Lai arī Latvijas ekonomika globālās finanšu krīzes laikā piedzīvoja sabrukumu, valsts tautsaimniecība šobrīd ir viena no Eiropā visstraujāk augošajām, taču Latvijas īstenotos pasākumus nav iespējams izmantot kā zāles Grieķijas atveseļošanai, izdevumā "Foreign Affairs" raksta Rīgas Ekonomikas augstskolas (REA) rektors Anderss Palzovs.
Palzovs norāda, ka Latvijas stāvoklis pirms krīzes bija visai maz līdzīgs Grieķijai. Latvijas finansiālais stāvoklis bija spēcīgs, kad valsti skāra krīze. Nesaimnieciskas ekonomikas pārvaldes periods Latvijā pirms krīzes bija krietni īsāks, bet politiskā apņemšanās turpināt dalību eirozonā bija ļoti spēcīga.
Savukārt, līdzko Latvija panāca vienošanos par glābšanas programmu, likumdevēji vairāk vai mazāk nekavējoties to sāka realizēt. Turklāt, un, iespējams, vissvarīgāk, kopējā Latvijas institucionālā sistēma, kas pēc neatkarības no padomju okupācijas tika reformēta 20.gadsimta 90.gados, bija krietni vien spēcīgāka nekā Grieķijā.
Palzovs uzskata, ka institucionālās sistēmas nozīmība nevar būt pārvērtēta un tas spilgti novērojams nesenajā Grieķijas glābšanas programmā. Vienošanās paredz paaugstināt nodokļus, taču tam ir niecīgi panākumi, jo Grieķijas ieņēmumu dienests pierādījis nespēju iekasēt nodokļus pat ar pašreizējām likmēm.
Turklāt veltīgas pūles varētu izrādīties arī mēģinājumi pārdot valstij piederošus aktīvus, ņemot vērā to, ka valstī ir novērojama augsta korupcija, zema produktivitāte un ekonomikas lejupslīde.
Tikmēr tiesību sistēma nespēj piemērot pašreizējo likumdošanu, juridiskie procesi ir lēni, tiesas ir neefektīvas, kā arī investoriem tiek nodrošināta vāja aizsardzība, tāpēc tieslietu reformas būs nepieciešamas, lai nodrošinātu ekonomikas atveseļošanu.
Citiem vārdiem sakot, Latvijas "zāles" nesniegs atvieglojumu Grieķijai, kas ir krietni vien "slimāks pacients," norāda Palzovs. Lai panāktu izārstēšanos, Grieķijai vajadzētu lūkoties tālāk uz ziemeļiem - uz Somiju un Zviedriju, kas savas krīzes pārvarēja 20.gadsimta 90.gados.
Ziemeļu mācība Grieķijai ir skaidra - ja vien netiks nodrošinātas būtiskas institucionālās reformas, ne taupība, ne Grieķijas izstāšanās no eirozonas nedarbosies, raksta Palzovs. Taču demokrātijā būtiskas institucionālas izmaiņas nevar tikt uzspiestas no ārpuses - tām ir nepieciešama spēcīga politiskā vēlme un sabiedrības atbalsts. Neskatoties uz dziļo Grieķijas krīzi, šķiet, ka valstī joprojām nav novērojams neviens no šiem elementiem.
Tādējādi šķiet, ka jaunākā Grieķijas glābšanas programma paredzēta neveiksmei, uzskata Palzovs. Viņš paredz, ka visticamākais iznākums tai būs, ka valsts nonāks vēl dziļākā nabadzībā un izmisumā.