Intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (Nacionālā apvienība) – par demisijas pieprasījumu, ko izvirzījusi Latvijas Reģionu apvienības Saeimas frakcija, par iespējām veidot citu koalīciju, par izstādi Maidana cilvēki un iekšlietu sistēmas izgāšanos, kā arī par koalīcijas partiju dažādo attieksmi pret nelegālo migrantu problēmu.
– Latvijas Reģionu apvienības (LRA) frakcija pieprasījusi jūsu demisiju. Daudzi politikas vērotāji uzskata, ka tā ir cenšanās pievērst sev uzmanību. Kā jums šķiet?
– LRA aktivitātes, sākot kopš brīža, kad LRA frakcijas vadītājs Dainis Liepiņš tika izdots kriminālvajāšanai, atspoguļo uzmanības deficīta simptomus. Būtu lietderīgi, ja partija spētu racionāli strādāt ideju radīšanā, kas nāktu par labu ne tikai šīs partijas vēlētājiem, bet visai sabiedrībai un valstij, nevis mēģinātu rīkot politisku izrēķināšanos. Šobrīd LRA frakcija ir kā hiperaktīvs pusaudzis, kurš cenšas pastiprināti pievērst apkārtējo uzmanību ar pārspīlētu uzvedību. Iespējams, ka nepieciešams lielāks politiskais briedums, kas nāks ar laiku, sakārtojot šīs partijas biedru izpratni par politisko procesu. Jā, ir varbūtība, ka viņi iesaistījušies kādā lielākā politiskā spēlē un vienkārši ir izbīdīti priekšplānā. Tomēr gribas cerēt, ka tā ir tikai viņu īpatnā pašizpausme.
– Vai jums ir varianti, kas viņus izbīdījis?
– Uz to skaidri var atbildēt tikai LRA pārstāvji. Būtu labi, ja latviskās partijas saprastu, cik nopietnā drošības situācijā šobrīd ir mūsu valsts un Baltijas reģions Sīrijas krīzes un migrācijas kontekstā. Izskatās, ka tas, kas notiek Ukrainā, pasaules un Latvijas mediju telpā šobrīd aizslīd otrajā plānā. Taču notikumiem Ukrainā līdzi jāseko ļoti uzmanīgi. Baltijas un Skandināvijas valstu spīkeri pēc mana priekšlikuma ir pieņēmuši ideju nākamā gada janvāra beigās apmeklēt Ukrainu, lai šīs valsts un līdz ar to Latvijas drošības jautājumi neaizslīdētu garām. Joprojām ļoti spēcīga ir Krievijas politiskā ietekme, un Kremļa ēna pār Latviju joprojām ir smaga, un ir muļķīgi to ignorēt. Drošības situācija ir vienlīdz būtiska iekšpolitiski un ārpolitiski. Politiskajām partijām, kuras patiešām interesē Latvija kā nacionāla, eiropeiska un neatkarīga valsts un tās eksistence ilgtermiņā, jāatmet savstarpējā izrēķināšanās un jāvienojas darbam valsts labā. Jārada idejas, nevis citam citu jāapkaro. Politiskā vide reizēm atgādina bezrūpīgi draiskojošos bērnus pie krāsns, kas joprojām kuras, bet tai ir aiztaisīts dūmu šīberis, un telpā lēnām ieplūst tvana gāze, notrulinot bērnu spriešanas spējas. Bet viņi tikai spēlē spēlītes un priecājas, kā spējuši cits citu apšmaukt...
– Kas šādu situāciju veicina?
– Politiskā konkurence parasti ir normāla parādība. Taču ir būtiski nepārkāpt veselā saprāta robežas. Šobrīd partijas atrodas cita citas saplosīšanas situācijā. Tas var nozīmēt arī valstisku pašsaplosīšanos. Man ir bažas – ja neatradīsim veidu, kā noraut stopkrānu, ja nebūsim pietiekami politiski nobrieduši, lai strādātu kopā, šīs situācija mūs padarīs vēl vairāk ievainojamus. Ja valsts iekšēji kļūst vājāka, tad pietiek ar vieglu grūdienu no ārpuses, lai situāciju destabilizētu. To visu veicina dažu politiķu personiskās ambīcijas, varas nesēju sliktās spējas analizēt riskus, jo lielu laika un resursu daļu aizņem destrukcija un intrigas. Tā vietā, lai stiprinātu valstiskumu, resursi tiek tērēti tam, lai cits citu varētu pēc iespējas efektīgāk pazemot. Ja ir tik liels negāciju vilnis, labās lietas neviens nepamana. Reitingi atspoguļo negācijas, kurās iesaistījušās partijas. Vai pietiks spēka izkāpt no šī apburtā loka? Valsts vara šobrīd ir novājināta, mums ir jāpieņem lēmums – vai nu mēs visi būsim kopā un pastāvēsim, vai mēs cits citu novājināsim, un mūs iznīcinās. Ticu, ka varam pieņemt pieaugušas nācijas lēmumu.
– Neuzskatu, ka LRA, pieprasot jūsu demisiju, domā tādās kategorijās kā jūs – par valsts drošību, situāciju Eiropā utt. Viņi ir daudz prozaiskāki, sakot, ka Mūrniece viņiem nav ļāvusi iesaistīties Latvijas simtgades svinību rīcības komitejā.
– Runājot par simtgades svinību rīcības komiteju: Kultūras ministrija lūdza Saeimas prezidijam deleģēt Saeimas pārstāvi, ko mēs prezidijā, visiem tā locekļiem vienojoties, arī izlēmām. Deleģēta tika Saeimas ģenerālsekretāre Kārina Pētersone. KM ir pieaicinājusi arī dažus deputātus, kas ir komisiju locekļi, un tā ir KM, nevis Saeimas prezidija izvēle. Prezidijs lēmumus pieņem vai nu vienojoties, vai diskutējot tik ilgi, kamēr nonākam pie kompromisa. Otrs variants – balsojot. Neviens prezidija loceklis nevar pieņemt lēmumu vienpersoniski. Tas ir pēc procedūras neiespējami – pretēji tam, kā to iztēlojas Reģionu apvienība. Kad LRA iebildumi sākās, es lūdzu uzrunāt LRA Saeimas frakcijas vadību tikties ar Saeimas prezidija locekļiem un uzdot viņiem neskaidros jautājumus. LRA uz šiem aicinājumiem neatsaucās. Tostarp biju saņēmusi vairākas vēstules. Uz divām ir nosūtīta rakstiska atbilde, trešajai atbilde ir sagatavota, uz ceturto (kurā faktiski ir līdzīgi jautājumi kā pirmajā) tiks atbildēts. Ja ir nenoskaidroti jautājumi, parastā prakse ir aicināt amatpersonu uz frakcijas sēdi. Neesmu saņēmusi no LRA frakcijas šādu aicinājumu. Rodas iespaids, ka nevienu no viņiem nav interesējis noskaidrot neskaidrās lietas. LRA neinteresē savstarpēja komunikācija un manas atbildes. Viņu metode ir publiska dubļu mešana.
– Un kāds, jūsuprāt, ir LRA mērķis? Varbūt piedalīties citas koalīcijas veidošanā?
– Šaubos, ka pēc šādas destruktīvas rīcības pārējās koalīcijas partijas ārkārtīgi dziļi interesētos par iespējām iegūt jaunu, politiski nenobriedušu koalīcijas partneri, kas Saeimā izceļas ar izlēcieniem, nevis ar racionālu darbu. Bet, iespējams, viņu kāri nokļūt amatā kāds izmanto, lai uzturētu destruktīvu mobinga kampaņu.
– Vai koalīcija ir vienota un nedalāma kā zāģa zobi?
– Politikā jārēķinās ar visām iespējām. Dombrovska valdībai prognozēja krišanu ik pēc pusgada, taču tā strādāja līdz pat Maxima traģēdijai. Budžeta pieņemšana pagaidām neizskatās pēc koalīcijas sabrukšanas iemesla. Koalīcija pati sevi novājina ar iekšējām pretrunām. Valdība joprojām nestrādā kā komanda, tas pats sakāms par Saeimas koalīciju. Mēs varētu izdarīt daudz vairāk, ja politikā ienāktu citas sadarbības tradīcijas. Nedomāju ka daudz kas mainītos, ja tiktu mainīts koalīcijas sastāvs – piemēram, paplašinot koalīciju ar LRA. Darba kvalitāte mainīsies tad, ja mainīsies sadarbības prakses.
– Koalīcija – gluži matemātiski – ir iespējama arī šāda: ZZS + LRA + NSL + Saskaņa.
– Matemātiski – jā. Taču ceru uz Saeimā ievēlēto politiķu veselo saprātu. Ceru, ka neizveidosies koalīcija ar Saskaņu. Mēs taču redzam, ka Kremļa ēna krīt pār Rīgas pašvaldību, redzam, kas noticis ar izstādi Maidana cilvēki – tā tika atdota saplosīšanai. Tā atradās Rīgas domes atbildības lokā un pie Straujumas kundzes logiem. Maidana izstādes stāsts rada jautājumus: vai tā ir varas gļēvulība? Varbūt bērnišķīga vieglprātība? Koalīcija ar Saskaņu – vērojot Rīgas domes darbību – būtu nonākšana Kremļa varas kontrolē. Turpinot Maidana izstādes kontekstā – kas ir ievēlētā Rīgas dome? Vai tā ir neatkarīga Latvijas pašvaldība vai Kremļa interešu sfēras teritorija Latvijā? Ļoti dažādi var vērtēt izstādes veidotāja, fotomākslinieka izteikumus, bet ir jānodala tas, ko mēs tur redzējām uz fotogrāfijām.
– Vai jūs tur bijāt?
– Jā, es tur biju. Neesmu fotogrāfiju eksperte, taču cilvēciski izstāde ir uzrunājoša. Tas ir stāsts par cilvēkiem, kas, sevi nežēlojot, stāvēja par Ukrainu. Viņu sejas izteiksme līdzinājās mūsu barikāžu laika sejām 1991. gadā. Paralēles ar barikādēm ir ļoti tiešas: cilvēki Ukrainā bija fotografēti brīžos, kad izšķiras viņu valsts liktenis. Izstāde bija laba. Jautājums ir par to, kādēļ tika pieļauts, ka izstādi četras reizes izdemolē. Izstādē biju tad, kad notika viens no incidentiem, es to redzēju. Ap fotogrāfijām pulcējās cilvēki, kuri skaļi izteicās pret Maidana notikumu: ar domu, ka «Latvija – eto naša strana, naši ģedi vojevaļi»*. Tāpēc viņiem esot tiesības diktēt savus spēles noteikumus Rīgā. Varēja redzēt, cik sašķelta ir Latvijas sabiedrība, cik jaudīga joprojām ir kaimiņvalsts propaganda un kāda ietekme ir 9. maija pasākumu inercei. Pretstatā tam – mūsu varas bezspēcība. Skumji to atzīt, bet tā bija iekšlietu sistēmas izgāšanās.
– Nacionālā apvienība taču tikās ar iekšlietu ministru Kozlovski. Kādi bija skaidrojumi?
– Jā, tikāmies. Es jautāju: vai tiks prasīta atbildība no Valsts policijas? Ja zinām, kas ir Rīgas dome, tad secinām, ka pašvaldības policija ir domes politiskais instruments, un tad vairs nav īpaši jābrīnās. Bet attiecībā uz Valsts policiju gan jāuzdod jautājums: kāpēc nekas nenotika? Vai attieksme mainīsies, ja Latvijas robežas sāks pārkāpt zaļie, zilie vai citas krāsas cilvēciņi? Notikumi izstādē Maidana cilvēki bija tests, ko Latvijas iekšlietu sistēma neizturēja. Ministram Kozlovskis jādomā, kā stiprināt iekšlietu sistēmu, jo tikai ar algu paaugstināšanu policistiem – ko es atzinīgi vērtēju – ir stipri par maz.
– Tātad – vai tiks prasīta atbildība no Valsts policijas?
– Ministrs pieļāva nopietnas pārmaiņas Valsts policijā.
– Ko nozīmē – «pieļāva»?
– Šobrīd racionālāk ir domāt par to, kā stiprināt Valsts policiju, lai tā rīkotos adekvāti šādās kritiskās situācijās un spētu aizstāvēt valsti un tās intereses.
– Koalīcijas nestabilitāte un iekšējais konflikts lielā mērā sakņojas partiju kardināli atšķirīgajā piegājienā nelegālo imigrantu jautājumam. Kā šo konfliktu atrisināt? Un vai vispār tas ir atrisināms?
– Nedomāju, ka partijas savu pozīciju mainīs. Imigrantu jautājums jāvirza apspriešanai parlamentā, ne tikai atsevišķi kādā no komisijām. Saeimas sēde ir lielisks debašu formāts par svarīgiem jautājumiem, piemēram, par ārlietām vai par tiesībsarga ziņojumu. Debatēm jābūt arī par migrācijas jautājumiem. Lietuvas parlamentā ideja par šādām debatēm uztverta ar lielāku entuziasmu nekā pie mums: Latvijas parlamentā šī ideja tiek marginalizēta. Iespējams, tādēļ, ka ikvienam deputātam, kas runātu debatēs, nāktos skaidri paust savu attieksmi pret nepopulāru jautājumu.
– Tad kāpēc nekas nenotiek mūsu parlamentā?
– Nacionālā apvienība ir rosinājusi šādas debates. Taču koalīcija šo ierosinājumu neatbalstīja.
– Tiešām, imigrantu jautājums taču nav svarīgs: kuru gan tas interesē?! Bet, ja nopietni – izskatās, ka tādā gadījumā koalīcijas iekšējais konflikts nav atrisināms.
– Attieksme pret imigrācijas problēmu nav vienīgā atšķirība koalīcijā. Atšķirīgi ir viedokļi par to, kas jādara izglītības jomā – mūsu pārliecība ir tāda, ka jāizbeidz izglītības segregācija, atšķirīga ir arī attieksme pret termiņuzturēšanās atļaujām – mūsuprāt, no šī mehānisma vispār jāatsakās. Tie nav sīki jautājumi, tie ietekmē to, kas mēs esam kā valsts kopumā, tie ir identitātes un valstiskās nostiprināšanās jautājumi. Vai mūsu jaunieši vēlēsies palikt šajā zemē vai dosies prom? Viens no tādiem ir arī jautājums par nelegālo migrāciju. Protams, koalīcijā varētu būt dažādi uzskati, bet ir jāmeklē kopsaucēji un jāieklausās, ko par šīm problēmām saka cilvēki ārpus Saeimas sienām. Taču šobrīd ir iespaids, ka sabiedrības viedoklis tiek ignorēts. Vēlēšanas taču ir tālu... Atceraties, VDK darbības izvērtēšanas komisija tika nodibināta neilgi pirms Saeimas vēlēšanām, jo bija sabiedrības spiediens? Vēlēšanas pagāja, un komisija tika nolikta uz rezerves sliedēm, nedodot tai finansējumu, lai gan nolikumi bija izstrādāti. Vēlēšanu tuvums daudz ko nosaka. Nožēlojami, ka, tikai tām tuvojoties, tiek risināti sasāpējuši jautājumi, piemēram, kā nodrošināt daudzbērnu ģimenes, kā panākt situāciju, lai cilvēki justos vairāk aizsargāti. Tikai tiešā vēlēšanu tuvumā vara sāk uzklausīt vēlētājus. Un šobrīd ir jautājums par mūsu demokrātiju: tā attīstās vai paliek vienkāršotā sākuma līmenī? Vai demokrātija nozīmē tikai vēlēšanas? Vai arī – demokrātija attīstās, varai aktīvi diskutējot ar sabiedrību?
– Vara nediskutē.
– Tad kāpēc ir tā, ka nediskutē? Varbūt taisnība ir Egilam Levitam: vara tiek iegūta tikai varas dēļ. Varai jābūt instrumentam, ar kuru realizē idejas, kas nāk par labu visai sabiedrībai.
– Ideālistiski izklausās. Bet demokrātija mums ir lieliski attīstīta. Demokrātiski esam nonākuši pie atziņas, ka, piemēram, skolās pilnīgi normāla parādība ir krieviska lamāšanās. Vai tad tā nav demokrātija?
– Nē, tā nav demokrātija. Kopš pusaudzes gadiem man ļoti patīk Džeka Londona piedzīvojumu stāsti. Viņš ir teicis apmēram tā: piesārņota valoda – tas ir kauns, bet īstajā vietā un laikā lietots kāds spēcīgāks vārds var būt ļoti daiļrunīgs. Par Agneses Krivades dzejoli, kuru izmantoja latviešu valodas stundā, ir sacelts liels troksnis. Bet svarīgi ir tas, ko saka paši jaunieši. Manas meitas klase bija aizgājusi uz Nacionālo teātri noskatīties Raiņa lugu Uguns un nakts. Viņi, atgriezušies no izrādes, bija tā aizrāvušies, ka vēl ilgi par to diskutēja. Nezinu, vai viņi tā diskutētu par Agneses Krivades dzejoli. Taču jauniešiem nepatīk aizliegumi, un, tikko kāds sāk moralizēt, viņi šādu attieksmi noliedz un nepieņem. Mūsu jauniešu valoda ir dažāda, un nevajag lolot ilūzijas, ka viņi kaut ko nezina. Neko jaunu minētais dzejolis gan viņiem neiemāca – ne labu, ne sliktu. Taču jaunieši augstu novērtē atklātību un ir gatavi paust paši savus viedokļus. Man liels un patīkams pārsteigums bija viņu diskusija par Raiņa tēmu. Tas man ir svarīgāk nekā jezga, kas sacelta ap kādu dzejoli. Šis troksnis ir kā dūmu aizsegs, un mēs vairs neredzam būtisko, iegrimstot vēl vienā savstarpējā apkarošanā – gan politiskā, gan morālā.
*Latvija ir mūsu valsts, jo mūsu vectēvi to ir iekarojuši – krievu val.