Grieķijas krīze – Eiropas krīze?
Līdz šodienai Grieķijas valdībai jāievieš daļa no trešās glābšanas programmas nosacījumiem, lai saņemtu 82–86 miljardu eiro kārtējo aizdevumu, par ko eirozonas līderi vienojās pirmdien. Vai līdz ar to vilks būs paēdis un kaza dzīva, abi pussprāguši vai tikai vienam laba veselība? Vēl pāragri zīlēt, kā Grieķijas krīze ietekmēs turpmāko Eiropas Savienības (ES) un eirozonas vienotību, bet skaidrs, ka tā atbalsosies vairāku valstu iekšpolitikā un radīs riskus ES vienotībai.
Jauno plānu atbalstījuši visu eirozonas valstu vadītāji, bet tas nenozīmē, ka aizdevums Grieķijai un palikšana eirozonā jau garantēta. Lai arī Eiropas Komisijas vadītājs Žans Klods Junkers pauda, ka Grexit nebūs, teikt hop vēl pāragri.
Grexit vēl nav novērsts
Līdz 20. jūlijam Grieķijai jāveic aizdevuma maksājums Eiropas Centrālajai bankai (ECB), pateicoties kuras nodrošinājumam grieķu bankas kaut knapi, bet vēl elpo, līdz šodienas pusnaktij jāpieņem daļa no reformu plāniem, ko būs grūti leģitimizēt pēc līdzīgu prasību noraidīšanas referendumā. Jaunā plāna detaļas vēl netiek atklātas, bet tas prasot vēl skarbākus taupības pasākumus nekā iepriekšējais, kam grieķi nepiekrita – pensiju sistēmas reformas, budžeta izdevumu samazināšana, nodokļu paaugstināšana, jo īpaši PVN u.c. Vissmagākās sarunas bijušas par privatizāciju. Latvija uz aizdevēju altāra upurēja banku Citadele, to pārdodot par sviestmaizi, bet no grieķiem tiek prasīta ne vien banku, bet pat ostu privatizācija.
Atbalsts Grieķijas glābšanai būs jāsaņem arī citu valstu koalīcijās, kas ne visur var izrādīties tik vienkārši kā Latvijā, kur ar ES saistītie dokumenti tiek izrauti cauri parlamentam īsti neizlasīti. Ja līdz šim Latvija nepiedalījās mehānismos, no kuriem tika aizdots un daļēji norakstīts parāds Grieķijai, tad jaunais aizdevums varētu tikt finansēts no Eiropas Stabilitātes mehānisma, kurā piedalās visas eirozonas valstis, tādējādi arī Latvija kļūs par vienu no aizdevējiem.
17. jūnijā Grieķijas Centrālo banku pirmo reizi brīdināja par iespējamu dalības pārtraukšanu eirozonā un pat ES, bet nopietnāk par Grexit plaši sāka runāt pēc aizdevēju nosacījumu noraidīšanas Grieķijas referendumā. Latvijas Bankas šefs Ilmārs Rimšēvičs Grieķijas aiziešanu atzinis par vēlamāko scenāriju, kam gan ekonomisti lielākoties nepiekrīt. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs referenduma rezultātu nodēvējis par platu soli aiziešanas virzienā no eirozonas, un nākotnē tas varot veidot domino efektu arī citās valstīs un nopietnāk ietekmēt visu eirozonu.
Iekšpolitiskās dilemmas
Domino efekts gan varētu iestāties, arī norakstot ievērojamu Grieķijas parāda daļu, saprotot, ka vairāk nekā 200 miljardus Grieķija nespēs atdot. Tam viskategoriskāk iebilst Grieķijas lielākais kreditors – Vācija. Tās finanšu ministrs Volfgangs Šoible pirms sanāksmes bija sagatavojis plānu ar Grieķijas izstāšanos vismaz uz pieciem gadiem.
Arī valstis, kas līdz galam izdzērušas rūgto konsolidācijas biķeri, ne tikai Latvija, bet, piemēram, arī Lietuva, Slovākija, nevarētu saviem vēlētājiem paskaidrot, kāpēc viņiem tas bija tas jādara, bet grieķiem ne. Arī Portugāle un Spānija, kur šogad gaidāmas parlamenta vēlēšanas, tāpēc arī, kā agrāk izteicās pēc referenduma demisionējušais Grieķijas finanšu ministrs Janis Varufakis, sarunās ar Grieķiju Lisabona un Madride izturas vāciskāk par pašu Vāciju. Lai arī Portugālē ekonomika pēc aizdevēju programmas noslēgšanas 2014. gada maijā atkopjas, taupības atblāzma manāma pieaugušajā nabadzībā, bezdarbā, kas bez vērienīgās emigrācijas būtu vēl augstāks. Papildus korupcijas skandāli valstī, kā rezultātā labas izredzes parādās ne tikai sociālistiem, bet arī Siryza simpatizējošiem komunistiem.
Neapskaužamā situācijā ir cita Grieķijas kreditore – Somija. Allaž proeiropeiski noskaņotajam finanšu ministram Aleksandram Stubam, kurš pirms koalīcijas nomaiņas pēc aprīlī notikušajām vēlēšanām vadīja valdību, jāņem vērā jaunie koalīcijas partneri – eiroskeptiķi Īstenie somi, kuri palīdzības sniegšanas gadījumā draud izstāties no koalīcijas. Eļļu ugunij pielej bēgļu jautājums, kairina arī valsts ekonomiskā lejupslīde pēdējos gados.
Eirozonas un ES separātisms
Kad pēc 2009., 2010. gada krīzes, kas vēl turpinājās, tika pieņemti lēmumi par stingrāku valstu finanšu uzraudzību un centralizāciju, virknē valstu pieauga separātisma tendences, ko varētu atsvaidzināt Grieķijas krīze. Jau šajā Eiroparlamentā vairāk nekā jebkad ievēlēti galēji labējie un kreisie spēki, kuri krīžu laikā gūst popularitāti. Šādu tendenci varētu veicināt gan Grieķijas izmešana no eirozonas, gan jauna aizdevuma izsniegšana bez nopietnas atdošanas iespējām un taupības politikas upuriem, kā arī daļas parāda norakstīšana.
Lielbritānija, kas nav eirozonā, attīstās salīdzinoši ātrāk, ir spēcīgākā Rietumeiropas ekonomika un pievilina daudz imigrantu, kuru plūsmu un pabalstus tā vēlas ierobežot. Lielbritānija nav eirozonā, bet eiro satricinājumi varētu kalpot par papildu stimulu visas ES stipruma apšaubīšanai pirms 2017. gadā noteiktā referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no ES. Premjers Deivids Kamerons gatavs aizstāvēt palikšanu ES, bet ar virkni nosacījumu, tostarp attiecībā uz imigrāciju. Lielbritānijas Centrālā banka jau veic risku analīzi gadījumā, ja briti izstātos no ES un dzelzs lēdijas Mārgaretas Tečeres dvēsele varētu beidzot mierīgi pamest zemi ar pabeigta darba sajūtu. Lielbritānija arī paudusi, ka tā nepiekritīs savu līdzekļu iesaistīšanai aizdevumā Grieķijai.
Tikai par mata tiesu Lielbritānija izglābās no bagātās Skotijas zaudēšanas, kuras knaps vairākums – 55,3% iedzīvotāju – 2014. gada septembrī nobalsoja par palikšanu Lielbritānijas sastāvā.
Tā paša gada novembrī 80,72% Katalonijas iedzīvotāju pauda atbalstu neatkarīgas Katalonijas valsts izveidei. Tiesa, referendums bija neoficiāls, jo Spānija to uzskata par neatbilstošu konstitūcijai. Katalonijas premjers Arturs Mass aicināja ES būt gatavai tās robežās esošo valstu izjukšanai. Katalonieši gan labprāt gribētu palikt ES, līdzīgi kā skoti, kuriem nāktos pamest ES gadījumā, ja no tās izstāsies Lielbritānija.
Par neatkarību runā arī Spānijas baski, Beļģijas flāmi, Francijā – Korsika, sarosījušies separātisti Itālijā un pat bavārieši Vācijā.
Eiro vieno, eiro šķeļ
Vācijas kreiso bijušais finanšu ministrs, ekonomists Oskars Lafontēns izteicies, ka Grieķijas krīze ir pierādījums eiro sabrukumam un tas jālikvidē. Arī pašai Grieķijai būtu labākas izredzes attīstīties bez eiro un tā žņaudzošajiem nosacījumiem. Ir vēl citi ekonomisti, kas uzskata, ka eirozonas izjukšana teorētiski var veicināt izaugsmi ne tikai vājākajās eirozonas valstīs, kuras izmanto bagātākās, bet visā Eiropā kopumā.
ES normatīvajos aktos gan nav skaidri noteikta procedūra, kā valsts var izstāties no ES un eirozonas. Kādai valstij izstājoties, savienība kļūs vājāka vispirms politiski un tad jau, vairojoties centrbēdzes spēkiem, arī ekonomiski. Tāpēc jautājums lielā mērā nav tikai par Grieķijas, bet visas ES nākotni, bet eiro no vienotāja var kļūt par šķēlēju.
***
EKONOMISTU VIEDOKĻI
Kā Grieķijas glābšanas epopeja varētu nākotnē ietekmēt ES un eirozonas vienotību – veicināt tās ciešāku integrāciju, centralizāciju vai federalizāciju vai pat valstu un tās reģionu separātismu? ES un eirozona pēc Grieķijas glābšanas kļūs stiprāka vai vājāka?
Bankrots kapitālismā – normāla parādība, parāds jānoraksta
Jānis Ošlejs: Dīvaini, ka var runāt par izstāšanos no eiro, lai arī tā tiek uzskatīta par neatgriezenisku valūtu. Arī dolāram ir krīze, bet neviens nerunā par izstāšanos no dolāra zonas, kurā problēmas risina, norakstot parādus vai citādi. Ja Grieķija izstāsies vai tiks izstādināta no eirozonas, tas būs paraugs daudziem citiem Eiropā un mudinājums īpaši tām jaunajām politiskajām partijām, kas iestājas par to, lai, piemēram, Itālija vai Spānija izstātos no eirozonas. Tas palielinās eirobēgšanas tendenci un radīs pamatu tālākām spekulācijām. Eiropai izdevīgāk būtu norakstīt Grieķijas parādus, neredzu tur lielu problēmu. Grieķijas kopējais parāds ir 0,3% no Eiropas IKP – tāda noapaļošanas kļūda! ES vienotību drīzāk varētu veicināt tas, ka parādi tiek atlaisti un kļūdas atzītas. Kapitālismā bankrots ir normāla biznesa sastāvdaļa! Vācija arī 20. gadsimtā četras reizes nav atdevusi savus parādus.
Risks iegūt politiski un ekonomiski nestabilu valsti stratēģiskā vietā
Uldis Osis: ES ekonomisko situāciju varētu pasliktināt ne tikai problēmas ar Grieķiju, bet arī ekonomikas sasvārstīšanās un burbuļa plīšana Ķīnā – iespējams, kādas valstis var sākt meklēt iemeslus eirozonā vai ES. Lielbritānija visu laiku ir ar kaut ko neapmierināta, bet, kamēr Vācija un Francija svarīgos politiskos jautājumos daudzmaz turēsies kopā, tikmēr turēsies arī eirozona un ES.
Pārāk viegla grieķu parādu norakstīšana izsauktu populistisku politisko spēku popularitātes pieaugumu vairākās valstīs, tāpēc arī kreditori kategoriski noraida parādu norakstīšanu. Ja grieķi cītīgi veiks apsolītās reformas un situācija uzlabosies, tad varbūt klusi kaut ko norakstīs.
Izmetot Grieķiju no eirozonas, riskējam iegūt politiski un ekonomiski nestabilu valsti Eiropas stratēģiskā vietā, Vidusjūrā, kas varētu sadarboties ar nedemokrātiskiem režīmiem. Krievija Grieķijai pašreiz gan finansiāli palīdzēt nevar, bet labprāt dabūtu vietu kādai karabāzei tās teritorijā, tāpēc arī NATO nav ieinteresēta palaist Grieķiju pavisam brīvos ūdeņos. Jādara viss, lai tā nenotiktu, bet jautājums, cik daudz šo politisko apsvērumu dēļ var nākt pretī ekonomiski.
Eirozonai jāinvestē ekonomikas attīstībā
Armands Strazds: Līdz šim eirozonai bija viena būtiska nepilnība: ECB uzdevums nebija investēt dalībvalstu ekonomikas attīstībā, radīt darba vietas, rezultātā eirozona kļuva par nevienlīdzības, nevis kohēzijas instrumentu, eksporta čempioni kļuva par kreditoriem, perifērija – par parādniekiem. Pēc Kipras krīzes uzsāktā programma un Junkera plāns ir ceļš uz strukturāli ilgtspējīgu savienību, bet pieļauju, ka to būs grūti savietot ar nacionālo ekonomiku interesēm, un par fiskālo savienību, klasisku centrālo banku varētu neizdoties vienoties. Ja arī tad dalībvalstīm nezūd apņēmība saglabāt eiro, būs jāveic monetārās politikas decentralizācija, eirozonas valstīs jāievieš attīstības institūcijas, kas investē ekonomikā paralēli nacionālajam budžetam un izlīdzina valstu konkurētspēju. Ja virsroku pār attīstības ekonomikas modeli gūs biznesa ekonomikas modelis, konkurētspējas izlīdzināšanai valstis varētu ieviest paralēlās valūtas. Iespējams, dažām valdībām politiski vienkāršāk šķitīs eiro projektu pasludināt par kļūdu.