Prezidents – svešs starp savējiem, savējais – starp svešiem

3. jūnijā Saeima vēlēs nākamo Valsts prezidentu – cilvēku, kuram ir jābūt par nācijas morālo līderi. Cik morāli notiek šī morālā līdera vēlēšanas? Kādu pieredzi ir guvusi sabiedrība un tie, kuru rokās ir šī izvēle? Saruna ar politologu Filipu Rajevski un Rīgas Stradiņa universitātes profesori Ilgu Kreitusi.

– Vispirms par prezidenta vēlēšanu politehnoloģijām. Kas parasti ir primārs šajā procesā – jautājums par to, kurš būs cienīgākais no visiem kandidātiem, jebšu likmes, par kurām notiek balsojums?

I. Kreituse: – Sabiedrībai teiks, ka tiek meklēts viscienīgākais, labākais, lai gan – kas nu katram ir labākais... Lācim vislabākā būs lācene, kaut gan ne reizi mūžā nav mazgājusies. Ja nopietni, protams, izvēle ir saistīta ar varas realizācijas mehānismu. Tiem, kas ir pie varas, no prezidenta vajadzīgas divas lietas. Pirmkārt, lai netraucē viņiem ar pārlieku aktivitāti, otrkārt – lai varas krīzes gadījumā atkal nosauc tādu premjeru, kas neļaus zaudēt jau iegūto varu. Tā savulaik bija, kad Guntis Ulmanis nosauca Andri Šķēli. Latvijas ceļš toreiz nesadzirdēja draudošo signālu, ka partijai jau noskanējis pirmais kapu zvans. Kad Birkava kungs man lielīgi teica, ka Ulmanis un Šķēle ir mūsu cilvēki, es pie sevis nodomāju: viens no viņiem gan nav jūsu cilvēks... Tāpēc jautājums: cik tas jūsu cilvēks patiešām ir jūsējais. Var izrādīties, ka mūsu cilvēks sāk spēlēt pats savu spēli kā, piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga. Atcerēsimies, kas viņu atveda uz šejieni. Tā bija Guntara Krasta valdība, kura izveidoja mākslīgu veidojumu – Latvijas institūtu. Vaira Vīķe-Freiberga atbrauca uz Latviju, pusgadu neko nedarīja, bet te jau bija un gaidīja. Vēlēšanu naktī viņu plenārsēžu zālē ieveda Juris Bojārs. Tātad arī sociāldemokrāti lika uz prezidenti cerības. Izrādījās, viņa bija dāma ar raksturu un parādīja visiem garu degunu. Spēle neizdevās. Arī Valdis Zatlers pierādīja, ka aug buciņš, aug radziņi. Šodien politiķi ir sapratuši, ka nevar ņemt kuru katru no malas, kaut arī šķiet, ka viņš būs bīdāms pēc sava prāta. Tāpēc ir jānospēlē tā, ka tautai viss izskatās demokrātiski un atklāti – lai tā nesaprastu, ka patiesībā tiek virzīts savējais. Tomēr šī spēle var izrādīties dubultspēle un sajaukt visas kārtis. Tā tas bija toreiz, kad ievēlēja Vairu Vīķi-Freibergu. Atcerieties, kas parādījās vēlēšanu otrajā tūrē!

– Anatolijs Gorbunovs.

I. K.: – Līdz šim brīdim neesmu sapratusi, kāpēc viņš piekrita, jo sākotnēji teica, ka nekandidēs. Pēkšņi visi ieraudzīja, ka Gorbunovs ir komunists, pēkšņi visi atklāja, ka viņš bijis ideoloģiskais sekretārs – iepriekš neviens par tādām lietām pat nebija dzirdējis. Īstā kandidatūra toreiz bija Valdis Birkavs, kurš uzradās tad, kad Gorbunovu nocēla no trases. It kā viss jau bija smalki sarunāts, bet Šķēle tomēr nenobalsoja pret Birkavu. Tāpēc tagad skatās ļoti uzmanīgi arī uz otro spēlētāju. Arī Gunta Ulmaņa ievēlēšana daudziem bija šoks.

– Vēl tagad atceros viņa samulsušo seju toreiz, plenārsēžu zālē. Manuprāt, tieši Ulmanis bija visvairāk pārsteigts par šādu rezultātu.

I. K.: – Uz prezidija galda jau gulēja sagatavotas profesora Lazovska un Raimonda Paula biogrāfijas, kuras nākamajā balsošanas kārtā bija paredzēts izdalīt deputātiem. Un pēkšņi ienāk balsu skaitīšanas komisija un aizkapa balsī nosauc Gunta Ulmaņa vārdu...

– Kaut kas naktī bija noticis.

I. K.: – Veikli Zemnieku savienības zēni bija aizbraukuši pie kristīgajiem demokrātiem, aprunājušies – tā teikt, jums jau nav obligāti jānāk koalīcijā, bet gan jau mēs jūsējiem vietiņas atradīsim... Tad nu arī kristīgie demokrāti kristīgi nobalsoja. Tās bija trūkstošās balsis.

F. Rajevskis: – Stāstam par mūsu cilvēku ir ģenēze. Andris Šķēle bija viens no tiem, kurš radīja savu cilvēku – Valdi Zatleru. Šķita, ka prezidents būs politiķiem klēpjsunītis un nosauks par premjeru jebkuru, ko viņam palūgs. Bet Zatlers tā neizdarīja. Šis pats scenārijs, nedaudz maigākā formā, tika īstenots ar Andri Bērziņu. Arī šis gadījums apliecināja, ka šobrīd savu cilvēku nav nemaz tik viegli iebīdīt un ir neveiksmes, skatoties arī no sabiedriskās domas viedokļa. Nu, cik var... Sabiedrība ir nogurusi no tā, ka prezidenta runa tiek gaidīta ar šausmām – ka tik atkal nepārsakās; ka tik atkal kādu muļķību nepasaka; pēc kā viņš izskatīsies... Tad vēl tas viss absurds ar angļu valodas eksāmenu... Vēlē prezidentu, nevis angļu filologu. Prezidenta vēlēšanas tiek pārvērstas par skaistuma konkursu.

I. K.: – Mani pārsteidz, kāpēc Latvijas pārstāvim ANO obligāti jārunā angliski. Varbūt vismaz daļu no runas vajadzētu teikt latviski, lai visi zina, ka šāda valoda eksistē. No latviešu puses, tas ir sava veida mazohisms – izvirzīt šādu noteikumu priekšplānā, lai varētu par kādu paņirgāties. Nožēlojami, ka publiski jāatbild angļu valodā un tad it kā vērtēs cilvēka kompetenci būt par prezidentu.

F. R.: – Tas ir hroniska politiskā vājuma rezultāts, kad uzmanību sāk pievērst ārējiem, nevis saturiskiem faktoriem.

– Tagad par šo vēlēšanu politisko fonu un īpatnībām. Kas notiek tāpat kā iepriekš un kas savādāk? Divas īpatnības jau minējām. Pirmkārt, daudz grūtāk prezidenta amatā iebīdīt savu cilvēku tā, lai to nepamanītu sabiedrība, un, otrkārt, politiķi var smagi uzrauties, cerot, ka ievēlēs marioneti.

F. R.: – Vēlēšanu fons ir kļuvis publisks. Tas radījis lielu diskomfortu, jo līdz šim politiķi bija pieraduši slēgt darījumus daudz mierīgākā atmosfērā. Tagad visu laiku ir jāskatās pār plecu, jo vairs nevar atļauties paziņot, ka sabiedrībai te nav nekādas teikšanas. Var nākties atbildēt uz nepatīkamu vēlētāju jautājumu: ko jūs tur savēlējāt?!

I. K.: – Prezidenta vēlēšanas ir vistiešākais pierādījums tam, ka politika iet roku rokā ar tehnoloģiju attīstību. Pirms gadiem desmit neviens pat nevarēja iedomāties, ka internetā būs tādas vietnes kā MansPrezidents.lv vai manabalss.lv. Tagad politiķiem jāsāk rēķināties ar to, ka, nonākot publiskajā telpā, tu kļūsti kails. Taču šajās sabiedriskajās aktivitātēs ir kāda disonanse. Publiskās diskusijas būtu patiesi pamatotas tad, ja tauta pati vēlētu prezidentu. Bet nevēlē taču! Tāpēc – vai šīs aktivitātes nerada mānīgu iespaidu, ka sabiedrībai ir kāda teikšana politiskajos procesos?

– Pag... bet tikko jau mēs secinājām, ka vēlētājs elpo politiķim pakausī un deputāts vairs nevar viņu tik slaidi uzmest kā senāk.

I. K.: – Jā, bet ir frakciju iekšējā disciplīna, ir ministrija, kura pēc tam var arī nebūt... Ir vesela rinda faktoru, kura šo bijību pret vēlētāju nostumj otrajā plānā. Es teiktu tā: to, kurš būs prezidents, nosaka vēlētājs, iemetot savu biļetenu vēlēšanu urnā, nobalsojot par noteiktu partiju. Tikai tajā mirklī tauta var ietekmēt politiku un arī prezidenta ievēlēšanu.

F. R.: – Ja būtu augsts uzticēšanās līmenis parlamentam, neviens pat neuztrauktos par to, vai tiks ievēlēts labākais kandidāts. Nu, kā – es taču esmu ievēlējis deputātu, kuram ticu, un tātad viss būs kārtībā. Bet tā tas nav.

– Raimonds Vējonis, Egils Levits, Mārtiņš Bondars, Sergejs Dolgopolovs – pagaidām oficiāli izskanējušie prezidenta kandidātu vārdi. Paanalizēsim katra šā cilvēka iespējas tikt ievēlētam.

F. R.: – Dolgopolovam nav nekādu iespēju. Tas ir skaidrs. Pārējiem iespējas ir vienādas. Proti, ir sajūta, ka sagatavoti izteikti vienādi, negatīvi scenāriji visiem trim. Ir pietiekami daudz argumentu par katru, kāpēc viņš netiks ievēlēts. Tajā pašā laikā ļoti pietrūkst konstruktīva un pārliecinoša argumenta, kāpēc kāds no viņiem tiks ievēlēts. Tieši tāpēc šo trijotni es uzlūkotu no vienāda iespēju viedokļa.

– Tāpēc, ka vēl arvien ir aizklātais, nevis atklātais balsojums.

I. K.: – Neesmu tik liela optimiste, cerot, ka problēmu atrisinās atklātais balsojums. Nedarīsi, kā partija likusi, izmetīs no frakcijas un staigā, kur gribi! Problēma ir tā, ka deputāts nav aizsargāts pret partijas diktātu, izsakot savu gribu.

– Interesanti gan! No kā tad deputātam būtu jābaidās vairāk – no frakcijas poļitruka vai sava vēlētāja?!

I. K.: – Satversmē teikts, ka deputāts ir atbildīgs pret savu vēlētāju.

F. R.: – Bet politiskā izdzīvošana ir atkarīga no partijas vadības!

I. K.: – Tāpēc šajā gadījumā vajadzētu būt brīvajam balsojumam, pēc kura nedrīkstētu sekot nekādas represijas. Taču tas viss ir tikai vēlamajā izteiksmē... Tomēr pirmo reizi valdošās frakcijas iekšienē ir brīvais balsojums. Nu jau no vienas Čigānes* izauguši septiņi čigānēni.

– Atgādināšu, ka Vienotība ir pasludinājusi savu atbalstu Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) frakcijas virzītajam kandidātam Raimondam Vējonim.

I. K.: – Tieši tāpēc ir jautājums: kurš no kandidātiem saņems vairāk balsu? Ja šie čigānēni un vēl kāds atbalsta Levita kungu, tad visa saspēle izjūk, kaut arī Solvita Āboltiņa, liekot roku pie sirds, apgalvo, ka Vienotība balsos par Vējoni. Bet arī man patlaban izskatās, ka visi četri kandidāti var palikt pie sasistas siles. Šķiet, īstais kadrs vēl nav atklājies. Tāpēc šobrīd izrēķināt kaut ko ir ļoti grūti.

– Tātad šoreiz politiskajā tirgū pirmajā piegājienā (t. i., ietverot visas balsošanas kārtas) diez vai kādai no partijām izdosies iztirgot savu svētbildi.

F. R.: – Nevienam taču nav noslēpums, ka Vienotība nav vienota. Frakcijas brīvais balsojums nenozīmē demokrātijas izpausmi. Patiesībā tā ir nespēja nodrošināt iekšējo disciplīnu. Tas pats (varbūt mazākā mērā) attiecas arī uz zaļzemniekiem. ZZS satur kopā tikai izdevīgums, proti – interese būt parlamentā. Vienmēr ir notikušas cīņas par vairākumu frakcijā – kurš ņems pārsvaru: zaļie vai zemnieki. Manuprāt, to perfekti ir uztvērusi Vienotība, solot atbalstīt Raimondu Vējoni, lai spēlētu uz ZZS frakcijas latento nestabilitāti.

I. K.: – Neaizmirstiet vēl kādu faktoru! Vienmēr, kad runājam par ZZS, pieminam tikai Zaļo partiju un Zemnieku savienību, nepelnīti ignorējot Ventspils un Liepājas partijas.

F. R.: – Tikko izspēlēja gājienu ar Vējoni, momentā pretī lika Levita kandidatūru, kura iedzen ķīli Vienotībā. Neticu, ka tas ir tikai Nacionālās apvienības (NA) izstrādāts scenārijs. Domāju, ka NA ir instruments frakciju savstarpējās nestabilitātes radīšanā.

I. K.: – Biju ļoti pārsteigta, ka NA izvirzīja Egilu Levitu, jo viņš nebūt nav tik konservatīvs un nacionāls, lai atbilstu apvienības sludinātajiem standartiem. Levits ir apviļājies pa Eiropas vērtībām. Prievīte ap galvu un pastaliņas kājās nebūt nav viņa politiskais stils. Iespējams, ka nacionāļi sev sitīs pa plecu: redz, kādu mēs jums atradām prezidentu! Bet var izrādīties, ka viņiem vienkārši ļāva izdarīt šo soli pilnīgi citu mērķu vārdā.

– Kādu?

I. K.: – Lai neievēlētu prezidentu pirmajā kārtā.

– Kompromisa figūru starp Vējoni, Levitu un Bondaru jūs neredzat...

F. R.: – Pirmais piegājiens nav tā vēlēšanu tūre, kurā meklē kompromisu.

– Tur ņem ar masu.

F. R.: – Tieši tā.

– Labi, kāds varētu būt tālākais notikumu pavērsiens? Ir nojausma, no kuras hūtes to trusi varētu izvilkt?

I. K.: – Ir jau skanējuši daži uzvārdi. Nedomāju, ka ZZS frakcija būs pēdējā, kura teiks savu galavārdu.

– Jūs domājat «pēdējā» kā – ne pēdējā ietekmes ziņā. Tāds ir konteksts.

I. K.: – Iespējams.

– Kreituses kundze, es tomēr par tiem uzvārdiņiem... Ko jūs esat dzirdējusi?

I. K.: – Bieži vien tiek piesaukta pilsēta, kurā piedzimst vējš. Es jau varētu minēt kādu teicienu no interneta komentāriem, bet...

– Jūs domājat asprātību: vīrs kā ozols, bet uzvārds kā seskam...?

I. K.: – Nu, sakiet vien, ka mūsu tauta nav radoša!

F. R.: – Bet tad atkal sākas problēmas ar izvirzīšanu. Mēs jau runājām par sabiedrības attieksmi un viedokļa fonu.

I. K.: – Izskanējis arī diplomāta Māra Riekstiņa, eiroparlamentārietes Sandras Kalnietes vārds.

– Un pēdējais jautājums: vai vispār Latvijai ir vajadzīgs šāds valsts pārvaldes postenis kā prezidents? Ja ir, vai tam nebūtu jāmaina kompetences statuss, palielinot pilnvaras un ļaujot Valsts prezidentu vēlēt pilsoņiem?

I. K.: – Iveta, nu jūs tagad kā viens vecs, kārtīgs sociāldemokrāts... Pirmo reizi šo ideju izteica sociāldemokrāti 1921. gadā.

– Tik ilgi cilvēks nedzīvo.

I. K.: – Šodien prezidenta ievēlēšanas kārtība ir kompromiss starp Zemnieku savienības prasīto tautas vēlētu prezidentu un sociāldemokrātu viedokli, ka otrs cars Latvijai nav vajadzīgs. Es personīgi esmu par tautas vēlētu prezidentu, mainot viņa funkcionālo statusu.

F. R.: – Domāju, ka pagaidām prezidentu vēl atstāsim...

I. K.: – Ko tad liksim restaurētajā pilī?

F. R.: – Tautai vajag prezidentu. Bet par tautas vēlētu prezidentu runājot, mēs vēl arvien esam riskā, ka dabūsim sev baķku, tāpat kā Baltkrievijā. Vēl laikam drusku ir jāpaskolojas. Jau tagad redzam, ka ar katrām vēlēšanām tautai parādās arvien lielāks briedums. Gan jau pienāks brīdis, kad varēsim atgriezties arī pie šā jautājuma, taču tas būs nedaudz vēlāk.

* Lolita Čigāne, frakcijas Vienotība deputāte