Bēgļi. Stratēģisks drauds vai pamats humānismam

Kāpēc mums būtu jāuzņem Āfrikas bēgļi un kādā skaitā? Vai no viņiem jābaidās? Varbūt jāasimilē? Būs melns Jānis, melns Urmass, melna Egle... Nule, viesojoties Strasbūrā, Neatkarīgajai bija iespēja uzdot šos jautājumus triju Baltijas valstu eiroparlamentāriešiem.

IGAUNIS: PAR

Indreks Tarands, Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupa, Igaunija:

– Nav jau mans mērķis atvest miljoniem jaunu cilvēku uz savu zemi. Bet es dzīvoju reālajā pasaulē.

– Kāda ir valdošā attieksme bēgļu jautājumā jūsu politiskajā grupā un Igaunijas valstī kopumā?

– Eiropas Komisija ir nākusi klajā ar bēgļu kvotu plānu, un zaļo grupa tam neiebilda. Bet debates šajā jautājumā nav bijušas. Savukārt Igaunijā tas ir karsts temats. Katru dienu diskutēts medijos un sociālajos tīklos. Es eju uz lielveikalu, un cilvēki man uzbrūk – hei, pasaki man, kāpēc tu gribi vest viņus iekšā?

– Viņi negrib migrantus?

– Mums beidzot ir veikts sabiedriskās domas pētījums. Trešdaļa respondentu noskaņoti pozitīvi, divas trešdaļas negatīvi. Un no tiem negatīvajiem daļa ir kategoriski pret, bet daļa pieļauj bēgļu uzņemšanu zināmos apstākļos.

– Un pie kuras daļas jūs piederat?

– Es viņiem esmu čoms (melnādaino slengā bro). Nav jau mans mērķis atvest miljoniem jaunu cilvēku uz savu zemi. Bet es dzīvoju reālajā pasaulē. Un esmu Eiropas Savienības pilsoņu pārstāvis. Uz Eiropas dienvidu robežas ir problēmas – Tuvo Austrumu, Āfrikas karu un daudzu citu lietu dēļ. Bet visus šos cilvēkus akumulē mazas salas, Itālijas piekraste, Grieķija, Malta. Tāpēc nepieciešams Eiropas mēroga risinājums. Un no otras puses – ja mums pašiem būtu šīs problēmas... Bēgļi ienāktu Latvijā un Igaunijā, piemēram, pēc kodolkatastrofas Sanktpēterburgā. Ko tad mēs darītu? Nogalinātu uz robežas? Visticamāk – nē.

– Domājat, pārējā Eiropa šādā situācijā viņus akceptētu?

– Es tā ceru. Ja mums būtu miljons krievu iedzīti Igaunijas dienvidaustrumos un Latvijas ziemeļaustrumos, pieņemu, ka itāļi, spāņi, francūži – visi mums palīdzētu.

Nav jēgas izliktiem akliem – neredzēt un nedzirdēt, ka tiem citiem ļautiņiem ir problēmas. Bet tas, jāatzīst, tiešām ir biedējoši, kā šī diskusija attīstās Igaunijā. Tā ir patiešām rupja. Un tas notiek pat valdības ministru vidū!

– Viņi runā par nigeriem?

– O, jā, un es to nespēju pieņemt. Viņi rada daudz rasistiska trokšņa. Vēl viņi saka – mums ir padomju imigranti, Eiropas Savienībai jāņem vērā, ka pie mums 50 gadu notika nekontrolēta imigrācija. Jā, tas tiesa. Mēs varam to atzīmēt. Taču cik tālu vēsturē skatīsimies? Tad jau varam sākt debatēt arī par franču hugenotiem Prūsijā, ebrejiem Ungārijā un atgriezties laikā vēl pirms romiešiem. Tam nav jēgas. Mums ir problēma šodien un tagad. Tūkstoši izglābtu cilvēku Vidusjūrā, un mums kaut kas ar to jādara.

Ja mēs ietiepīgi mēģināsim taisīt geto apkārt bēgļiem – turēsim viņus nošķirtībā, nedosim darbu, kamēr bezgalīgi tiek kārtoti dokumenti, sāksies nemieri. Kāpēc viņiem jāmācās valoda, vietējās paražas un jākļūst par sabiedrības daļu, ja viņi tiek turēti atsevišķā, būsim godīgi – cietumam līdzīgā, teritorijā.

Šī ir piepūle, kas visai mūsu sabiedrībai kopumā jāizdara. Pirms 600 miljoniem gadu homo sapiens no Kenijas devās meklēt ūdeni un ēdienu. Ja tagad mūsu industriālās sabiedrības ietekme uz pasaules klimatu padara dzīves nepanesami grūtas, tas ir pašsaprotami, ka cilvēki atkal pārvietojas, patīk tas mums vai ne. Mums jāsper daudz platāki soļi viņiem pretī nekā līdz šim. Cilvēkiem uz planētas jādzīvo jēgpilnas, mierīgas un nodrošinātas dzīves.

– Tas ir ļoti dārgi.

– Tā ir. Tā ir. Bet nav arī lēti uzturēt šos geto.

– Un cik daudzus bēgļus mēs Baltijas valstīs varam uzņemt?

– Man ir apartamenti ar piecām istabām...

– Jūs tiešām varat iedomāties bēgļus paša mājā?

– Es varu. Nu ne jau kā mūžīgu risinājumu, bet, ja man gadītos izglābt kādu no jūras oktobra naktī, vai es uzaicinātu viņu savā mājā, sasildītu, iedotu ūdeni? Jā es to izdarītu. Nav taču atšķirības vai man ir seši vai septiņi bērni. No otras puses... Igaunijā pēdējos 20 gados mēs esam zaudējuši 200 000 cilvēku. Tātad tur fiziski ir jābūt brīvai vietai. Protams, te var runāt par sociālo aspektu. Mēs nespējam nodarbināt paši sevi, sociālās garantijas Igaunijā ir zemas, ja salīdzinām ar vāciešiem pieejamajām, un galu galā mums nekad nav patikuši ārzemnieki – kas ir taisnība (smejas). Bet kaut kā mums tas ir jārisina. Jo kā citādi varam sagaidīt, ka mums kādreiz palīdzēs, un tas var būt nepieciešams. Tas var būt Doņeckas tipa konflikts – krievu ambīciju dēļ. Bet mums pateiks – piedodiet, džeki, jūs mums toreiz ar bēgļiem nepalīdzējāt...

– Kādu jūs redzat nākotni pēc šiem diviem migrācijas programmas gadiem? Bēgļu straume apsīks?

– Tā apsīks, ja mēs spēsim nodrošināt ietekmi un lielāku stabilitāti vairākos Subsahāras reģionos, Lībijā, Tunisijā. Un tas ir grandiozs uzdevums. Nevar tā uzsist knipi – hei, džeki, beidziet griezt cits citam rīkles. Nav arī pamata sagaidīt, ka Rietumu pasaules vērtības varēs uzspiest arābu vai musulmaņu sabiedrībām. Varam vien censties palīdzēt nonākt pie kaut kā renesansei līdzīga viņu domāšanā. Bet, ja pārlecam atpakaļ uz mūsu kontinentu, Igaunija grasās uzņemt 200 cilvēkus divos gados. Tas ir piliens okeānā. Pat tūkstotis būtu viena promile mūsu populācijā vai pat vēl mazāk. Un tās nevar būt tik lielas galvassāpes, kā nesen paziņoja bijusī Igaunijas ārlietu ministre (Kristīne Ojulanda), – baltā rase esot briesmās. Mana atbilde viņai – baltā rase ir briesmās tāpēc, ka cik tev ir bērnu? Nulle! Tad par ko mēs te runājam...

LATVIETE: PRET

Inese Vaidere, Eiropas Tautas partijas (kristīgie demokrāti) grupa, Latvija:

– Mums tas nav piliens jūrā, jo, pirmkārt, mums jau ir ļoti daudz imigrantu. Otrkārt, visiem šiem imigrantiem parasti ir kuplas ģimenes.

– Kāda šobrīd ir nostāja bēgļu jautājumā jūsu grupā?

– Ļoti dažāda. Vēl vakar par to runājām ar ietekmīgo Vācijas deputāti Moniku Holmeijeri. Viņa iestājas par to, lai katra valsts uzņemtos atbildību atbilstoši kvotām, iedzīvotāju skaitam, nacionālajam ienākumam. Daži cilvēki ir tiešām grūti pārliecināmi, ka mums Latvijā pirms neatkarības atgūšanas iepriekšējos 50 gados imigrācija bija milzīga, un tur es gribētu mest akmeni mūsu valdības dārziņā. Tas nav pietiekami skaidrots. Mēs, deputāti, par to runājam ar saviem kolēģiem, bet valdībai šī pozīcija ir ļoti vāja. Latvijā šobrīd ir 260 000 nepilsoņu! Cilvēki, kas sevi uzskata par imigrantiem un neintegrējas mūsu valstī. Tas ir milzīgs skaitlis. Bet tas, uz ko mēs esam šobrīd parakstījušies, šie 250 bēgļi ir vēl viens vesels Latvijas ciematiņš.

– Es ar igauni Tarandu runāju, viņš teica, ka tas ir piliens jūrā.

– Mums tas nav piliens jūrā, jo, pirmkārt, mums jau ir ļoti daudz imigrantu. Otrkārt, visiem šiem imigrantiem parasti ir kuplas ģimenes un plaši raduraksti uz grūti pārbaudāmas dokumentācijas pamata, tāpēc var sagaidīt, ka šie 250 cilvēki tālāk multiplicēsies ar 10, ar 15.

– Vai spējat iedomāties tādu ekstrēmu situāciju, ka jums savās mājās viena istaba jāatvēl bēgļiem? Jūsu igauņu kolēģis teica, ka pie vajadzības bariņu paņemtu.

– Nedomāju, ka Tarands saka to, ko patiesībā domā. Viņš pirms iekļūšanas Eiropas Parlamentā bija Igaunijā ļoti populārs šovmenis, un viņam patīk tādas kontraversiālas runas. Bet mums, latviešiem, nevajag piekāpties šai sistēmai. Valdībai ir jāpaskaidro mūsu īpašā situācija. Protams, tīri cilvēciski gribas palīdzēt tiem cilvēkiem, bet, manuprāt, svarīgāk ir mainīt Eiropas Savienības attīstības sadarbības politiku, kas līdz šim bijusi ārkārtīgi neefektīva.

– Respektīvi – jāstrādā tur pie viņiem uz vietas Āfrikā.

– Jā, lai viņi var tur palikt. Līdzšinējā politika ir tāda, ka mēs ieguldām milzīgus līdzekļus, esam pats lielākais donors pasaulē, bet visu šo naudiņu piesavinās to valstu valdošās aprindas. Tātad šī lieta jārisina pirmkārt. Un, otrkārt, cilvēki, zinot, ka mēs palielinām glābšanas kapacitāti, arvien enerģiskāk dodas jūrā. Tas arī nav normāli. Robežkontrolei un atgriešanai uz mītnes zemi ir jāpastāv. Mēs nevaram uzņemt visu Āfrikas kontinentu, lai cik arī grūti cilvēkiem tur būtu.

– Vai šos cilvēkus ir iespējams tiktāl asimilēt, ka viņi kļūtu par melnādainiem latviešiem?

– Nu mums jau ir daži piemēri. Kaut vai mana jaunā paziņa Aminata, kurai mamma ir latviete, bet tēvs afrikānis... vai melnais. Es pat nezinu, kā tagad labāk teikt.

– Bet tā ir jaukta ģimene. Šie savukārt ieradīsies ar visām savām saknēm.

– Grūti pateikt. Tas nav nekas slikts, ka mēs esam atšķirīgi, bet mēs esam atšķirīgi. Un diezin vai viņiem mūsu kultūras iezīmes būtu akceptējamas, tāpat kā mums būtu ļoti grūti integrēties Āfrikā. Mums ir cita pieeja, citas vērtības, un domāju, tas arī ir nopietns arguments.

– Savukārt arguments, kāpēc latviešiem vajadzētu paklusēt, ir Ukraina. Ja pēc pusgada mums pāri gāzīsies ukraiņu un krievu plūdi, mēs būsim pirmie, kas citiem prasīs: paņemiet mūsu bēgļus.

– Esmu dzirdējusi šo argumentu un uzskatu, ka tas nav nekāds arguments. Mums ir jāstrādā, lai situācija Ukrainā uzlabotos, un šobrīd situācija Ukrainā vismaz dramatiski nepasliktinās. Varbūt arī Krievijas pozīcijas vājuma dēļ. Jo – ko darīt ar iekarotu Ukrainu? Ko tālāk? Domāju, šī saspīlētā situācija paliks reģionāla, un es neredzu, ka tuvākā nākotnē tā varētu eskalēties par tādu vispārēju briesmīgu karu.

– Respektīvi – cilvēki pārvietosies turpat pa Ukrainu, bet nenāks pāri robežām?

– Pirms diviem mēnešiem biju Ukrainā, un tā izskatījās. Bet ko mēs tagad darām? Mēs uzņemam cilvēkus Latvijā ārstēšanai, rehabilitācijai. Mēs to veicinām, bet mums vairāk vajadzētu palīdzēt tur Ukrainā. Cilvēki, atbraucot uz šejieni, redz – ak, kungs, viņi taču dzīvo paradīzē. Bet mēs jau gribam, lai Ukrainā uzlabotos dzīves līmenis. Lai cilvēki tur varētu labi dzīvot. Tāpēc Ukrainai palīdzība ir vajadzīga tieši uz vietas.

– Kāda ir jūsu prognoze, kas notiks pēc tiem diviem gadiem, kad bēgļu programma beigs darboties. Bēgļu būs mazāk, vairāk?

– Nu ja mēs neuzlabosim situāciju uz vietas un nepastiprināsim robežkontroli, tad straume tikai palielināsies. Un Latvijai šie 250 nebūs galīgais skaitlis. Mums jābūt ļoti piesardzīgiem.

LIETUVIETIS: JĀŠĶIRO

Petrs Auštrevičs, Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupa, Lietuva:

– Daļa jāpieņem kā darbaspēks, bet ne visi, jo viņu ir miljoniem, un miljoni ir gatavi šķērsot mūsu robežas.

– Lūdzu, raksturojiet savas politiskās grupas un pārstāvētās valsts attieksmi pret iespējamo bēgļu uzņemšanu.

– Bēgļu problēmu ir izraisījusi pēdējo divu gadu nestabilā situācija Vidējos Austrumos, Āfrikā un dažos tās kaimiņu reģionos. Cilvēku bailes un vēlme izbēgt no skaudrās realitātes. ALDE – liberāļu un demokrātu grupa uzskata, ka mums nepieciešama jauna saprātīga migrācijas politika. Un svarīgākie elementi, kam jāseko, ir šādi. Pirmkārt, migranti, kuri bēg no konfliktiem un tiek vajāti, jāpieņem uz humānu apsvērumu pamata. Otra daļa ir ekonomiskie migranti, un tas ir pilnīgi cits stāsts. Ekonomika nevienu neslepkavo, – viņi jāsūta atpakaļ. Mums jāaptur šī migrācija, taču nevis Eiropā, bet valstīs, kur tā sākas. Āfrikā. Jābūt bēgļu nometnēm, labākai robežkontrolei, un mums jāsagrauj cilvēktirdzniecības tīkli. Migrācija un migrantu pārvadāšana šobrīd ir ienesīgāks bizness nekā ieroči un narkotikas. Viņiem ir kontakti Āfrikā vēstniecībās, viņiem ir kontakti Eiropā, politiķi ir korumpēti. Tas ir varens bizness katrā šīs ķēdes posmā.

Trešā kategorija ir ekonomiskie migranti, kurus mēs vēlamies uzņemt. Tā ir tā sauktā zilo karšu migrācija. Eiropai ir vajadzīgs jauns kompetents darbaspēks.

Kopumā mana valsts, acīmredzot tāpat kā Latvija, bēgļu jautājumā nav bijusi proaktīva. Un es domāju, tas mūsu pagātnes dēļ.

– Krievu dēļ.

– Jā. Baltijas valstis nav pietiekami izskaidrojušas savu vēsturi Eiropas Savienībai. Daži ļoti aktīvi Eiropas politiķi, tostarp itāļi, kritizē mūsu valstis, jo nevēlamies akceptēt piedāvājumu par migrantiem. Bet viņi nezina mūsu vēsturi! Neesam izskaidrojuši, ka pēc Otrā pasaules kara vairāk nekā 20% populācijas nāca klāt. Savukārt, ja raugāmies no humānisma viedokļa, mana valsts tiešām ir pārāk neatsaucīga. Mēs sākam runāt par skaitļiem, nevis solidaritāti. Un te jāatzīst, ka neviens nevar paredzēt, cik stipri migrācija var skart tavu valsti.

– Jūs runājat par Ukrainu?

– Jā, piemēram. Vai Krieviju, ja kaut kas notiks. Vai Centrālāziju. Iedomājieties mūsu austrumu robežu, kas kļūst līdzīga itāļu robežai. Ko mēs darīsim?

– Mēs lūgsim citas valstis, lai ņem pretī.

– Pašlaik mēs nepiekrītam dalīties, bet tad mēs lūgsim. Tāpēc saprātīga atbilde būtu daudz labāka. Ne jau skaitļi ir svarīgi, bet princips.

– Bet arī par skaitļiem ir jārunā. Cik bēgļus lietuvieši grasās uzņemt?

– Valdība nolēmusi – līdz 250.

– Tas ir daudz?

– Nav daudz. Es uzskatu – mums vajag vairāk. Piemēram, cilvēkus no Ukrainas un Krimas. Ja es būtu valdībā, atvērtu vairāk kvotu ukraiņiem. Jo mums viņus vajag, mums vajadzīgs darbaspēks.

– Viņi, iespējams, arī būs labāki strādnieki nekā afrikāņi.

– Jo mēs pazīstam šo cilvēku mentalitāti. Kāds šobrīd ir diskusiju saturs par migrāciju Austrumeiropā? Atcerieties, Merkeles kundze pirms dažiem gadiem atzina, ka integrācija ir izgāzusies. Franču amatpersonas saka to pašu – izgāšanās. Kāpēc izgāzusies? Jo nav notikusi jauno migrantu iesaistīšanās sabiedrībā. Tā vietā notikusi radikalizēšanās. Mums jāmācās no šīm kļūdām. Nevajag turēt viņus bēgļu nometnēs, jāizvieto mazās sabiedrībās. Jādod darbs mazās pašvaldībās, nevis jāuzsēdina uz sociālajiem pabalstiem.

– Jūsuprāt, viņus ir iespējams asimilēt?

– Mēs nerunājam par lieliem skaitļiem. Neticu, ka daudzi no viņiem vēlas nonākt mūsu valstīs. Klimats un ekonomiskā attīstība ir galvenie apstākļi, kas pievilina šos cilvēkus. Bet ir arī laulības un citi privāti apsvērumi. Kad es sēžu lidmašīnā uz Viļņu un lidoju mājās, redzu daudzus jauktus pārus. Mūsu cilvēkiem ir daudz atvērtāks skatījums uz migrāciju. Viņi dzīvo kopā un veido ģimenes ar dažādiem cilvēkiem. Uz migrāciju nav jāskatās kā uz stratēģiskiem draudiem. Tas ir izaicinājums, bet ne stratēģiski draudi.

– Kāda tad ir valdošā attieksme lietuviešu vidū?

– Neesam nekāds izņēmums, ļaudis nedaudz baidās. Taču, ja cilvēkiem vaicā par humāniem apsvērumiem, viņi ir noskaņoti bēgļus pieņemt. Un man arī jānovērtē mūsu katoļu baznīcas arhibīskapa sacītais jūnija deportāciju upuru piemiņas pasākumā. Viņš teica, ka mūsu sabiedrībai jākļūst labvēlīgākai un humānākai pret šiem migrantiem. Jutos iepriecināts, ka baznīca un nevalstiskās organizācijas runā par to. Ja šī diskusija iedzīvotāju vidū notiek, tad vienam vai otram lēmumam mēs tuvojamies. Un tas būs daudz labāks lēmums nekā tas, ko uzspiestu politiķi. Sabiedrībai šis jautājums jāizdiskutē, un tad tā arī jutīsies daudz drošāk.

– Tas pašlaik Lietuvā jau notiek?

– Jā, mēs daudz diskutējam. Reizēm pozitīvāk, reizēm mazāk pozitīvi, bet esam sākuši.

– Varat iedomāties bēgli savā mājā?

– Nedaudz ekstrēms jautājums. Es savā dzīvoklī dzīvoju ar sievu, dēliem, suni. Bet demogrāfiskās situācijas dēļ Lietuvā ir daudz tukšu māju, sevišķi Lietuvas ziemeļu daļā. Cilvēki mirst, dodas projām uz ārzemēm. Ir reģioni, kur mums vienkārši ir pārāk daudz tukšu mitekļu un vajadzīgas darba rokas.

– Kas notiks pēc programmas beigām? Bēgļu straume izsīks?

– Nekādā gadījumā. Tas ir ilgtermiņa process, un mums jābūt gataviem to ierobežot. Eiropa fiziski nevar pieņemt visus, kas vēlas ierasties. Tas ir skaidrs. Bet mēs arī nevaram turpināt līdzšinējo politiku. Mums jāpieliek vairāk pūļu, pirms viņi šķērso mūsu robežas. Daļa jāpieņem kā darbaspēks, bet ne visi, jo viņu ir miljoniem, un miljoni ir gatavi šķērsot mūsu robežas.

Bet solidaritāte ir svarīga. Solidaritāte ir atslēgas vārds. Jo ļoti drīz mums to vajadzēs pašiem.

***

IGAUNIS: PAR. Indreks Tarands, Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupa, Igaunija: – Nav jau mans mērķis atvest miljoniem jaunu cilvēku uz savu zemi. Bet es dzīvoju reālajā pasaulē.

LATVIETE: PRET. Inese Vaidere, Eiropas Tautas partijas (kristīgie demokrāti) grupa, Latvija: – Mums tas nav piliens jūrā, jo, pirmkārt, mums jau ir ļoti daudz imigrantu. Otrkārt, visiem šiem imigrantiem parasti ir kuplas ģimenes.

LIETUVIETIS: JĀŠĶIRO. Petrs Auštrevičs, Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupa, Lietuva: – Daļa jāpieņem kā darbaspēks, bet ne visi, jo viņu ir miljoniem, un miljoni ir gatavi šķērsot mūsu robežas.