Rīgas vicemērs Andris Ameriks intervijā Neatkarīgajai izklāsta savu redzējumu par Valsts prezidenta vēlēšanām, valdības dzīvotspēju, Rīgas attīstību un iedzīvotājiem, budžetu un investīcijām pilsētas infrastruktūras attīstībā.
– Kā jūs kā ilggadējs politiķis vērtējat Valsts prezidenta vēlēšanu procesu?
– Esmu divas reizes vēlējis prezidentu, būdams Saeimas deputāts. Sabiedrības gaidas par Valsts prezidenta vēlēšanu procesu ir saistītas ar tā saprotamību un caurspīdīgumu, ko arī politiķi cenšas apsolīt vēlētājiem. Arī šoreiz, brīdī, kad koalīcijas politiķi nāca klajā ar solījumu, ka nu koalīcijai būs vienots kandidāts, par kuru visi arī nobalsos, krietni nobrīnījos: kā, vai tad ir mainījusies politiskā kultūra? Varbūt ir pārkāpts pāri latviskajai mentalitātei – censties cits citam kāju aizlikt priekšā? Pēc brīža, protams, viss atkal nostājās savās vietās: nekāda kopīga kandidāta, strīdi un intrigas.
Savukārt runāšana par atklāto balsojumu vai sava balsojuma filmēšanu, manuprāt, pazemo deputātus – tās ir šaubas par viņu godaprātu un lojalitāti. Valsts prezidenta balsojumā nedrīkst pārnest īkšķa celšanas principu, tam jābūt sirdsapziņas balsojumam.
Prezidenta vēlēšanu process parāda politiķu neuzticēšanos savā starpā, viņi, ja tā var teikt, ir sava vārda kungi – pats vārdu deva, pats paņēma atpakaļ...
Es nezinu, ko var ievēlēt ar šādu attieksmi.
– Un ja jūs tagad būtu Saeimas deputāts, par ko jūs balsotu?
– Nevaru ar pilnu pārliecību pateikt – lūk, par šo kandidātu esmu gatavs atdot savu balsi. Manuprāt, Valsts prezidenta uzdevums šobrīd ir vairāk saistīts ar Latvijas iekšpolitisko problēmu risinājumu, sadarbību ar izpildvaru. Ārpolitika, Latvijas pārstāvība ārvalstīs, jā, ar to visi tagad ir aizrāvušies, bet iekšpolitika, valsts attīstība – tā taču ir ne mazāk svarīga! Rīgā mēs ļoti labi redzam, ka cilvēki pamet šo valsti un meklē darba iespējas citur. Salīdzinoši – citur Latvijā situācija ir vēl sliktāka. Daugavpils bija otra lielākā Latvijas pilsēta ar 200 tūkstošiem iedzīvotāju, bet nesen, kā man stāstīja kāds uzņēmējs, tur pat Makdonalda ēstuvi aiztaisīja. Kāpēc? Tāpēc, ka, pēc viņu aprēķiniem, pilsētā šobrīd dzīvo tikai 60 tūkstoši iedzīvotāju.
– Cik tad Rīgā ir iedzīvotāju?
– Pateicoties mūsu aktivitātēm ar Rīdzinieka karti, bija ap 700 tūkstošiem iedzīvotāju. Tagad laikam par kādiem pieciem tūkstošiem šis skaits nokritās. Rīga vienkārši ir pēdējās pārsēšanās punkts – cilvēki no laukiem atbrauc uz Rīgu, ja darbu neatrod, tad lido prom.
Prezidenta vēlēšanas, prezidentūra Eiropas Savienībā – tas viss ir labi, bet jārunā par attīstības lietām: kas te notiek ar izglītības jautājumiem, skolotāju darba apmaksu?
Izglītībā reformas vajadzīgas arī atalgojuma jomā, bet mēs, pašvaldības, neredzam pārdomātu ministrijas, ministres plānu, tikai vēlmi pārkraut atbildību par skolotāju atalgojumu uz pašvaldību pleciem. Jo tāda pieeja, ka Latvijas labākajā skolā, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, 90% skolotāju samazināsies alga, vienkārši nedrīkst būt. Ir jābūt valdības pozīcijai, skaidrojumam par šo situāciju. Bet izglītības un zinātnes ministri mēs kādu mēnesi vispār nebijām redzējuši. Nozares vadītāja vienkārši krūmos sēž.
– Jūs turpināt tēzi par vājo valdību?
– Nav pat īsti runas par vājumu, bet par valdības neizlēmību. Un atbildības trūkumu.
– Jūsu kolēģis Rīgas mērs Nils Ušakovs uzskata, ka vāja valdība strādās ilgi, tieši tāpēc, ka vāja valdība visiem izdevīga...
– Īsti tam negribētu piekrist, jo reiz jau tā kritiskā masa savāksies, un tad būs fiziski nepieciešami mainīt valdību. Ekonomikas stāvoklis, nodokļu ieņēmumu kritums, cilvēku aizbraukšana galu galā novedīs pie nepieciešamības mainīt valdību.
Arī par prezidentu runājot, svarīgākais ir nevis tas, vai viņš spēj sasveicināties ar ASV un Francijas līderiem viņu valodā, bet gan tas, vai viņam uzticas Latvijas cilvēki. Vai šāda līmeņa autoritāte cilvēku acīs irRaimonds Vējonis? Nevaru apgalvot. Vai tāda autoritāte ir Egilam Levitam? Grūti pateikt, jo viņš ir ļoti ilgi dzīvojis ārpus Latvijas. «Mazākā ļaunuma» princips šobrīd prezidenta vēlēšanās neder.
– Jūs kā opozīcija cerat uz tāda prezidenta ievēlēšanu, kas varētu virzīt politisko eliti, Saeimu uz koalīcijas maiņu?
– Vienmēr jau pastāvošās koalīcijas ir apgalvojušas, ka citas nav iespējamas, ka, šai izjūkot, saule vairs austrumos nelēks un nāks lielie ūdens plūdi. Reāli ir iespējama cita koalīcija un arī atbildības sfēru maiņa partiju starpā. Bet tam vajadzīga izlēmība, nevis sēdēšana komforta zonā.
– Komforta zona jau tūdaļ beigsies, valdība ir pieteikusi valsts budžeta konsolidāciju un ievada pat runas par nodokļu celšanu. Kā veicas Rīgai ar budžeta izpildi? Vai tai arī draud budžeta konsolidācija?
– Pašvaldības budžeta ieņēmumus pārsvarā veido ieņēmumi no nekustamā īpašuma nodokļa, iedzīvotāju ienākuma nodokļa, privatizācijas ieņēmumiem un maksas pakalpojumiem. Ja samazinās iedzīvotāju skaits, ekonomika sarūk, tad nav jābūt pat īpaši izglītotam, lai sarēķinātu, ka ieņēmumi mazinās. Valsts prioritāte ir izglītība, veselība un aizsardzība. Divas pirmās nozares viennozīmīgi attiecas arī uz pašvaldībām, jo, ja tiek realizēta izglītības atalgojuma reforma esošajā projektā, tad tas prasītu 12–13 miljonu eiro vairāk no pašvaldības budžeta, arī sociālās programmas veselībā prasītu papildu izdevumus. Jūnijā esam plānojuši pieņemt trīs gadu budžeta perspektīvu, lai varētu iezīmēt, ar kādiem izdevumiem un ieņēmumiem nākotnē varam rēķināties. No nodokļu ieņēmumiem mēs varēsim nosegt pašvaldības funkcijas un kredītmaksājumus. Kas attiecas uz jauniem projektiem un jaunām investīcijām, kas nāk no Rīgas domes budžeta – bērnudārzu, skolu remontiem, ielu remontiem –, tos var nodrošināt tikai no cita veida ieņēmumiem, īpašumu pārdošanas...
– Jūs iepriekš intervijā paudāt skepsi par iespējām pārdot Rīgas domes nekustamos īpašumus, Lucavsalu.
– Tāpēc jau es saku, ka vienīgais, kā varam nodrošināt investīciju projektu turpinājumu, ir Eiropas Savienības līdzekļi. Maija beigās būs konkurss par VEF Kultūras pils remontu, paredzot ES līdzfinansējumu, vasarā būs konkurss Viestura prospekta dzelzceļa pārvadam ar ES līdzfinansējumu, bet lielu pašvaldības finansējumu infrastruktūras projektiem nevaram atļauties...
– ...piemēram, rakt tuneli zem Āgenskalna...
– Tas vispār ir tuvu fantastikai. Es, protams, atbalstu Rail Baltica projektu. Es arī saprotu, ka Rail Baltica dzelzceļa līnija jāsasaista ar Rīgu un lidostu. Ar Rīgu sasaistīt var, izmantojot vecā Ērgļu dzelzceļa infrastruktūru. Bet sasaiste ar lidostu caur tuneļiem... tā ir tāda fantastika. Drīzāk jādomā par kādu ātrgaitas tramvaju uz lidostu no Centrālās dzelzceļa stacijas bez tuneļu rakšanas.
Tuvāko desmit gadu laikā jau būs tunelis zem Daugavas jārok, realizējot Ziemeļu šķērsojuma ideju vai vismaz izveidojot Brīvības ielas dublieri...
– Vai ir jēga būvēt tik daudz infrastruktūras objektu 700 tūkstošiem iedzīvotāju?
– Ja rēķināsimies, ka perspektīvā mūs, Rīgas iedzīvotāju, kļūs aizvien mazāk, tad, protams, jēgas nav. Tieši tāpēc ir tik būtiska valdības politika demogrāfijas jautājumos un iedzīvotāju nacionālais sastāvs. Scenāriji gan nav optimistiski. Bet, būsim godīgi, ja šeit nebūs atbilstošas infrastruktūras, tāpat neviens te negribēs dzīvot un investēt. Rīgas dome dara visu, lai iedzīvotāji šeit paliktu. Diemžēl mums jāsaskaras ar lielām grūtībām. Piemēram, ūdensapgādes sistēma Rīgai veidota padomju gados kā miljonu pilsētai, un, ja dažos rajonos iedzīvotāji cepas, ka ūdens no krāna nāk duļķains, tad tas ir tikai viena iemesla dēļ – ūdens caurplūde netiek nodrošināta tādos kvantumos kā agrāk. Ar ūdens skaitītājiem visi taupa, ūdens pa lielajām caurulēm tik aktīvi netek, tāpēc jau spriežam ar Rīgas ūdeni, vai caurteces atjaunošanai nepalaist vienkārši ūdeni pa trubām reizi gadā.
– Var jau bēgļus vairumā ievest, tad pilsēta būs apdzīvota.
– Es domāju, ka bēgļu problēma Latvijā ir sadomāta. Ja tiešām šeit Latvijā tiks ievesti 220 Āfrikas bēgļi, domāju, jau pēc pusgada varbūt daži te būs palikuši. Jo bēgļu vēlmi palikt kādā valstī nodrošina iespēja runāt viņiem saprotamā valodā, dabūt darbu vai vismaz pietiekamu sociālo nodrošinājumu. Latvijā viņiem nekas tamlīdzīgs nespīd.
– Jūs pieminējāt Rīgas etnisko sastāvu un bažas par to. Šajā kontekstā jāvaicā, ar kādām jūtām uztvērāt plašo 9. maija svinību apmeklējumu Rīgā, kur galvenokārt piedalījās Rīgas krievvalodīgie iedzīvotāji?
– Kamēr būs dzīva paaudzes atmiņa par tiem cilvēkiem, kas karojuši Otrajā pasaules karā, tikmēr ne ar kādu administratīvo aktu nevarēs šādus pasākumus aizliegt. 9. maija svinēšanu nevajag saasināt līdz politiskam pretnostatījumam. Domāju, ka lielākā daļa to cilvēku, kas devās pie pieminekļa, bija lojāli Latvijas valstij un viņu piedalīšanās pasākumā bija saistīta vairāk ar dzimtas vēsturisko atmiņu, nevis citiem apsvērumiem.
Es gribu ticēt, ka Latvijā vispār dzīvo 99% valstij lojālu cilvēku. Ar citādu domāšanu mums šeit sāksies raganu medības.
– Cik lielā mērā Rīga izjūt saspringto ģeopolitisko situāciju? Vai tas izpaužas ostas darbībā un investīciju piesaistē?
– Dati ir pretrunīgi. Rīgas ostā par 10% sarucis konteineru pārvadājumu skaits, un tas ir daudz. Tas ir tieši saistīts ar to, ka uz Krieviju netiek vesti pārtikas produkti un celtniecības materiāli, sadzīves priekšmeti. Sankcijas ir ietekmējušas situāciju. Taču, piemēram, Uralhim, kas pārkrauj minerālmēslu kravas, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir dubultojuši apjomus. Ir attīstījies tāds virziens kā reversīvā pārkraušana – mālzeme, jēlcukurs no Brazīlijas, kas tiek vests uz Krieviju. Tur, kur krīze jūtama vairāk, – ir tūrisms. Krievijas tūrists bija bagāts, viņš atstāja Rīgā naudu.
Tagad tas ir zudis, un tas tieši atsaucas uz uzņemošo tūrisma kompāniju, kafejnīcu, restorānu ieņēmumiem. Tallink kuģa noņemšana reisā Rīga–Stokholma–Rīga arī negatīvi ietekmējusi tūrisma nozari.
– Ap Rīgas celtniecības objektiem un arhitektūru allaž bijuši lieli strīdi. Pēdējais skaļākais ir par to, vai celt piebūvi Okupācijas muzejam, vai pārcelt Okupācijas muzeju uz Stūra māju. Kā jūs izšķirtu šo strīdu?
– Manuprāt, viss atkarīgs no finanšu iespējām. Mēs katru dienu domē saņemam priekšlikumu par jauna muzeja iekārtošanu vai jauna pieminekļa celšanu. Bet, kad jautājam, kurš tālāk finansēs un uzturēs šo objektu, tad mums atbild – protams, no jūsu budžeta! Ir ļoti nopietni jāizvērtē visi ieguldījumi – vai tos iespējams uzturēt nākotnē. Rīgas dome ir nodevusi valstij zemi muzeja celtniecības vajadzībām, tā ka valstij jāizšķiras.
Rīgas domei gan ir arī daudz citu vajadzību – piemēram, Strēlnieku laukuma sakārtošana, kas ir morāli novecojis. Iespējams, būs jāatbalsta priekšlikums par apakšzemes stāvvietas 200–300 automašīnām celšanu zem tā, tā risinot automašīnu novietošanas jautājumu Vecrīgā. Valdībai jādomā – ja tā var budžeta konsolidācijas apstākļos atļauties jaunus muzejus – tad tik uz priekšu.