Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa Saeimas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs.
– Saeima atstādināja no amata Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētāju Aināru Dimantu. Ko nozīmēja Saskaņas nepiedalīšanās balsojumā?
– Mēs savu attieksmi pret NEPLP komisāriem izteicām jau tad, kad Saeimas vairākums, ignorējot opozīciju, ievēlēja pašreizējos padomes locekļus. Tolaik mēs balsojām pret visiem padomes locekļiem. Kāpēc mums tagad kaut ko vajadzētu mainīt? Mēs joprojām esam pret šādu politiskā pasūtījumu veicēju politisku iestumšanu amatos. Koalīcijas iekšienē ir izveidojušās kaut kādas iekšējas problēmas ar NEPLP locekļiem. Vieniem koalīcijas spēkiem šie cilvēki patīk, citiem nepatīk. Tā ir viņu politika. Mums nebija cita veida, kā parādīt savu nepatiku pret notiekošo. Gan pret NEPLP politiku, gan pret NEPLP lēmumu pasūtītājiem – valdošo koalīciju. NEPLP nebija un nav sabiedriskais uzraugs, tas ir politiskā pasūtījuma izpildītājs, ar kuru varai izveidojās nesazobe.
– Vai piekrītat žurnālista Imanta Liepiņa apgalvojumam, ka Aināra Dimanta aizstāvjus vieno fakts, ka viņi saņēmuši naudu no Sorosa finansētām organizācijām?
– Man nav ko iebilst. Vienotības sašķeltība ir pašsaprotama vērtība. Tā ir sākusies un turpinās, neatkarīgi no žurnālista Liepiņa secinājumiem. Vienotība jau sen ir amorfa, un tāda tā var būt ļoti ilgi.
– Kā vērtējat iespēju veikt kosmētiskas izmaiņas koalīcijas sastāvā, aizvietojot Nacionālo bloku ar Reģionu apvienību un No sirds Latvijai?
– Nekā nevērtēju. Kas to īstenos? Kas veiks pārmaiņas? ZZS? Viņi ir visideālākajā situācijā, kādā jebkad ir bijuši! Ideāla koalīcija, gan mentāli, gan rocības ziņā! Vai stabilitāti apdraudēs nacionāļi? Viņiem tā ir visērtākā koalīcija, kāda vispār var būt. Var darīt jebko un būt klāt pie visa. Vienotība? Viņiem ir viss, izņemot vienotību! Jebkuras iespējamās pārmaiņas nobremzē Vienotības sašķeltība. Viņiem nav vienotības, turklāt gandrīz ne par ko! Mēs redzam, ka Vienotību faktiski veido vismaz divas partijas. Tās var dēvēt, kā vēlaties. Sorosīti un konformisti vai labie un sliktie. Vienotība nav vienota, tāpēc koalīcijai nav draudu un jautājumus par koalīcijas stabilitāti, lūdzu, pārsūtiet Vienotībai, lai katra no Vienotības daudzajām grupām sniedz savu redzējumu.
Tikpat labi var «izshēmot» valdību, kurā paliek nacionāļi, bet kurā nav Vienotības vai kādas no Vienotības daļām.
– Kādi ir secinājumi no varas rīcības XI skolēnu dziesmu un deju svētku problēmu sakarā? Vai risinājumi ģībšanas krīzes novēršanā ir vērtējami ar pozitīvu atzīmi?
– Pēdējā laikā attiecībā uz dziesmu svētkiem gan pieaugušajiem, gan skolēniem sāk izpausties tas, ko es nosauktu par «auseklīšu impērijas» uzstādījumu. Mēs esam lieli, mēs esam vareni.
– Tas ir Vairas Vīķes-Freibergas citāts.
– Jā, es zinu, kas ir autors šim lozungam. Dominē demonstrēšana, ka mēs esam lieli, diženi un vareni. Piecus gadus dienu dienā tiek izdabāts visam ES iegribām, piesmietas Latvijas intereses, bet vienu nedēļu ir tautai jāparāda, ka mēs esam lieli un diženi. Lai būtu lieli un diženi, tad detaļām, racionālai plānošanai un citiem sīkumiem nav vietas, tie traucē būt lieliem un diženiem. Detaļām, koristu un dejotāju labsajūtai nav nozīmes, tam nepietiek laika un nav arī intereses. Dziesmu svētku dalībnieki ir instruments diženuma demonstrācijai. Galvenais ir uzstādījums, lai būtu vislielākais koris. Turklāt mēs, latvieši, patiešām esam diži ar savām dziesmām un dziesmu svētku tradīciju, ar savām tautas dziesmām un spēju nodot no paaudzes uz paaudzi šo kultūras tradīciju. Mums sev tas nav jāpierāda. Svētki ir vajadzīgi mums kultūras tradīcijas uzturēšanai, nevis starptautiskai vitrīnai. Impēriska izrādīšanās mums pašiem nav vajadzīga. Esmu bijis svētku dalībnieks, bet tagad esmu skatītājs. Vienmēr kāds ģība, bet tā bija normāla pārbaudījumu daļa tiem, kas izcīnīja tiesības tikt uz svētkiem.
Savukārt rīcība, kas sekoja pēc visumā prognozējama gadījuma, atkal bija impēriska. Kāds noģība, tad uzreiz visu aizliedzam. Cērtam ar pilnu atvēzienu. Manuprāt, tā nevajag.
– Manuprāt, skolēnu uzvedība bija nevis impēriska, bet ļoti latviska. Valdība aizliedz gājienu, bet visi tik un tā iet gājienā!
– Svētku dalībnieku rīcība bija ļoti loģiska. No ministres tā bija norobežošanās. Ejiet, bet, ja kāds pakritīs, ja būs kāds incidents, tad man ir pierādījumi (re, kur ir pavēles kopija), ka mēs nevienam nelikām iet.
– Latvijas valdībā uzplaukst vesela aizliegumu epidēmija. Veselības ministrs aicina aizliegt sāls trauciņus ēdināšanas iestādēs. Vai jūs kā opozīcija izmantosiet šo iespēju, lai iebilstu, lai norādītu uz absurdiem valsts varā?
– Ko opozīcija var panākt? Tikko mēs sabiedrībā pacēlām jautājumu par bēgļu uzņemšanu. Mums izdevās savākt parakstus sēdei, lai vienkārši uzdotu jautājumus un saņemtu atbildes. Atbilžu nav. Valdībai ir kauns. Nav ko teikt, jo obligāta bēgļu uzņemšana tiek pasniegta kā brīvprātīga. Latvijas parlamentā jau vairāk nekā desmit gadu garumā ir iznīcināta parlamentāra darba būtība – veikt sabiedrisku auditu sabiedrībai svarīgos jautājumos. Ikvienas demokrātiskas valsts parlaments ir vieta, kurā tiek iztirzāti sabiedrībai svarīgi jautājumi, kur to risināšanas pieejas valdībai ir jāaizstāv un jāpamato. Latvijā nekas tāds vairāk nenotiek. Pat par imigrācijas jautājumiem valdība atsakās diskutēt un atbildēt uz jautājumiem. Tas pats attiecas uz palīdzības plāniem Grieķijai. Tas pats attiektos uz idejām par sālstrauciņu aizliegumu. Parlaments ir zaudējis kontroli gan pār sīkumiem, gan pār būtiskām lietām. Saeimai nav nekādas kontroles pār Latvijas specdienestiem. Parlamenta kontrole pār specdienestiem ir normāla parlamentārās kontroles forma visdemokrātiskākajās pasaules valstīs – ASV un Vāciju ieskaitot. Savukārt Latvijā parlamentam nav nekādas iespējas pārraudzīt pat ikvienā saimniecības nozarē notiekošo. Tas rada iespēju ministriem uzvesties kā attiecīgās nozares absolūtiem monarhiem, kā Romas imperatoriem. Var pavēlēt jebko, un tas tiks izpildīts. Nerons senajā Romā pavēlēja, un zirgs kļuva par senāta locekli, bet mūsdienu Latvijā ar tādām pat metodēm, pēc viena ministra vēlmes, jebkurš zirgs var kļūt par valsts uzņēmuma valdes locekli.
Ja tiek dota milzīga vara, tad tā apdullina, samaitā un tad var izdot pavēles, kuras aizliegs turēt roku kabatā vai sāli uz galda.
– Kādi tad bija tie jautājumi, kurus Saskaņa neuzdeva valdībai nenotikušajā Saeimas sēdē?
– Kāda nozīme tos pirms sēdes publicēt avīzē? Ko dos, ja opozīcija tagad publiskos savus jautājumus, uz kuriem nav sniegtas atbildes?
Es to pataupīšu līdz tiešraidei, lai redz, kāda ir spēja atbildēt uz svarīgiem jautājumiem, ja aiz muguras nav no nodokļu maksātāju naudas algotu ekspertu pulks.
Opozīcija nelems par šo jautājumu. Arī pozīcija nelems. Ko mēs vēlamies panākt? Lai Laimdota Straujuma no Saeimas tribīnes pasaka: «Mēs nelemjam par šo jautājumu! Mēs savas suverēnas tiesības lemt, pat par tādu jautājumu kā bēgļu uzņemšana, esam atdevuši Eiropas Savienībai, un mēs varam iebilst tikai par detaļām. Mēs labi cīnījāmies par detaļām. Mēs Latvijas intereses aizstāvējām! Mums būs jāuzņem nevis 750, bet tikai 250 bēgļi, taču ar noteikumu, ka mēs obligātos 250 nosaucam par brīvprātīgu lēmumu.» Tagad bēgļu plūdu maisam gals būs vaļā un nākamās porcijas būs lielākas un ies vieglāk.
Diemžēl Latvija jau sen ir atteikusies no tiesībām kaut ko lemt. Viss ir izlemts mūsu vietā. Sev par mierinājumu var teikt, ka es neesmu veicinājis to, lai Latvija nonāktu līdz tik nožēlojamam neatkarības (lasiet – atkarības) stāvoklim. Par to es neesmu līdzatbildīgs. Kāpēc nevarēja vismaz apspriesties par bēgļiem? Kāpēc nevar izvērtēt kaut vai to pašu skolēnu dziesmu svētku organizāciju, pieļautās kļūdas un iespējamos risinājumus? Vai jautājums ir par sīku?
To var darīt kaut vai slēgtajā Saeimas sēde, ja patiesība ir tik briesmīga, ka sabiedrība to nekādā gadījumā nedrīkst dzirdēt!
Tas pats attiecas uz Grieķiju.
– Vai tas ir labi, ka katram iedzīvotajam, zīdaiņus ieskaitot, būs jāmaksā 120 eiro, lai Grieķijas parāds kļūtu vēl lielāks? Vai nav amorāli to dēvēt par glābšanu?
– Es atbildēšu ar pretjautājumu. Kāda jēga ir paust alternatīvu viedokli? Par Grieķiju savu viedokli uzrakstīju, un nra.lv to 8. jūlijā publicēja. Ko tur piebilst?
– Kāda ir jēga palielināt Grieķijas parādu, atliekot risinājumu uz trim gadiem?
– ES līderi ir publiski atzinuši, ka Grieķija neatdos parādus. Viņi labi saprot, ka ar parādiem ir kaut kas ir jādara, lai par tiem vairs nerunātu. Loģiski būtu Grieķijas parādu jautājumu atlikt uz simt vai simt trīsdesmit gadiem. Norakstīt nav viegli, bet atlikt uz mūžību ir daudz vieglāk. Taču, piekrītot Grieķijas prasībām, tiks radīts precedents. Priekšā ir Spānijas, Portugāles un Itālijas jautājumu risinājumi. Lēmums par Grieķiju var atstāt ietekmi uz vēlēšanu iznākumiem ne tikai Eiropas dienvidos, bet arī Francijā un Vācijā. Tāpēc Grieķijas jautājumu cenšas atlikt vismaz uz pusgadu, lai nemudinātu Dienvideiropas ekstrēmās politiskās grupas rīkoties līdzīgi. Tiek veidota Grieķijas privatizācijas aģentūra, kas eleganti nosaukta par fondu un kurā galvenā teikšana būs ES. Notiek mēģinājums īstenot ārēju vadību pār Grieķijas ekonomiku. Otra izeja būtu skaisti norakstīt visus parādus zaudējumos un par sodu izraidīt Grieķiju no eirozonas paradīzes. Taču ko darīt ar ģeopolitiku? Grieķija ir labi bruņota un atrodas ģeogrāfiski izdevīgā vietā. To nevar ignorēt.
– Vai Latvijai ir vērts ziedot 1% IKP, lai tie nosviltu Grieķijas parādu dzīlēs?
– Tagad tiek lauzti šķēpi par to, kam ir jādod sarunu mandāts – valdībai vai Saeimai, lai Latvija piešķirtu Grieķijai 240 miljonus. Izskatās, ka tiem, kas tiks pie šī mandāta, atlēks kaut kas patiešām liels. Latvijai ir morālas tiesības pieprasīt, ka mēs esam ar mieru dāvāt 240 miljonus eiro Grieķijai, bet tikai ar nosacījumu, lai mums ātri aizdod kādus 20–30 miljardus eiro, kurus mēs varam notērēt tā, lai mūsu dzīves līmenis sasniegtu vismaz Grieķijas šī brīža līmeni. Latvija bija paklausīgākais taupības politikas teicamnieks. Mēs krīzes laikā konsolidējām katru desmito Latvijas iedzīvotāju. Tie tagad rada IKP pieaugumu visbagātākajās ES valstīs, lai tās kļūtu vēl bagātākas. ES mērogiem 20–30 miljardi Latvijai nav liela nauda.
Tomēr mana vislielākā neizpratne, lai neteiktu – sašutums, ir par ES līderiem, kuri piesmej grieķu demokrātisko izvēli. Grieķijas tauta referendumā pateica nē! Pateica: «Paldies, mums nevajag šīs reformas, mums ar tādiem noteikumiem nevajag jaunus kredītus.» «Nē!» atbildēja ES līderi, «te jums būs jauni kredīti, un jums jāpieņem visas reformas, kuras jūs tikko demokrātiski noraidījāt.» Izrādās, tautas pat referenduma ceļā nevar atteikties no ES uzspiestiem jauniem kredītiem un reformām!
Tāpēc arī Latvijas Saeima ir pārvērsa par bezjēdzīgu ES lēmumu apstiprinātāju. Latviju var salīdzināt ar cilvēku, kuram abas rokas ir pieķēdētas. Latvijai abas rokas ir pieķēdētas. Viena roka ir pieķēdēt pie Eiropas Savienības, otra pie Skandināvijas bankām. Latvijas finanšu sistēma ir atkarīga no skandināvu bankām. Latvija to nevar ietekmēt, turklāt mums savas naudas nav. Visas Latvijas kustības ierobežo Eiropas Savienība un zviedri. Kas notiek galvā, ja rokas ir saķēdētas, tam vairs lielas nozīmes nav. Ja rokas ir saķēdētas un tās vilks uz kādu virzienu, tad cilvēks tipinās uz to pusi, neatkarīgi no tā, kas notiks galvā. Galva būs noderīga tikai tad, ja saistītās važas uz brīdi kļūs vaļīgākas. Grieķijas stāsts vēl nav beidzies. Prognozēju, ka tuvākajā laikā (viena, divu, triju gadu laikā) ES notiks ievērojamas pārmaiņas.
Manuprāt, Latvijas ārpolitikas ekspertiem vajadzētu nopietni gatavoties rīcībai, ja ES kopējā māja pa visām šuvēm ies vaļā. Kā var piecus mēnešus auklēties ar Grieķiju un beigu beigās jautājumu atlikt? Vai šāda vadība ir efektīva? Nē! Tas liecina, lietojot Latvijas ierēdņu terminoloģiju, ka ES projektam nebūs ilgtspējas. Kāpēc neviens nerunā par to, ka pat Austrijā notiks referendums par dalību ES? Vajadzēja savākt 100 000 parakstu, bet savāca 200 000! Austrijas parlamentam ir jālemj, vai sākt izstāšanās procedūru, vai noteikt referenduma datumu!
Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons ir pateicis, ko vēlas panākt ar referendumu. Viņš ar referenduma palīdzību vēlas izbeigt tālāku ES federalizāciju. Lielbritānija paliks ES tikai tad, ja tā nevirzīsies uz ātru federalizāciju.
– Latvijā daudzus nobiedēja ziņa, ka Krievijas Ģenerālprokuratūra pieņēma izskatīšanai iesniegumu, kurā tiek lūgts izvērtēt, vai 1991. gadā notikusī Baltijas valstu neatkarības atzīšana bija likumīga.
– Ir jāsaprot, ka Krievijas ārpolitikas stratēģijas radaros Latvijas nav. Tas, kas notiek, ir saspēle starp Maskavu un Vašingtonu. Līdzīgi kā Latvijā, arī Krievijā parlamenta kapacitāte lēmumu pieņemšanā nav liela. Līdz ar to ir plašas iespējas dažādām iniciatīvām. Tukšgaitā strādājošs parlaments rada iespējas aktīvākajiem politiķiem izpausties. Tas tiek izmantots globālajā pretdarbībā starp ASV un Krieviju. No Latvijas puses būtu liela muļķība uz šādiem izlēcieniem nereaģēt. Latvijas politiķu un sabiedrības atbilde bija adekvāta un atbilstoša. Un no Latvijas puses tikpat liela muļķība būtu pārāk daudz par šādiem izlēcieniem satraukties. Neviens nopietni nevēlas pārskatīt PSRS sabrukuma rezultātus. Ukrainas notikumi nav saistīti ar vēlmi pārskatīt PSRS izzušanas rezultātus.
– Kas notiek Ķīnā? Tiek izteiktas prognozes, ka Ķīnas pāreja no aktīvas pieauguma fāzes uz nelielu izaugsmi var izraisīt tik lielus globālos satricinājumus, uz kur fona Grieķijas notikumi būs tikai sīkums.
– Ķīna atrodas krustcelēs. Krustcelēs, kad ir jāizvēlas valsts attīstības virziens, vai pieļaut lielāku liberalizāciju, vai pievilkt skrūves stingrāk. Izskatās, ka, lai gan Ķīnas līderis Si Dziņpiņs ir slavējis ekonomisko liberalizāciju, virzība būs uz stingrāku kontroli pār iekšpolitiku un ekonomiku. Jau tagad ir ieviesti daudz stingrāki ierobežojumi akciju tirdzniecībā biržās. Tas ir zināms solis centralizācijas virzienā. Katram no šiem virzieniem ir savi riski, savi trūkumi un savas priekšrocības. Ķīnas faktors būs ļoti svarīgs gan Latvijai, bet jo īpaši ES ekonomikai. Tas ir svarīgs Krievijai, kas metusies Ķīnas apkampienos, lai aizvietotu zaudēto sadarbību ar Rietumiem.
Es domāju, ka daudz lielāka varbūtība ir Ķīnas tālākai virzībai uz skrūvju piegriešanu, kas nozīmēs arī mazāku provinču ekonomisko patstāvību, jo ekonomiskās patstāvības nākamais solis ir politiskā patstāvība, un Honkongas piemērs to apliecina.