Tagadējiem un bijušajiem Saeimas deputātiem jāzina, kādi patiesībā ir bijuši argumenti, kāpēc bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers rosināja atlaist 10. Saeimu, tādēļ jāveido parlamentārā izmeklēšanas komisija – ar šādu iniciatīvu nācis klajā bijušais satiksmes ministrs un Saeimas deputāts Ainārs Šlesers, kura dzīves daži skarbie notikumi tika uzdoti par iemeslu 10. Saeimas atlaišanai.
Vienlaikus ar Saeimas atlaišanas iemesliem parlamentāriešiem jātiekot skaidrībā, ar ko patiesībā nodarbojas KNAB un kādēļ KNAB slepus izsekojis ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru.
Neatkarīgā detalizēti izvaicāja A. Šleseru par viņa ierosinājumu veidot šādu parlamentārās izmeklēšanas komisiju, ko viņš izteica paša sasauktajā preses konferencē saistībā ar 2011. gadā KNAB ierosinātās, nu jau četrus gadus izmeklētās tā dēvētās oligarhu krimināllietas krahu.
Atriebības elements
Pēc A. Šlesera domām, lēmumu rosināt atlaist Saeimu V. Zatleram 2011. gada pavasarī pirms Valsts prezidenta vēlēšanām diktējusi vēlme atriebties politiķiem par nevēlēšanos atbalstīt viņa ievēlēšanu uz otro termiņu, kā arī V. Zatlera centieni gūt personisku labumu no darbošanās politikā. Jāatgādina, ka A. Šlesers nebūt nav vienīgais, kurš tā uzskata.
«Pirms četriem gadiem Zatlers vēlējās tikt pārvēlēts par prezidentu. Kad viņš paziņoja, ka vēlas atbalstīt viendzimuma partnerattiecības, es publiski paudu, ka par Zatleru nebalsošu. Tad Zatlers man zvanīja un lūdzās, lai es tomēr viņu atbalstu. Teicu, ka esmu gatavs to darīt ar nosacījumu, ka viņš publiski atsauks savu atbalstu viendzimuma partnerattiecībām. To viņš neizdarīja, jo Zatleram blakus atradās viņa biroja vadītājs kardinālis Rinkēvičs, kurš tagad veiksmīgi turpina realizēt viendzimuma partnerattiecību legalizēšanas politiku. Pēc manas un Zatlera sarunas Zatleram notika saruna ar KNAB. Nezinu, vai tā ir likumsakarība, vai vienkārša nejaušība, bet neilgi pēc šīs viņa sarunas ar KNAB uzradās tā sauktā oligarhu lieta. Skaidrs, ka Zalters vēlējās atriebties tiem, kuri viņu neatbalstīja, un tas bija viens no iemesliem, kādēļ viņš pieņēma lēmumu izsludināt referendumu par Saeimas atlaišanu. Pēc tam jau kļuva redzams, ka Zatlera tālākais mērķis bija dibināt politisku partiju, lai legalizētu viendzimuma partnerattiecības,» atminējās A. Šlesers.
Sūdzēs valsti tiesā
Runājot par to, kas tieši parlamentārajai izmeklēšanas komisijai būtu jānoskaidro, A. Šlesers norādīja, ka svarīgi esot precīzi fiksēt, no kādas informācijas Valsts prezidents bija guvis pārliecību, ka jāuzsāk Saeimas atlaišanas procedūra. Tikpat svarīgi esot noskaidrot, kurš šo informāciju Valsts prezidentam ir sniedzis. «Ja patiesi Zatlers balstījies uz informāciju par tā dēvēto oligarhu lietu un dusmām par to, ka Saeima nolēma neļaut veikt kratīšanu manā dzīvesvietā, tad rodas daudz jautājumu, jo redzam, ka no tās oligarhu krimināllietas vairs nekas pāri nav palicis. Visi lielie apgalvojumi par kukuļu došanu, kukuļu ņemšanu, naudas atmazgāšanu, nelegāli iegūtu līdzekļu legalizēšanu – no tā visa nekas pāri nav palicis. Tad kā vārdā tiem deputātiem, kuri toreiz tika atlaisti, bija jānes tāds upuris? Ja deputāti to visu uzskata par normālu, tad jāgroza likums, nosakot, ka Valsts prezidents var atlaist Saeimu, kad vien viņš to vēlas. Bet varbūt gluži otrādi – Saeimas atlaišanas latiņu jāceļ krietni augstāk? Ja latiņa paliks tādā līmenī, kādā tā ir pašreiz, tad tiks sankcionēta jauna Saeimas atlaišana. Precedents ir radīts. Zatlers visiem nodemonstrēja, cik vienkārši izrēķināties ar politiskajiem oponentiem un cik vienkārši tos iedzīt politiskā mēslainē. Parlamentārās izmeklēšanas komisijai jārod atbildes uz jautājumu, kāds ir Saeimas atlaišanas valstiskais ieguvums. Tādēļ ir jānoskaidro Zatlera loma Saeimas atlaišanas idejas radīšanā un tās realizēšanā.
Es vērsīšos ar sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā par politisko vajāšanu. Ja Valsts prezidents visas tautas priekšā var atļauties paziņot, ka es esmu noziedznieks, un šis apgalvojums juridiski neapstiprinās, es nevaru vērsties pret pašu prezidentu, es varu vērsties tikai pret valsti, jo prezidents pārstāv valsti. Izmeklēšanas komisijai būtu jātiek skaidrībā, vai kāds kādu nav maldinājis, izmantojot situāciju savā labā, lai izrēķinātos ar politiskajiem konkurentiem. Kriminālizmeklēšana par manām un citu personu darbībām jau varēja notikt. Vai tad tamdēļ bija jāatlaiž Saeima?»
Jāizmeklē KNAB darbība
Ekspolitiķis uzsvēra, ka, pētot patiesos Saeimas atlaišanas iemeslus, deputātiem nāktos arī izpētīt, ar ko tad īsti tajā laikā nodarbojies KNAB – ar amata noziegumu izmeklēšanu, vai ar kāda politisko konkurentu apkarošanu. «Jātiek skaidrībā, cik daudz resursu tiek tērēti politisko oponentu izsekošanām. Joprojām pār KNAB nav parlamentārās uzraudzības. Ja lietas saistībā ar Vienotību ātri noklust, tad citi gan tiek pa īstam spaidīti. Atminēsimies, ko nesen pirms pārvēlēšanas amatā teica ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. Viņš paziņoja, ka KNAB par viņu vāc informāciju. Tas ir skandāls, kuru prese priekšvēlēšanu laikā palaida gar ausīm. Tas ir skandāls, ja ģenerālprokurors saka, ka KNAB ilgstoši pret viņu ir strādājis un vācis par viņu informāciju, neraugoties uz to, ka pret ģenerālprokuroru nav uzsākts nekāds kriminālprocess. Arī par šo faktu deputātiem būtu pamats veidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju. Kalmeiers taču publiski paziņoja, ka par izsekošanu viņam teikuši avoti KNAB. Godātie kolēģi deputāti, kādas tad vēl jums cienījamas amatpersonas nepieciešamas, lai jūs pārliecinātu par parlamentārās izmeklēšanas komisijas veidošanas nepieciešamību, lai jūs beidzot aizdomātos par to, kas patiesībā notiek valstī?» retoriski vaicāja A. Šlesers.
Tikai fakti
Nav šaubu – lai novērtētu A. Šlesera iniciatīvu, ir jāsaprot, kāds tiešām bija «valstiskais ieguvums» no 10. Saeimas atlaišanas, un jātceras, kā viss notika.
2011. gada 28. maijā, īsi pirms Valsts prezidenta vēlēšanām, kurās bija plānojis uz otru termiņu pārvēlēties V. Zatlers, viņš uzrunā Latvijas Televīzijā paziņoja, ka ir izdevis Rīkojumu Nr. 2, ierosinot procesu, kas veiksmīga iznākuma gadījumā paredz Saeimas atlaišanu un jaunu vēlēšanu rīkošanu. Visa publiskā informācija nepārprotami liecina, ka tobrīd V. Zatlers jau skaidri zināja, ka viņam nepietiek balsu, lai pārvēlētos uz otro termiņu Valsts prezidenta amatā.
Jau tajā pašā dienā sākās bezprecedenta propagandas kampaņa, kas balstījās uz tā saukto oligarhu (A. Šlesera, Andra Šķēles un Aivara Lemberga) lādēšanu un domu, ka vajadzīga jauna politika un pie varas jānāk jaunai politiķu maņai.
Dažas dienas pirms Rīkojuma Nr. 2 izdošanas tā dēvētās oligarhu krimināllietas ietvaros KNAB darbinieki gumijas cimdos bija veikuši plašas pompozas kratīšanas Ventspils domē, Rīgas brīvostā strādājošajos uzņēmumos, laikrakstu Diena un Neatkarīgā Rīta Avīze redakcijās, nodarot izdevējiem grūti novērtējamus zaudējumus. Kratīšanu gribēja veikt arī Saeimas deputāta A. Šlesera dzīvesvietā, tomēr Saeima atļauju šādām darbībām nedeva, kas arī tika izmantots propagandas kampaņā, lai parādītu tālaika Saeimas gandrīz vai noziedzīgo seju. Lai arī 2011. gadā t. s. oligarhu krimināllieta tika pasludināta gandrīz vai par gadsimta lielākās noziedzības atmaskojumu, līdz pat šai dienai krimināllietā ne pret vienu personu nav celtas apsūdzības.
Tobrīd 10. Saeima bija nostrādājusi tikai pusgadu (no 2010. gada 2. novembra līdz 2011. gada 28. maijam, oficiāli 10. Saeima tika atlaista 2011. gada 17. oktobrī). Bet bezprecedenta propaganda bija darījusi savu – nesen ievēlētā 10. Saeima tika pārliecinoši atlaista: par atlaišanu balsoja 94,3% no tiem, kuri piedalījās šajā tautas nobalsošanā. Nobalsošanā gan piedalījās mazāk nekā puse no vēlētājiem – 44,73%.
Neskatoties uz to un nepārtraukto sabiedrības zombēšanu par «veco» politiķu ļaunumu, nākamajā Saeimā tika pārvēlēti 62% atlaistās Saeimas deputātu!
Uz 10. Saeimas atlaišanas viļņa dzimusī Zatlera Reformu partija 11. Saeimā ieguva diezgan solīdu pārstāvniecību – 22 vietas. Bet vislielākos zaudējumus bija cietusi Vienotība (skat. tabulu), kura priekšvēlēšanu laikā «antioligarhu» propagandas kampaņā pat būtiski pārspēja zatleriešus.
V. Zatlers bija ievilcis lielajā politikā vairākus savas kancelejas darbiniekus un daudzus «vecās raudzes» politiķus, kuri iepriekš bija neveiksmīgi startējuši vēlēšanās no citu partiju sarakstiem. Daži bija nomainījuši pat četras partijas, un vairāki bija pabijuši pat t. s. oligarhu partiju rindās. Zatlera Reformu partijas «jaunās politikas» patiesā ietekme kļuva skaidra jau dienu pirms pirmās 11. Saeimas sēdes, kad šo partiju pameta t. s. Olšteina sešnieks.
Kā zināms, šobrīd Zatlera Reformu partija jau sen atdusas vēstures mēslainē. No V. Zatlera politikā ievilktajiem 12. Saeimā tika pārvēlēti četri Vienotības rindās (no tiem Jānis Junkurs vēl pirms 12. Saeimas pirmās sēdes ar vērienīgu skandālu pabeidza politisko karjeru, paziņojot par mandāta nolikšanu) un viens kā Latvijas Reģionu apvienības pārstāvis. Tas arī ir viss V. Zatlera un viņa Rīkojuma Nr. 2 politiskais mantojums un «valstiskais ieguvums», kuram var pieskaitīt arī ārkārtas vēlēšanām iztērētos miljonus.