Bendiks: "Latvijas politika primitivizējas aizvien vairāk"
Komunikāciju konsultants un fotogrāfs Mārcis Bendiks uzskata, ka Latvijā nav iespējama sazvērestības teorijām raksturīga daudzgājienu politika, jo Latvijas vadītājiem tam nepietiek intelekta, bet izpildītājiem – disciplīnas. Līdz ar to nav jēgas pētīt Valda Zatlera Rīkojuma Nr. 2 tapšanas apstākļus, jo viss ir noticis primitīvi vienkārši – dažu cilvēku savtīgo interešu vārdā.
– Kā vērtējat Aināra Šlesera iniciatīvu, veidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju par Zatlera Rīkojumu Nr. 2, ar kuru tika rosināta 10. Saeimas atlaišana?
– Atbilde sastāv no vairākām daļām. Pirmkārt, kāda nozīme, ko Šlesers aicina? Kas viņš tāds ir? Viņš ir «bijušais» politikā.
– Tomēr šajā stāstā galvenais nav ziņnesis, bet gan pati ziņa – līdz šim nav izpētīts, kāpēc patiesībā tika izdots Zatlera rīkojums. Un šis jautājums interesē ne tikai Šleseru vien.
– Pilnīgi pareizi. Bet atkal atbilde ir jāsadala divās daļās – pirmkārt, parlamentārās izmeklēšanas komisijas Latvijā ir simtprocentīgi izgāzušās. Piemēram, cik daudzi atceras, ka tika izveidota komisija Repšes amatpersonas deklarācijas izpētei. Ar ko beidzās šīs komisijas darbs? Komisija apkakājās. Tagad ir Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas komisija. Ko tā mums dod?
– Labi, lai tā nav parlamentārā komisija. Bet par šo notikumu jau nav veikta vispār nekāda oficiāla izpēte.
– Beidzot esam nonākuši pie būtības. Kas bija Rīkojums Nr. 2? Es domāju, nav jābūt lielam speciālistam mūsu valsts tiesību jautājumos, lai saprastu – tas bija derdzīgs, nelikumīgs akts. Tas ir pilnīgi skaidrs. Bet tajā paša laikā šis akts dabūja pārliecinošu referenduma apstiprinājumu. Tas nozīmē – balsstiesīgie ar ievērojamu balsu pārsvaru apstiprināja, ka viņus apmierina šis nelikumīgais akts.
– Jā.
– Lai paskaidrotu, es šo situāciju salīdzinu ar akciju sabiedrībām. Vēlētāju kopums šajā gadījumā ir kā akcionāri. Pat ja padomes priekšsēdētājs ir rīkojies nelikumīgi – atnāca akcionāri, paskatījās: «Eh! Lai tā būtu!» Un – viss. Tāda ir elektorālā griba.
– Jā, bet vēsturiskā mācība no šā nav gūta. Ko vēsturnieki rakstīs, kāpēc šis «akts» patiesībā ir noticis? Vai tiešām tāpēc, ka Saeima neļāva veikt kratīšanu Šlesera dzīvoklī?
– Es domāju, ka no tālaika preses varēs izkristalizēt precīzu ainu: Zatlera apkaimē bija pustraki kūdītāji, un es nekautrēšos nosaukt galveno no viņiem – tas bija Roberts Ķīlis. Un bija virkne dāmīšu, kuras pēc Zatlera nepārvēlēšanas paliktu bez darba. Tie bija izrēķinājuši, ka labi būs, ja izdosies pārvākties no Valsts prezidenta kancelejas uz Saeimu. Tādējādi tika pazemināts jau tā ārkārtīgi zemais mūsu parlamenta līmenis. Saeimas atlaišana, protams, ir vēsturē paliekošs notikums, un, kamēr vien Latvijas politiskā vēture tiks uzturēta, Saeimas atlaišana tur paliks iekšā. Bet tas nebūs nekas nozīmīgs. Tas sevi jau ir parādījis kā nenozīmīgu. Tas ir parādījis zināmus vājuma posmus Satversmē. Šis akts ir parādījis to, ka Latvijas Republikas Satversme ir rakstīta normāliem cilvēkiem, nevis postpadomju kretīniem. Tad, kad postpadomju kretīni sāk ārdīties, tad viņi rāda – tur nav rakstīts šis un nav rakstīts tas. Tur cita starpā nav arī rasktīts, ka nedrīkst uz galda kakāt, un nevienā likumā tas nav rakstīts. Tas nav ierakstīts tāpēc, ka tajā laikā Satversmes tēvi neuzskatīja, ka tas būtu jāieraksta. Tad viss bija skaidrs, ka katrs valstī darbojas pienācīgi, atbildīgi. Toreiz bija pavisam citas vērtību sistēmas, cits intelektuālais līmenis.
– Jā, bet nedrīkst aizmirst dažas ļoti būtiskas, bet nemaz neizpētītas lietas. Jau dienu pirms Zatlera Rīkojuma Nr. 2 Latvijas Studentu apvienības līderis ticis vervēts, lai organizētu studentu mītiņus, piketus un nepārtrauktas protesta akcijas, lai Saeimas atlaišana būtu veiksmīga. Viņam solīts: «Jūs protestējiet, jūs ēdinās, jūs dzirdīs, bet Soross visu apmaksās.» Šis fakts nav noliegts. Tātad konkrēts apvērsuma scenārijs tobrīd bija jau sagatavots. Gatavotās protesta akcijas netika organizētas vien tāpēc, ka bija redzams – Saeima tiks atlaista bez šīm protesta akcijām.
– Jā, scenārijs bija sagatavots. Bet es neredzu lielu jēgu uzzināt, tieši kā Ķīlis&Co organizēja šo apvērsumu. Viņi visi kļuva par sava apvērsuma upuriem. Revolūcijas vienmēr apēd savus organiztaorus. Apvērsumi ir tikai tad veiksmīgi, ja tiem ir kaut kāds idejisks satvars. Šeit nebija nekāda satvara. Bija tikai pustraku inteliģentu ārdīšanās un dažu dāmīšu nevēlēšanās pamest siltus robus un labas mašīnas. Plus vēl aizejošā prezidenta ambīcija un iedoma, ka viņš ir politiķis. Izskatās, ka viņš šo ambīciju nav atmetis līdz pat šim brīdim.
– Jāatgādina arī šīs kratīšanas, kas sāp ne tikai Šleseram vien. Tas arī bija viens no scenārija elementiem. To akceptēja daži KNAB vadītāji, Ģenerālprokuratūra, tiesnesis – visaugstākais līmenis.
– Es nedomāju, ka lielās ekonomiskās lietās kratīšanas būtu kaut kas sevišķs. Tas, ko parādīja šīs kratīšanas, ir tas, ka tās bija procesuāli bezjēdzīgas – četri gadi ir pagājuši, bet rezultātu nekādu. Bet izmeklētāji kāpa TV un stāstīja – tur ir tik daudz, ka 100 cilvēku 1000 gadu cietumā sēdēs. Tas ir tas skumjākais, jo tagad ir redzams, ka tas viss ir pilnīgs bleķis.
Bet mums ir atšķirīgs pasaules redzējums par cēloņu – sakarību ķēdēm. Jūs pārstāvat viedokli, ka bija kaut kāds baigi gudrais plāns un šajā plāna bija septiņi posmi. Es pārstāvu viedokli, ka nebija nekādu, pat triju gājienu kombinācijas. Jo šādas kombinācijas Latvijas politikā nestrādā. Latvijas vadītāju zemā intelekta un izpildītāju zemās disciplīnas dēļ. Strādā tikai viena gājiena kombinācija. Es neticu, ka tur vispirms taisīja izmeklēšanas, tad lika uz balsošanu, zinot, ka Saeima nenobalsos, un tad to varēs atlaist. Vienkārši neticu tam. Bija primitīvi – Ķīlis, Zatlers un Co izmantoja situāciju, kas bija radusies. Es nesaku, ka vispār nav iespējamas daudzgājienu konstrukcijas un sazvērestības teorijas. Bet tās nav iespējamas Latvijā un Latvijas politiskajā vide, kura kopumā ir viegli debilizēta amatieru grupa.
– Vēl kāds būtisks aspekts. Tauta ievēlēja Saeimu, bet pēc pusgada tā nonāca ekstāzē, kad kāds ierosināja šo tikko ievēlēto Saeimu atlaist. Vēl pēc pusgada tauta ievēlēja apmēram tādu pašu Saeimu, kādu atlaida.
– Jā, kaut kam tika vairāk, kaut kam – bišķiņ mazāk.
– Tieši tā. Vajadzētu beidzot saprast, kas tur pa vidu notika!
– Tur nav ko pētīt, tur viss ir redzams. Latvijas Republikas politika primitivizējas katru gadu arvien vairāk. Tā aizvien vairāk kļūst populistiska, bez idejām. Tā vietā, lai ģenerētu idejas, tajā dominē – kuru atkal nogrābt un pakārt. Jāizdomā, kā sadedzināt kādu salmu lelli vai nokrāsot melnu āzi un izvazāt pa ielām, vai izmest Šleseru no parlamenta – tad viss būs labi. Ir uzkrītoši redzams, ka katra nākamā Saeima ir intelektuāli vājāka par iepriekšējo.
– Bet Šlesers jau pareizi domā – laiks ir pagājis, un viņš aicina beidzot novērtēt, kāds bija valstiskais ieguvums vai zaudējums no 10. Saeimas atlaišanas.
– No šā akta galvenais, kas ir zaudēts – ir zaudēta vēl pēdējā ticība, ka mums Satversme tiek ievērota saturīgā veidā. Pēc būtības Satversme mums paredz to, ka prezidents, kad izdara kādu aktu, viņš nav tiesīgs to izdarīt vienpersoniski. Viņš paraksta likumu – ir otrs parakstītājs, viņš ieceļ vēstnieku – ir otrs parakstītājs. Viņam tikai divos gadījumos nav vajadzīgs līdzparakstītājs burtiskā nozīmē. Bet tad kolektīvs kļūst par līdzparakstītāju. Prezidents nozīmē premjera kandidātu, kas ir viņa viena parakstīts akts, bet tur ir vajadzīgs Saeimas akcepts. Un viņš var atlaist parlamentu, bet tur ir vajadzīgs tautas akcepts. Ja viņš rīkojas nepareizi, tad tam ir kaut kādas sekas. Ja tauta neakceptē Saeimas atlaišanu, viņam pašam ir jāatkāpjas no amata. Tieši šeit ir redzams, ka tas, ko Zatlers izdarīja, ir nekonstitucionāli. Viņš atlaida Saeimu tādā brīdi, kad, ja tauta nepiekristu, no amata tiktu atlaists nevis viņš, bet gan jau Andris Bērziņš. Tur ir tas suns aprakts. Līdz ar to Zatlers tobrīd nedrīkstēja atlaist Saeimu, jo Satversmes tēvi nevarēja iedomāties, ka var kāds šāds pašiemīlējies kretīns, ielikts par valsts vadītāju, savu dāmīšu un pustrakā Ķīļa uzkūdīts, paveikt šādu pretvalstisku aktu. Tas vienkārši tolaik nevienam neienāca prātā. Bet Zatlers to uzskatīja par iespējamu. Tas ir galvenais valstiskais secinājums – šobrīd vairs Satversmi neviens nelasa tā, kā tā ir uzrakstīta. Satversmi lasa postpadomju kretīni.