Grieķijas defolts ir lielisks fons, lai Vienotība vēlētājiem atgādinātu par tās ieguldījumu, atvairot līdzīgu likteni Latvijai. Tomēr, vērojot elektorāta labvēlības sarukšanu, politikas eksperti partijai iesaka pārorientēties no krīzes uz attīstības menedžeru ampluā. Nekaitētu arī atrisināt problēmas ar līderiem.
Vērojot Vienotības reitingu lēno izdēdēšanu un aizvien lielāku popularitāti gūstošo viedokli, ka šī partija līdzīgi citām pa politisko skuju taku aizgājušajām kļūst aizvien augstprātīgāka, Vienotībai katastrofālu nākamo vēlēšanu rezultātu paredzošo pulks aug.
Atzīstot, ka problēmas ir, politikas eksperti nesteidzina rakt šim politiskajam spēkam kapu, norādot, ka līdz nākamajām vēlēšanām ir vairāk nekā trīs gadi, kuru laikā, pareizi plānojot savu darbību, no krīzes var atkopties pat dziļākajā reitingu bedrē iekritusi partija. Jo vairāk, ja tā ir valdībā.
Viena no izteiktākajām Vienotības problēmām ir domstarpību sašķeltā partijas līderu grupa. «Tur ir līderības problēmas. Mēs redzam, ka partijas virsotnē mēdz būt domstarpības atsevišķos jautājumos,» saka politologs Ivars Ījabs. Piemēram, Valsts prezidenta vēlēšanu laikā Vienotībā izgaismojās nespēja vienoties par viena kandidāta atbalstīšanu. Līdzīga viedokļu nesaskaņa partijā ir arī partnerattiecību jautājumā.
Viņa redzējumam piekrīt arī politoloģe Iveta Reinholde, kas atgādina, ka «partiju iekšējā saliedētība ir viens no tiem jautājumiem, kas nosaka partijas nākotni, un uz to elektorāts reaģē pietiekami jūtīgi un ātri».
Lai atšķaidītu šo problēmu, I. Ījabs Vienotībai iesaka piesaistīt jaunus kadrus vai absorbēt kādu no esošajām politiskajām partijām. Viņaprāt, Vienotībai tas salīdzinoši labi izdevies ar Reformu partijas cilvēku asimilēšanu (ja neskaita dažu indivīdu realizētās individuālās priekšvēlēšanu kampaņas).
Savukārt I. Reinholde ir pārliecināta, ka savulaik par vienīgo varas partiju dēvētajam politiskajam spēkam beidzot jāatskārš – ir pamats lepoties ar Latvijas izglābšanu no bankrota, bet tagad valstij nepieciešama izaugsme, un Vienotībai, lai sevi glābtu no nebūtības, jāspēj sevī atrast šim uzdevumam atbilstoši cilvēki.
«Viņi ļoti labi iejutās krīzes un pēckrīzes menedžeru lomā, bet tagad šī loma jānomaina uz attīstības vadītāju. Ir vajadzīgs kāds, kas ne tikai saglabā kontroli pār situāciju, bet piedāvā arī konkrētu attīstības redzējumu,» saka eksperte, piebilstot, ka «ilgi ekspluatēt krīzi nevar, vēlētāji to aizmirst».
Līdz ar attīstības plānu nepieciešamību un, kas svarīgāk, to realizēšanu citu risinājumu Vienotības līderības problēmai saskata politologs Filips Rajevskis. Viņš ir pārliecināts, ka viens no politiskā spēka popularitātes zuduma cēloņiem ir nepareizā līderu izvietošana amatos.
«Kad īstie līderi nekļūst par politiskajiem līderiem, tad ir problēmas. Solvitai Āboltiņai jākļūst par premjerministri un jāparāda, ko viņa spēj. Liekot ministru amatos citus, nevis partijas eliti, īstie līderi sēž parlamentā un rausta aiz diedziņiem, politiskā partija tiek vājināta,» uzsver eksperts.
F. Rajevskis neuzskata, ka S. Āboltiņa savu reputāciju būtu sabojājusi neatgriezeniski. Ja viņa spētu kļūt par aktīvu premjeri, realizēt vajadzīgas reformas, piemēram, izglītības un veselības jautājumos, viņa spētu atgriezties arī kādreizējo atbalstītāju sirdīs, vienlaikus ceļot arī partijas reitingus.
«Ja cilvēki ierauga, ka viņa spēj ne tikai vērpt intrigas, bet veicināt arī valstij un sabiedrībai par labu nākošas izmaiņas, viņa mierīgi var atjaunot savu tēlu,» uzskata politologs.