivitāti.

– Vai tas nozīmē, ka sadarbības partneru attiecībās saistībā ar budžetu pastāv plaisa?

– Jā, zināmā mērā plaisa pastāv. Tas man ir iekšējs diskomforts, jo es vienmēr esmu meklējusi kompromisus. Diskomforts pastāv tāpēc, ka sadarbības partneri netika laikus brīdināti par solidaritātes nodokļa ieviešanu. Bet šobrīd pacelt PVN, kā to piedāvāja LDDK, nebrīdinot sabiedrību gadu iepriekš, nebija iespējams. Turklāt – mēs negribam budžeta deficītu lielāku par vienu procentu no IKP.

– Jūs sakāt, ka valdībā viss kārtībā. Tomēr finanšu ministrs bez konsultēšanās rīkojies ar mikrouzņēmumu nodokli, satiksmes ministrs novedis valdību «bezizejas stāvoklī», kolēģi jūs neinformēja par to, ka ministriem cels algas,… Tātad iekšējā komunikācija tik laba nemaz nav?

– Par algām valdība nav lēmusi. Finanšu ministrs? Zināma kurnēšana budžeta pieņemšanas ietvaros starp ministriem bija, bet es domāju, ka diskusijai starp finanšu un ekonomikas ministriem jābūt vēl aktīvākai. Tas ir normāli. Jābūt uzstādījumam no ekonomikas ministra puses, bet finanšu ministrs vienmēr saka: «Nē! Vairāk naudas? Nē!» Viņa uzdevums ir budžets. Risinājumi jāmeklē kopā. Un, jo lielāka diskusija, jo labāk.

Bet satiksmes ministra demisija tika pieprasīta tāpēc, ka nedrīkst neinformēt un nākt uz valdību ar risinājumiem, no kuriem neviens nav pieņemams. Viņam bija divi airBaltic problēmas risinājumi. Viens – Suhoj lidmašīnas, otrs – valsts atbalsts, kā Igaunijā.

– Taču Solvita Āboltiņa nupat izteicās, ka «satiksmes ministra jautājums nav atbildēts». Kas nav atbildēts?

– Nav citu iemeslu, izņemot to, ka satiksmes ministrs piedāvāja valdībai nepieņemamus risinājumus, pirms tam neinformējis valdību par to, kādi tie būs. Bet, ja ministrs neinformē, tātad viņš gatavo pieņemamus variantus.

– Viņš pats gan to sauc par cūcīgu izrīkošanos.

– Protams, tas nevienam nav patīkami.

– Kad airBaltic nākamreiz nāks uz Valsts kasi pēc naudiņas?

– Mums jāsaprot – ja mēs gribam saglabāt nacionālo aviokompāniju un būt īpašnieki, tad ik pa brīdim būs vajadzīgas investīcijas. Tā rīkojas ikviens īpašnieks. Un no tā nevarēs izvairīties. Mēs redzam, kas notiek ar aviokompānijām. Tas nav viegls bizness. Un mums ir ļoti svarīgi saglabāt vienīgo Baltijas nacionālo aviokompāniju, kura spētu soli pa solim attīstīties. Šeit – Rīgā! Kas tiks izdarīts ar šīm investīcijām? Ar tām tiks sakārtots pašu kapitāls.

– Kurš atbildēs par to, ka kompānijas pašu kapitāls kļuvis negatīvs un airBaltic jākāš Valsts kase, bet alternatīvas, cik saprotu, nav tikušas meklētas.

– Kompānijas pašu kapitāls bija negatīvs 2011., 2012. gadā pēc krīzes.

– Vai tas ir attaisnojums?

– Bet – kādi tad ir citi ceļi…

– Iesēdināt kādu…

– Nu, bet saistībā ar Fliku tiesvedība rit…

– Jūs savulaik kā ministru izvēles kritērijus deklarējāt «profesionālismu un godprātību». Pērn par savas valdības ministriem teicāt, ka starp viņiem «nav tādu, kas negribētu vai nemācētu veikt savu darbu». Taču es vismaz divus valdības darbus uzskatu par neprofesionāliem. Pirmais. Skolotāju algu modelim vajadzēja, kā pērn tika apgalvots, būt darbībā no šā gada septembra. Vai piedāvājums apzināti tika taisīts tik kropls, lai tā nenotiktu?

– Es nedomāju, ka tas tika darīts apzināti. Es uzskatu, ka ir nepareizi dažām skolām ņemt naudu nost, dažām likt klāt. Nav jāņem kādam nost, bet pakāpeniski, soli pa solim jāliek klāt tiem, kuriem nav. Noņemt kādam – tas vienmēr ir nepareizi.

– Otrs – valdība ir neprofesionāla bēgļu lietās. Valdībai nav pat profesionāla konceptuāla priekšstata, ko ar viņiem darīt. Turklāt valdība bēgļus redz labi ja nākamā gada (budžeta) perspektīvā. Par ainu pēc pieciem, desmit gadiem tai nav ko teikt.

– Bēgļu problēma pastāv visā Eiropā. Latvijas pozīcija bija savādāka jau tad, kad šos bēgļus sāka dalīt. Jāsāk bija nevis ar bēgļu dalīšanu, bet trešo valstu robežu stiprināšanu. Kas šobrīd ir noticis Eiropā? Bēgļi ir visi, kas tikuši Eiropā bez kādas reģistrācijas. Viņi ir izklīduši. Viņi nav reģistrēti tajās valstīs, uz kurām gribējuši tikt. Aplamās rīcības dēļ ar bēgļu sadalīšanu saistītie ES pasākumi sanaidoja gan dažādas cilvēku grupas atsevišķās valstīs, gan Austrumeiropu ar Rietumeiropu, gan arī Rietumeiropas valstis savā starpā. Tas radīja haosu Eiropā un cilvēku neapmierinātību Latvijā. Protams, ir pilnīgi skaidrs, ka mēs šo 771 bēgli, ko esam apņēmušies uzņemt, uzņemsim.

Taču es kategoriski iebilstu pret jebkādu citu saistību uzņemšanos. Jo ir jātiek galā ar darbiem, kuri ierobežo šo plūsmu. Mēs esam aizsūtījuši savus ekspertus palīgā tām valstīm, kur tie vajadzīgi. Uz Grieķiju, Itāliju,… Es piekrītu Kozlovska kungam, ka mums uz robežas ar trešajām valstīm atsevišķās vietās ir jāceļ žogs. Jo neviens nevar zināt, kas var notikt un kas var būt šeit. Mēs esam robežvalsts. Un tas ir jādara katrai robežvalstij. Pusgads pagājis, bet ko mēs visi darām? Valstis runā, kā dalīsim bēgļu kvotas. Nevis – kā aizsargāsim robežu. Tas ir haoss.

– Bet es runāju par iekšējo situāciju. Ar pastāvošo pieeju mēs šeit atkal radīsim savrupu cilvēku kopienu. Iespējams, neapmierinātu, jo viņi tiešām nebūs tikuši, kur gribējuši.

– Ja runājam godīgi, es nezinu, vai šurp vispār atnāks kāds bēglis. Taču, ja kāds būs, un mēs pēc pārbaudēm teiksim, ka esam gatavi ņemt viņu Latvijā, bet viņš teiks: «Nē!», tad neviens nevarēs viņu piespiest būt Latvijā. Tas ir jāsaprot.

– Ja tagad būtu jārezumē – kāda ir jūsu valdības pievienotā vērtība?

– Pirmkārt, ekonomika attīstās. 3,3% IKP pieaugums – manuprāt, tas nav slikti. Valsts kredītreitingi tiek saglabāti. Eksports kopumā nav negatīvs, kā mūsu kaimiņvalstīs. Vidējā alga ir augusi apmēram par septiņiem procentiem. Tātad – valsts ekonomiski attīstās.

Pusgadu bijām ES prezidējošā valsts. Tas daudzas Latvijas lietas darīja pazīstamas Eiropā. Mēs tikām novērtēti. Nevienlīdzība nedaudz mazinās. Veikts liels darbs, novēršot krīzes sekas. Mums arvien jārisina un vēl būs jārisina lietas (Citadele, airBaltic, Liepājas metalurgs,…), kuras nav radušās tagad. Kas saņemtas no tiem gadiem, kad bijām iekrituši bedrē.

Un – nekad nav izdarīts viss. Manas valdības laikā parādījās Ukrainas problēma. Bija jādomā, ko darīt ar importa aizlieguma sekām. Divas vēlēšanas. Bēgļi. Turklāt – manā izpratnē – mums vajag mazāku slogu, mazāku regulējumu. Valsts kanceleja tagad iet cauri visiem dokumentiem. Cilvēkiem jāatbrīvo domāšana. Bet domāšana – tā ir izglītība. Es biju Somijā. Tur skolēni 12 gadu vecumā rada projektu – kā attīstīt savu pilsētu, konkrētu nozari tajā. Mums jādomā, kā šādu iniciatīvu rast un attīstīt katrā. Vidējais izglītības līmenis mums ir puslīdz kārtībā. Bet mums jādomā par izcilību, par to, kā izglītot un audzināt nevis darba ņēmējus, bet darba devējus.

– Vai jūsu «iekšējā sarkanā līnija» nav kļuvusi tāda pati kā Eiropas ārējā robeža?

– Nē. Es to nevaru pārkāpt. Joprojām. Es nezinu, kas mani varētu piespiest to pārkāpt. Manā izpratnē šī sarkanā līnija ir arī valsts.

– Kad un kādēļ pēdējo reizi nācās par šo līniju domāt?

– Neteikšu. Bet – regulāri. Nevaru teikt, ka katru dienu, bet… ir brīži, kad pieņemt lēmumus ir ārkārtīgi sarežģīti.

tnē – mums vajag mazāku slogu, mazāku regulējumu. Valsts kanceleja tagad iet cauri visiem dokumentiem. Cilvēkiem jāatbrīvo domāšana. Bet domāšana – tā ir izglītība. Es biju Somijā. Tur skolēni 12 gadu vecumā rada projektu – kā attīstīt savu pilsētu, konkrētu nozari tajā. Mums jādomā, kā šādu iniciatīvu rast un attīstīt katrā. Vidējais izglītības līmenis mums ir puslīdz kārtībā. Bet mums jādomā par izcilību, par to, kā izglītot un audzināt nevis darba ņēmējus, bet darba devējus.

– Vai jūsu «iekšējā sarkanā līnija» nav kļuvusi tāda pati kā Eiropas ārējā robeža?

– Nē. Es to nevaru pārkāpt. Joprojām. Es nezinu, kas mani varētu piespiest to pārkāpt. Manā izpratnē šī sarkanā līnija ir arī valsts.

– Kad un kādēļ pēdējo reizi nācās par šo līniju domāt?

– Neteikšu. Bet – regulāri. Nevaru teikt, ka katru dienu, bet… ir brīži, kad pieņemt lēmumus ir ārkārtīgi sarežģīti.