Eiropas Savienība ar vienu roku skauj Ukrainu, solot tai mūžīgas rūpes un līdzjūtību konfliktā ar Krieviju, bet ar otru peļņas vārdā gatava ne tikai sarokoties ar Krieviju, bet arī piešķirt tai jaunu ieroci Austrumeiropas šantāžai – gāzes cauruļvada Nord Stream otro kārtu.
Formāli Nord Stream 2 atšķirībā no pirmās kārtas ir pilnībā privāts biznesa projekts, un Eiropas puses valstu vadītāji ar tā parakstīšanu savas biogrāfijas vairs nesmērē. Un tomēr viņu spēkos ir pārtraukt divkosību. Pagaidām gan iebildes ceļ vien Eiropas Parlaments, Komisija un potenciālās cietējas valstis, bet pārējās dalībvalstis ir kūtras, jo īpaši tās, kurām spīd kāds finansiāls izdevīgums. Arī Latvijai nav skaidras pozīcijas. Precīzāk, kā raksturo eiroparlamentārietis Roberts Zīle, mūsu pozīcija ir nelēkt acīs Vācijai un Junkeram. Ārlietu ministrijas preses sekretārs Raimonds Jansons gan skaidro, ka dialogs ar Gazprom ir kompleksa padarīšana un šobrīd tiek gaidītas Krievijas uzņēmuma atbildes uz Eiropas Komisijas pārmetumiem par ļaunprātīga dominējošā tirgus stāvokļa izmantošanu.
Iespējams, tiks saņemts mierizlīgums. Taču cauruļvada jaudu dubultošana, ko Eiropa atbalsta ar savu klusēšanu, šo dominējošo stāvokli nostiprinās vēl vairāk, un «tas ir liekulīgi», atzīst Roberts Zīle. Pēdējā sesijā parlamentā par to jau notika diskusijas. Īpaši asa ir Slovākijas un Polijas pozīcija. Ja vecajos sauszemes vados gāzes kļūs mazāk, tos vairs nebūs pat rentabli uzturēt. Atsevišķās Centrālās Eiropas valstīs var izveidoties gāzes deficīts. Tāpēc labi, ka vismaz parlaments kā tāds katls sāk vārīties un uzturēt zināmu spiedienu uz Nord Stream projektā iesaistītajām valstīm – Vāciju, Nīderlandi, Lielbritāniju, Austriju.
Uzņēmuma Gazprom mājaslapā vēstīts, ka, šķērsojot Baltijas jūras gultni 1224 kilometru garumā, gāzi no Viborgas Krievijā pa tiešo nogādā Grosvaldē Vācijā un tālāk patērētājiem Eiropas Savienībā. Īpaši uzsvērts, ka Ziemeļu plūsmai nav nepieciešamas tranzītvalstis: «Tas samazina Krievijas gāzes pārvades izmaksas un izslēdz jebkādus iespējamos politiskos riskus.» Absolūti pareizi no Krievijas biznesa loģikas viedokļa, taču Eiropas Savienībai un tās aizbilstamajai – Ukrainai – politiskie riski tieši pieaugs. Krievija var ņemt un atslēgt gāzes piegādes caur Ukrainu pavisam, jo būs taču alternatīva: papildus esošajām divām vēl divas caurules un vēl 55 miljardi kubikmetru uz Eiropas nosūtītas gāzes gadā.
Ukrainas vēstnieks Latvijā Jevgenijs Perebijnis Neatkarīgajai atzīst, ka viņa valsts pozīcija paliek nemainīga – jebkādi dārgi izmaksājoši cauruļvadu būvniecības projekti Ukrainas apiešanai ir politiski motivēti un saistīti ar Krievijas vēlmi turpināt īstenot politisku un ekonomisku spiedienu gan uz Ukrainu, gan arī Eiropas Savienību. «Turklāt šāds solis nevis veicinās Eiropas Savienības enerģētisko drošību, bet gluži otrādi – palielinās riskus, tas nerisina energoavotu diversifikācijas problēmu, vēl vairāk piesaistot vienam gāzes piegādātājam. Un tas viss apstākļos, kur šis piegādātājs īsteno ārkārtīgi bīstamu politiku.»
Nord Stream stāsts pēc būtības ir ļoti līdzīgs stāstam par karakuģiem Mistral, ko Francija uzbūvēja Krievijai, tomēr, pakļaujoties pārējo valstu spiedienam, galu galā atteicās piegādāt pasūtītājam. Arī tas formāli bija privāts darījums, tomēr valsts atrada ceļus, kā pateikt nē. Tagad acīmredzot tas jāizdara vēlreiz. Kārtējais pārbaudījums Eiropas vienotībai.