Indulis Emsis: "Ja es atnāku, tad būs!"
Latvijas Zaļās partijas biedrs, 9. Saeimas priekšsēdētājs (2006–2007), bijušais Ministru prezidents (2004), bioloģijas doktors, SIA Eiroprojekts konsultants Indulis Emsis sarunājas ar Neatkarīgo par Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa ievēlēšanu, raksturu, par priekšrocībām un šķēršļiem viņa ceļā.
– Nesen dzirdēju: atnāca Emsis un visu nokārtoja. Prezidents tika ievēlēts pirmajā dienā…
– Mans tuvs kolēģis, labs draugs un cīņu biedrs izvirzīts par prezidenta kandidātu... Balsošana jau tuvojas beigām. Dolgopolovs jau noņemts no trases. Un tad es atnācu apsveikt Raimondu...
– Kā tad jūs zinājāt nākt? Kā zinājāt, ka viņš tiks ievēlēts?
– Varbūt es nezināju tik daudz, cik mēģināju parādīt, ka zinu... Gribēdams būt pretstats nihilismam, kāds valdīja starp žurnālistiem, kuri mani sastapa. Viņi man jautāja: ko tad es te esmu nācis darīt? Es saku: «Nācu apsveikt prezidentu.» «Nu, bet šodien jau nebūs.» Es: «Kā nebūs!? Ja es atnāku, tad būs...»
Un man bija tāda iekšēja pārliecība, ka būs. Jo, būdams politikā ilgus gadus, es ļoti labi zinu, ko nozīmē koalīcijas stabilitāte. Koalīcijas stabilitāti neviens negrib pakļaut riskam. Visi zina – ja koalīcija ir nestabila, tad neviens nevar dot drošu garantiju, ka tu saglabāsi savas politiskās pozīcijas. Tāpēc, ja Raimonds nedabūtu balsu vairākumu, tad Straujumas vietā es būtu stipri nervozs. Jo tas nozīmētu, ka koalīcijas nav. Vienkārši nav.
Un es biju jautājis dažiem nacionāļiem – kā viņi rīkosies, ja Levita kungs pēdējā kārtā nestartēs. Viņi teica: mēs par to neesam lēmuši, bet izskatās, ka balsosim... Tagad viņi liedzas, bet es domāju, ka savu lomu nospēlēja Raimonda ilgā esība politikā un raksturs. Viņš nav konfliktējošs cilvēks. Viņš nemeklē utis. Ja var izvairīties no konflikta, viņš tajā neielaidīsies. Viņam ir draugi arī citās frakcijās. Cilvēki gan pozīcijā, gan opozīcijā uztver viņu kā tādu, par kuru var nobalsot. Un tā tas arī notika. Es domāju, ka vairākuma balsis sanāca no visa politiskā spektra.
– Kāpēc jūs sauc par Raimonda Vējoņa politisko aizbildni? Viņš pats ir strādājis deviņās valdībās.
– Es ar to lepojos. Viņš ir bijis arī manā valdībā. Viņš beidza biologus 14 gadus vēlāk nekā es. Tad, kad es jau atvadījos no politikas, Raimonds bija pašā plaukumā... Līdz ar ievēlēšanu prezidenta amatā viņš Latvijā ir sasniedzis kalna virsotni. Un es domāju, ka šajā amatā viņam būs divreiz četri gadi. Jo viņš ir tas cilvēks, kurš tagad vajadzīgs. Koalīcija, ja atceramies, mums vienmēr bijusi drusku tendēta uz pūkas mešanu. Un tai vajadzīgs spēks, kas pasaka: «Beidziet! Mums valstī kārtojamas svarīgākas lietas par jūsu iekšējām ķēpām.»
– Ingmārs Līdaka par Raimondu Vējoni teica: normāls lauku puika, kas, pilsētā ticis, cenšas visu panākt paša spēkiem. Ko varat piebilst?
– Jā, tā ir. Rīgā bija lielas problēmas. Rīgas piesārņojošie objekti un Rīgas ietekme uz apkārtni radīja ļoti lielu saspringumu. Vajadzēja jaunu, ar Rīgas padarīšanām nesaistītu puisi, kurš varētu šo sistēmu sakārtot. Es izvēlējos Raimondu Vējoni, kurš bija Madonas Reģionālās vides pārvaldes priekšsēdētāja vietnieks, un piedāvāju viņam kļūt par Lielrīgas reģionālās pārvaldes priekšnieku. Viņš šo izaicinājumu pieņēma.
Lauku puika atnāca uz Rīgu. Izstīdzējis, gariem matiem, bet ar mirdzumu acīs... Ļoti zinošs, sirdī zaļš cilvēks ar skaidriem morāles principiem. Viņš turēja latiņu ļoti augstu: ja reiz ir noteiktas prasības uzņēmējiem, tad viņiem tās jāpilda un kompromisus vides prasībās pieļaut nedrīkst. Viņš bija ļoti principiāls. Mēs esam viena ceļa gājēji, tikai viens vecāks, otrs – jaunāks. Lai arī esam dažādi zaļie. Piemēram, es arvien turu atjaunojamos energoresursus par augstu prioritāti, bet viņš savulaik, kad tika runāts par mazajām HES, vairāk skatījās uz upēm, makšķernieku lobijiem...
– Raksta, ka cerības nonākt Valsts prezidenta amatā Raimondam Vējonim bijušas jau iepriekšējās vēlēšanās, tomēr oficiāli par savu kandidātu Zaļo un zemnieku savienība izvirzīja Andri Bērziņu. Mani, domājot par Vējoņa prezidentūru, darīja tramīgu piebilde pie šī fakta – Vējonis apvainojās.
– To bija pamanījuši žurnālisti. Es viņam teicu – tā kā drusku par agru. Toreiz viņam vēl īsti nenoticēja, bet jau bija skaidri redzams, ka viņš ir prezidenta vērts. Laba skola viņam bija aizsardzības ministra postenis. Tas nostiprināja viņu kā valstsvīru. Tas izcēla rakstura iezīmes, kuras agrāk viņā, vides ministrā, netika pamanītas. Es ieraudzīju viņā spēka dimensiju. Tā viņam bija ļoti nepieciešama pieredze. Bet tas, ka koalīcijas partneri, arī nacionāļi, negribēja ļaut Vējonim strādāt par vides un reģionālās attīstības ministru, radīja aizvainojumu. Mēs visi jutāmies aizvainoti. Jo mēs, zaļie, uzskatām, ka vides sektoru protam kopt labāk par citiem. Taču gadās, ka tas, kas pirmajā brīdī šķiet pāridarījums, izvēršas par priekšrocību. Tā arī Raimonda nonākšana aizsardzības ministra postenī vairoja viņa spējas un atbilstību prezidenta amatam.
– Vai tam bija kāds svars, ka jūs bijāt pirmais zaļo premjers pasaulē? Vai būs kāds svars tam, ka Raimonds Vējonis ir pirmais zaļo prezidents?
– Tikko viņš tika ievēlēts, mēs ar lielu lepnumu aizsūtījām saviem Eiropas zaļajiem brāļiem ziņu. Pirmais prezidents pasaulē no Zaļās partijas – tas, protams, paliek vēstures annālēs. No vienas puses, tas ir pagodinājums Latvijai. No otras – šo faktu var ļoti labi izmantot. Latvijas zaļums ir viena no tām īpašībām, ko izcelt starptautiskajā saskarsmē. Parādot Latvijas zaļumu, vides sakārtotību, ar ko tiešām varam lepoties, viņam vieglāk Latviju celt. Vienlaikus norādot, ka arī viņš ir zaļā ceļa gājējs. Protams, viņš nevarēs būt partijas biedrs, viņam jābūt neitrālam. Bet tāpēc jau nevajag mainīt krāsu. Viņš ir un būs zaļais. Tam tiešām ir nozīme. Ārpus Latvijas – noteikti.
– Jūs pieminējāt koalīciju. Ar ko viņam esošajā situācijā un jau prezidenta statusā visvairāk jārēķinās?
– Pats galvenais izaicinājums Raimondam jaunajā amatā būs makroskatījums un spēja neielaisties politiskajās ikdienas intrigās. To viņš vairs nedrīkst darīt. Šobrīd viņš ir no šīs smaguma kategorijas ārā.
Tātad – viņam tagad ir ļoti svarīgi noticēt savai prezidenta misijai un izstrādāt sev dienaskārtību. Sev! Nekādā gadījumā neiesaistoties koalīcijas putras strēbšanas ikdienā. Tas vairs nav viņa pienākums. Tas ir premjera pienākums, kuram jāgādā, lai valdība strādātu, lai valdībai ir saikne ar parlamentu Tur pretī ir spīkere, kas to nodrošina. Viņam šajā ikdienā nav jāiedziļinās. Viņam ir jāskata nācijas ikdienas dzīves jautājumi, jānovērtē smaguma punkti, jāizceļ tie un jāinicē, lai tieši šie smaguma punkti nonāktu valdības un Saeimas dienaskārtībā. Protams, starptautiski mēs vēl arvien jūtam vajadzību sevi pierādīt. Ļoti svarīgs viņa uzdevums būs – viest jaunas Latvijas dimensijas tieši starptautiskajā apritē. Tas nebūs viegli, tas prasīs jaunu izaugsmi. Bet, ja neaug, tad apstājas. Tad iet atpakaļ.
– Manuprāt, Andris Bērziņš iekšpolitikā bija neitrāls prezidents. Taču politiskā vide, koalīcija pret viņu izturējās visai nīgri. Vai Raimondu Vējoni, ja viņš ieturēs konsekventu neitralitāti, negaida tas pats?
– Viņš nedrīkst atkārtot Andra Bērziņa ceļu. Viņš ir cits prezidents. Katrā gadījumā pārāk liels miers, pārāk liela paļaušanās uz koalīcijas darba spējām un iniciatīvu nebūtu vietā. Proti – tam jāseko līdzi. Piemēram, dienaskārtībā (vajadzības gadījumā – valdības, vajadzības gadījumā – Saeimas) tomēr jābūt sēdēm, kuras iniciē prezidents. Šajās sēdēs prezidents nāk un pabīda lietas, kuras sāp cilvēkiem, kuras nācija izjūt kā savas problēmas. Ja valdība tās atliek vai netiek tām pāri, tad prezidents ir tas, kurš iniciē šo lietu izskatīšanu. Lai sabiedrība jūt – prezidents mūs ieraudzīja, viņš zina mūsu bēdu, viņš saka varai: dariet kaut ko lietas labā. Protams, viņam to instrumentu nav daudz, taču tie ir, sacīsim, pietiekami skaļi. Šajā ziņā es rekomendētu Raimondam būt aktīvākam nekā bija Andris Bērziņš.
– Ko viņam nevajadzētu pārmantot no iepriekšējo prezidentu prakses?
– Manā acu augstumā skatoties, šobrīd šķiet slikti, ka dažādu valsts amatpersonu (proti – ārlietu ministra, Saeimas priekšsēdētājas un Valsts prezidenta) traktējumā pastāv ārpolitiskās dimensijas neskaidrība. Ar savu ausi es šobrīd sadzirdu, ka mums ir trīs atšķirīgas ārpolitikas. Piemēram, Saeimas spīkere nav īsti pamanījusi, ka viņa vairs nav savas politiskās partijas spilgta personība, bet ir visu Saeimu reprezentējoša persona. Tas nav viens un tas pats – pārstāvēt savas partijas politisko nišu vai parlamentu. Tad jau iznāk, ka Raimondam kā prezidentam būtu jārunā par zaļajām lietām vien. To viņš nevar atļauties. Tāpat arī spīkere nevar runāt savas nacionālās līnijas vārdā. Jo viņa pārstāv visu Saeimu.
Ārlietu ministram es ātrumā profesionāli neko nevaru pārmest. Taču es viņam pārmetu to, ka viņš nav centies šīs trīs ārpolitikas apkopot vienā un panākt, lai uz ārpusi Latvijas balss skan kā viena. Bet no dažādām mutēm. Ar savām niansēm un skaidrojumiem. Taču tās nevar būt dažādas ārpolitikas.
Bet, ja to nedara ārlietu ministrs, tad man šķiet, ka tas ir jādara prezidentam. Tad viņam jāsavelk šī ārpolitiskā dimensija kopā, jāraugās, lai tiktu panākts konsenss saistībā ar to, ko mēs sakām uz ārpusi.
Šāda ranga amatpersonas nedrīkst kalpot nākamajām vēlēšanām par balsu vācējiem. No valsti pozicionējošā skatpunkta tas ir aplam. Jo parāda valsts vājumu. Valsts nekonsekvenci.
Savulaik pastāvēja forums, kurā ārpolitiskie runātāji sanāca kopā un vienojās par dziesmu, ko katrs pieņēma kā savējo. Arī Vaira VīķeFreiberga to izmantoja. Un es gribētu to ieteikt Raimondam.
Domāju, ka līdzīgi varētu rīkoties saistībā arī ar vairākām citām problēmām. Piemēram – vajadzīga skaidrāka un saprotamāka kaimiņu politika. Tā varētu būt prezidentam laba iespēja.
Un vēl viņš varētu labāk nekā mūsu iepriekšējie prezidenti izmantot savu pieredzi reģionos. Raimondam reģionos ir ļoti daudz draugu. Viņu atbalstīja Pašvaldību savienība. Viņš personīgi pazīst mērus, pagastvečus... Šī priekšrocība, sevišķi situācijā, kad pašvaldības politiskajā aspektā jūtas pamestas un meklē atbalstu valsts augstāko vadītāju personā, ir jāizmanto. Tātad – viņam jāiet tautā caur pašvaldībām.
– Vai pašdefinīcija «pagāns» var viņam traucēt attiecībās ar konfesijām?
– Domāju, ka ne. Ja cilvēks ir kārtīgs biologs ar dabas zinību izglītību, ja cilvēka pasaules uztvere ir sakārtota, tad ar to vienkārši ir skaidri un gaiši pateikts, ka attieksmē pret reliģiju viņš būs neitrāls, izturēsies pret ticības brīvību ar sapratni un pietāti.
– Ko jūs pats, no prezidenta statusa raugoties, uzskatāt par galvenajiem riskiem, draudiem, ar ko viņam, Latvijai būs jārēķinās?
– Manas premjerēšanas laikā vislielākā krīze iestājās tajā brīdī, kad sakrita skolu reformas stāšanās spēkā ar pensionāru, sociāli neapmierināto cilvēku gatavību nākt ielās. Man likās – pulvera muca ir tuvu eksplozijai. Saliekot kopā kaut vai divus šādus elementus (neapmierinātība nacionālās politikas jomā un sociālā neapmierinātība), veidojas sprādzienbīstams kokteilis. Latvijā tas jānovērtē jebkurā situācijā. Pats galvenais – būt piesardzīgam ar izlēcieniem. Jebkāda veida izlēcieni – ekonomiski, sociāli, nacionāli... ved tikai pie konfliktu eskalācijas. Dialogs, skaidrs mērķu formulējums, aicinājums uz sadarbību vienmēr ir devuši labāku risinājumu.
Bet, ja būsim pavirši un, neiedziļinoties drošības aspektos, nāksim klajā ar asiem manevriem, un ja tiem vēl piepulcēsies kāda sociāli neapmierināta grupa, tad atkal dabūsim šo bīstamo kokteili. Tas politiķiem, ja viņi ir valstsvīri, jāsaprot. Viņiem sēra smaka jāsajūt pa lielu gabalu un jādara viss, lai situāciju stabilizētu. Prezidentam te piedien katalizējošā loma. Ne viņš darīs. Bet viņš var aicināt, prasīt darīt.
– Tostarp jūs esat teicis, ka valdības runāšana tieši par drošības jautājumiem pagaidām nedod rezultātus. «Pagaidām tā ir tikai tukša runāšana.» Tā kā tas teikts nesen, jāsecina, ka, ieņemot prezidenta amatu, Raimonda Vējoņa griba rīkoties vismaz sākumā atdursies pret atbilstošu rīcības instrumentu trūkumu valsts politikā. Tostarp drošības lietās.
– Jā, diemžēl Latvijas politikas hroniska slimība ir sektorālais redzējums. Einars Repše savā laikā to formulēja ļoti skaidri: «Ministrs ministram vilks!» Tātad – tas, ko tu vari izkampt kādam no rokām, ir tavs. Tas nozīmē, ka notiek sektorālā cīņa par budžeta resursu dabūšanu savai nozarei, neraugoties uz to, kas notiek ar citām nozarēm. Tādā garā valsts attīstību nepanākt. Kopējais skatījums kaut kad ir pazudis. Domāju, ka viens no mūsu pēdējo valdību trūkumiem ir tas, ka tām nav bijis kopdarbības mehānisma, pat instrumentu tam nav bijis. Ne valdības kā komandas, ne sēžu, ne domātavu...
Taču – kaut vai runas par to, ka «x stundā» mums jābūt ārkārtīgi saliedētai, koordinētai un skaidrai rīcības programmai, prasa visas sistēmas caurstīgošanu. Teiks: kā tad jūs to panāksiet, jums ir koalīcijas valdība, jums ir tik daudz politisko grupējumu, kuri sēž pie viena galda tikai tādēļ, lai varētu realizēt savas politiskās intereses... Jā, bet tam kaut kādā brīdī ir jākāpj pāri. Politiskās gribas trūkums nevar būt iemesls, lai tas nenotiktu. Tāpēc prezidentam ir vienkārši jānorāda uz šādas kopīgas sadarbības sistēmas organizēšanu. Un viņš norādīs. Jo viņš pats, valdībā esot, ir izjutis šo barjeru, šo robežu esamību. Turklāt Latvijas cilvēki liecina, ka to var izdarīt. Lielos svētkos redzam, ka spējam vienoties kopīgā stāstā. Redzam, ka tauta spēj vienoties, ja kādam slikti un vajag palīdzību... Valdībai jāspēj izdarīt to pašu.