Absolūtu fiasko cietušajam Grieķijas premjerministram Aleksim Cipram vakar nācies no Briseles doties uz Atēnām, lai saviem tautiešiem kā izcilu sasniegumu pārdotu pazemojošu aizdevuma saņemšanas programmu – vēl sliktāku, nekā tika noraidīta pirms divām nedēļām, nerunājot nemaz par to plānu, kas lepni tika notraukts no galda gada sākumā.
Eirozonas valstu un valdību līderu līdz šim garākajā samitā (17 stundas) Grieķija faktiski iedzīta stūrī, un tās valdībai ir viens uzdevums – nodrošināt vienošanās apstiprināšanu, bet pēc tam atkāpties un izsludināt jaunas vēlēšanas, bez mazākajām cerībām uz panākumiem.
Pēc Briselē notikušajām maratona cienīgajām sarunām amatpersonas, iznākot pie žurnālistiem, bijušas tik nogurušas, ka vairs īsti nav kontrolējušas sacīto. Klasisks piemērs ir Eiropas Komisijas vadītājs Žans Klods Junkers, kurš triumfējoši paziņojis – iespējamība, ka Grieķija pamet eirozonu (tā sauktais Grexit scenārijs) esot novērsta. Tas ne tuvu neatbilst patiesībai, jo pagaidām Grieķija tikai uzzinājusi tos nepatīkamos mājasdarbus, kas tai jāizpilda, lai pretendētu uz jaunu aizdevumu – aptuveni 86 miljardiem eiro nākamo trīs gadu laikā. Attiecīgi likumi vēl jāapstiprina valsts parlamentam, un (Grieķijas gadījumā tas nav mazsvarīgi) aizdevējiem jāgūst pārliecība, ka tie nepaliks tikai uz papīra. Turklāt aizdevuma programma, ja par tādu izdosies vienoties, vēl tiks skatīta vismaz astoņu eirozonas valstu parlamentos. Dažās mazajās valstīs, tas droši vien būs formāls process (kā Brisele teiks, tā darīs), bet Vācijas bundestāgā piektdien sagaidāmas īstas batālijas.
A. Ciprs, kam Briselē notiekošajās sarunās neizdevās aizstāvēt nevienu no saviem priekšvēlēšanu solījumiem, pēc samita iejutās karavadoņa lomā, pāris minūšu laikā deviņas reizes lietojot vārdus «cīņa» un «cīnīšanās». Tiesa, savu zaudējumu šajā acīmredzami nevienlīdzīgajā kaujā viņš atteicās atzīt, nez kādēļ paziņojot, ka «pārliecinošs vairākums Grieķijas iedzīvotāju atbalstīs mūsu pieliktos pūliņus». Izskaidrojumi tam var būt divi – vai nu premjers sirgst ar tādu lielummāniju, ka ir pārliecināts, ka spēs grieķiem iebarot visu paša teikto, vai arī ir aizmirsis, ka tikai mazliet vairāk nekā pirms nedēļas notikušajā referendumā vairāk nekā 61% pilsoņu noraidīja krietni maigākus aizdevēju piedāvājumus – starp citu, paša A. Cipra mudināti. Ja jaunie nosacījumi tiks apstiprināti, grieķiem jostas nāksies savilkt vēl ciešāk – zudīs iespēja saņemt piemaksas mazajām pensijām, nāksies rēķināties ar vēlāku pensionēšanās vecuma sasniegšanu un to, ka darba devēji daudz vienkāršāk spēs atbrīvoties no neefektīvajiem darbiniekiem, palielināsies pievienotās vērtības nodokļa likme, līdzšinējās privilēģijas zudīs uz tūrisma industriju orientēto Grieķijas salu iedzīvotājiem un tā tālāk, un tā joprojām. Premjers kā milzu panākumu minējis to, ka speciāli izveidotais fonds, kurā kreditoru prasību nodrošināšanai tiks koncentrēti Grieķijas aktīvi vismaz 50 miljardu eiro vērtībā, tomēr atradīsies Grieķijā, nevis Luksemburgā, taču pat tā ir tikai šķietama uzvara – fondu tāpat kontrolēs Eiropas Centrālā banka un Eiropas Komisija.
Jau līdz trešdienas vakaram Grieķijas parlamentam jāpieņem pirmais likumu komplekts, kas ļaus Atēnām līdz augusta vidum saņemt akūto palīdzību 12 miljardu eiro apmērā – šī nauda paredzēta parādu nomaksai. Tikai pēc tam sāksies konkrētas sarunas par jauna aizdevuma piešķiršanu, un nebūs nekāds pārsteigums, ja kreditori pēkšņi atcerēsies vēl kādas pozīcijas, kurās no Grieķijas tiek prasīta jauna piekāpšanās. Lai gan dokumentos rakstīts, ka visu šo pasākumu mērķis ir nodrošināt Grieķijas «ilgtspējīgu attīstību», liela daļa ekonomistu uzskata, ka tā ir tikai mētāšanās ar terminiem – lielākā daļa jaunā aizdevuma aizies ne jau ekonomikas stimulēšanai, bet veco parādu nomaksāšanai, un pastāv liela varbūtība, ka Grieķijas ekonomika turpinās gāzties aizvien dziļākā bedrē.