Mārtiņš Bondars: Bez politiskās kultūras maiņas labklājību nesasniegt

Reģionu apvienības līderis Mārtiņš Bondars bija pirmais oficiāli izvirzītais Valsts prezidenta amata kandidāts uz šogad paredzētajām vēlēšanām.

Lai gan viņa izredzes ieņemt šo amatu netiek vērtētas augstu, M. Bondars vienmēr uzsver, ka ir politiķis ar ilgtermiņa mērķiem. Šis vēl nav viņa laiks, jo, kā pats norāda, patlaban pie varas esošajās partijās valdot «vectēvu» tiesības. Par to, kas tās par «vectēvu» tiesībām, par personību un ideju konkurenci Latvijā, par to, kas pārsteidz Latvijas politikā, un daudz ko citu saruna ar Mārtiņu Bondaru.

– Jūsu frakcijas deputāts Dainis Liepiņš vairākkārt Saeimā sarīkoja tādas savdabīgas izrādes, ignorējot liegumu apmeklēt Saeimas sēdes.

– Pamatdoma D. Liepiņa rīcībai ir – ar likumiskām metodēm cīnīties pret tiesiskuma trūkumu. Katram cilvēkam Latvijā ir tiesības uz savlaicīgu un taisnīgu tiesu. Liepiņa gadījumā šā gada 1. jūlijā apritēs divi gadi, kopš lieta ir tiesā, kur viņš pats atzīst, ka ir kļūdījies, aizpildot amatpersonas deklarāciju, bet tiesa netiek iztiesāta. Tas būtu ne vairāk kā stundas jautājums tiesas zālē. Tagad tiek vilkts garumā dārgs, ilgs un netaisnīgs tiesas process. Rezultātā ievēlēts deputāts nevar pildīt savus pienākumus attiecībā pret saviem vēlētājiem.

– Jūs politikā esat diezgan ilgi, bet vairāk ap politiku. Vai pusgada laikā, kopš esat Saeimā, ir būtiski mainījušies jūsu priekšstati par reālo politikas virtuvi un vai ir kādi negaidīti pārsteigumi?

– Pārsvarā lietas, ar kurām sastapos, mani nepārsteidza. Viena lieta gan nepatīkami izbrīnīja. Debašu trūkums par būtiskiem jautājumiem. Ideju konkurence un apmaiņa izpaliek. Tiek pieņemti lēmumi, kuri it kā ir tehniski bāzēti uz kaut kādiem datiem, kuri savukārt pielāgoti tā brīža politiskajai konjunktūrai.

– Vai var konkrētāk?

– Piemēram, 2015. gada valsts budžets. Tika deklarēts, ka šis ir nacionālās drošības, nevienlīdzības mazināšanas un ekonomiskās attīstības budžets. Saeimas Budžeta komisijas sēdē vēlējos izzināt argumentāciju kaut vai par šiem trijiem virzieniem. Diemžēl ne finanšu ministrs [J. Reirs], ne pozīcijā esošie deputāti, ne Finanšu ministrijas ierēdniecība nebija spējīgi atbildēt – ja tas ir nevienlīdzības mazināšanas budžets un galvenais instruments būs minimālās algas celšana, tad kādu efektu izpildvara cer sasniegt, palielinot minimālo algu. Vēl skumjāk. Kad sēdes laikā uzdevu jautājumu Finanšu ministrijas pārstāvei, cik valstī ir cilvēku, kuri saņem minimālo algu, arī to nevarēja atbildēt. Viņiem vajadzēja veselu dienu, lai atsūtītu no Centrālās statistikas pārvaldes datus. Man bija nākamais jautājums – cik no šiem 200 000 cilvēku strādā privātā, cik valsts un cik pašvaldību sektorā. Arī uz šo jautājumu atbildi nesagaidīju. Gatavība runāt pēc būtības nav ne politiskajā vidē, ne ierēdniecībā. Nupat mums notika līdzekļu pārdale no vienas Izglītības ministrijas programmas uz citu. Runa bija par pusotru miljonu eiro kosmosa izpētes programmai. Kad ministrijas ierēdnei jautāju, kādas ir Latvijas intereses kosmosa apguvē un kāds labums valstij no šā pusotra miljona eiro piešķīruma, tad man viņa atbildēt nespēja. Tas bija tas nepatīkamais pārsteigums, ka spēja argumentēt un debatēt par lietu ir ļoti zema.

– Ja Saeimā debates pēc būtības nenotiek, tad ar ko šī iestāde nodarbojas?

– Ir ļoti dažādi jautājumi. Ja paliekam pie budžeta, tad šajā jautājumā Saeima pildīja dokumenta apzīmogotāja funkciju. Pozīcijas deputātiem bija iedotas tā sauktās demokrātijas kvotas, kuras viņi centās izpildīt pēc labākās sapratnes, kā nu kurš prata. Par to arī bija visa tā lielā laika tērēšana budžeta pieņemšanas procesā. Tad varbūt labāk, lai valdība atsūta budžetu uz Saeimu un ir viens lasījums. Tas būtu valdības redzējums par to, kā tā pildīs savu deklarāciju, un tad vai nu Saeima pieņem šo budžetu, vai nepieņem. Viss. Un netaisīt šo publisko attiecību stāstu par naudas piešķiršanu bērnu laukumiem, kapakmeņiem, māju jumtiem un citām lietām, jo tā jau ir spēle.

– Tas ir demokrātiskais rituāls, kura ievērošana pieder pie šīs demokrātijas tradīcijas.

– Ir rituāli un tradīcijas, kuri traucē sabiedrības attīstībai un kuri ir jāmaina. Iespējams, ka šis ir viens no daudzajiem politiskajiem rituāliem, kuri kavē attīstību, jo skata jautājumus nevis pēc būtības, bet tikai pēc formas. Ja mēs gribam būtisku dzīves kvalitātes uzlabojumu Latvijā, tad ir rituāli, kuri ir jāmaina.

– Jums Saeimā ir neliela frakcija un, lai kaut ko sasniegtu, ir jāvienojas ar citiem. Kāda šobrīd Saeimā ir iespēja sadarboties ar citiem politiskajiem spēkiem?

– Veidojot Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas komisiju, mēs sadarbojāmies ar visiem, kuri bija līdzīgās domās par šādas komisijas nepieciešamību. Jo nav atbildēts uz pamatjautājumiem – kāpēc notika šī traģēdija, vai ir sperti soļi, lai novērstu iemeslus, kuri noveda pie šīs traģēdijas, un vai cilvēki var justies droši sabiedriskās ēkās, kuras būvētas pēc noteikta datuma, kad tika būtiski samazināta uzraudzība pār sabiedrisko ēku būvniecību. Tas ir reāls sadarbības piemērs.

– Vai koalīcija vispār ar jums rēķinās un ir gatava uzklausīt?

– Par nožēlu Latvijas politiskā tradīcija ir tāda, ka koalīcija uzskata, ka visas domas un idejas, kuras nāk no opozīcijas, pat ja tās atbilst valdības deklarācijai, nav ņemamas vērā. Tas attiecas ne tikai uz opozīciju. Tas attiecas arī uz cilvēkiem, kuri nav attiecīgajā politiskajā spēkā.

– Vai tā ir tāda politiskā greizsirdība?

– Drīzāk domāju, ka tā ir tāda no Latvijas uz Austrumiem raksturīga prakse, ka tas, kurš ir pie varas, visu zina vislabāk un, lai parādītu savu varu, nāk klajā ar priekšlikumu, kas tiek realizēts. Visi griež lentītes un skaļi aplaudē. Tāds ir princips. Ja skatāmies Rietumu tradīciju, tad tur pilsoniskajai sabiedrībai atļauj izteikties, to atļaujas sadzirdēt un arī opozīcijai ļauj ne tikai kādu bērnu laukumiņu vai jumtu salabot, bet spriest par būtiskiem politikas elementiem, jo arī tās partijas, kuras neatrodas pie varas, pārstāv vēlētājus.

– Jūs esat izvirzīts par prezidenta kandidātu, bet visi politiķi apbalvo, ka Bondaram nav ne mazāko izredžu...

– Tā nav taisnība. Veseli astoņi Reģionu apvienības deputāti saka, ka ir.

– Labi. Ar kādu mērķi kandidējat? Lai plašāku sabiedrību ar sevi iepazīstinātu?

– Mēs sarunu sākām ar nepieciešamību pēc politiskās kultūras un tradīcijas maiņas. Arī šajā jautājumā uzskatām, ka ir nepieciešama politiskās kultūras maiņa. Mēs nevaram darīt tāpat, kā Vatikāns ievēlē pāvestu. Kad aiz slēgtām durvīm sapulcējas šaura cilvēku grupa, kura nolemj, kurš būs prezidents, pēc tam parādās baltie dūmi, un uz balkona tiek izvirzīts viņš vai viņa. Vatikānam ir spēcīgi paškontroles mehānismi. Tajā politiskajā vidē, kurā mēs dzīvojam, tādu nav. Tāpēc prezidentu, kurš ir visas valsts un nācijas simbols un kuram ir noteikti pienākumi nākamajos četros gados, nepieciešams ievēlēt saprotamā, kaut cik atklātā un konkurējošā veidā. Ar to saprotu, ka politika ir personību un ideju konkurence un prezidenta amata kandidātiem būtu jāsatiekas gan televīzijas, gan radio debatēs un preses intervijās. Jāparāda gan personiskās īpašības, gan personiskās dzīves šķautnes, lai cilvēki to varētu labāk izzināt, jo 2015. gada 8. jūlijā, kad prezidentam jāsāk pildīt savi pienākumi, bez sabiedrības uzticības viņš tos nebūs spējīgs pildīt.

– Politiskajā vidē valda pārliecība, ka jums nav izredžu, taču jūsu izredzes varētu būt lielākas, ja būtu iespējas apelēt pie tautas un tauta vēlētu prezidentu. Vai atbalstāt ideju, ka prezidentu jāļauj vēlēt tautai un deputātu privilēģiju izvēlēties prezidentu viņiem ir jāatņem?

– RA programmā ir rakstīts, ka mēs esam par tautas vēlētu prezidentu, un Saeimas balsojumā pirms četriem mēnešiem balsojām par to, lai Satversmē un prezidenta ievēlēšanas likumā tiktu izdarītas izmaiņas, ka Valsts prezidentu ievēlē tauta.

– Pagaidām gan jūs varat darīt, ko gribat, uzstāties un runāt, ko gribat, bet, ja savā pusē nedabūsiet 51 deputātu, tad prezidenta amatu jums neredzēt.

– Satversmē rakstīts, ka deputāti ir tautas priekšstāvji, un ceru, ka viņi tomēr ieklausās arī savos vēlētājos.

– Ar kādu piedāvājumu jūs gribat panākt atbalstu savai kandidatūrai?

– Nākamajos četros gados Latvijai būs jārisina vairāki būtiski jautājumi. Viens saistīts ar nacionālo drošību, un tur prezidentam ir vislielākā loma, jo prezidents ir visciešākajā veidā saistīts ar Latvijas ārpolitiku, kas miera laikos ir drošības politikas instruments. Otrs saistīts ar bruņotajiem spēkiem, kur prezidentam pēc Satversmes ir bruņoto spēku virspavēlnieka funkcijas un viņam ir iespēja ietekmēt armijas un Zemessardzes attīstību. Trešā lieta saistīta ar to, ka prezidents ir Nacionālās drošības padomes vadītājs, kas koordinē drošības politiku, un būtiska drošības sastāvdaļa ir mūsu drošības dienesti. Šo dienestu attīstība ir tiešā vai mazāk tiešā prezidenta pārraudzībā. Cits jautājumu bloks ir saistīts ar ekonomiku, jo mūsu pieauguma tempi ir krietni par mazu, lai mēs pārredzamā nākotnē spētu nodrošināt Latvijas iedzīvotāju būtisku labklājības pieaugumu. Pieauguma tempam ir jāmainās. Pārsvarā tas ir valdības jautājums, bet valdība sākas ar valdības vadītāju, deklarāciju un ministru izvēli. Trešais jautājumu bloks ir saistīts ar reģionālo politiku.

– Jūs iezīmējāt jautājumu loku, bet cilvēkus jau interesē, kā jūs šos jautājumus domājat risināt. Kāds ir tieši Bondara piedāvājums? Ar ko Bondars atšķiras no Mārča Auziņa, Egila Levita un citiem kandidātiem?

– Ņemsim ārpolitiku. Mārtiņš Bondars saprot, ar kādiem reģioniem un kādām valstīm mūsu attiecību kopums būtu jāintensificē. Tas ir saistīts ar ASV kā mūsu drošības stratēģisko partneri, jo riski, kādi Latvijai un Baltijai kopumā ir, ir par lielu, lai mēs kā trīs valstis ar tiem spētu tikt galā. ASV loma ir izšķirošā. Tā ir sadarbība ar Ziemeļvalstīm un mūsu Eiropas partneriem. Tās ir lietas, kuras līdz šim tika atstātas novārtā.

– Lielajā politikā esat jaunpienācējs. Kāpēc izvēlējāties tādu politisko spēku, kurš knapi tika Saeimā, atrodas opozīcijā un netiek vērtēts kā politikas smagsvars? Ja jūs būtu kādā ietekmīgākā partijā, tad, iespējams, jūsu izredzes kļūt par prezidentu būtu lielākas.

– Politikā nekas nenotiek ātri. Ne indivīdam, ne indivīdu kopai. Man būtu grūti iesaistīties kādā politiskajā spēkā, kur valda tā sauktās vectēvu tiesības. Tajās partijās, kuras varētu dēvēt par lielām un it kā nobriedušām, šī ir ļoti izplatīta parādība. Pēc atgriešanās no ASV 2011. gadā, ņemot vērā interesi, darboties Latvijas labā, piedāvāju savas iespējas, taču neredzēju ne no viena lielāka politiskā spēka interesi runāt par personību un ideju konkurenci.

– Vai uzskatāt, ka jūs uztvēra kā konkurentu, nevis domubiedru?

– Nevis uzskatu, bet zinu. Bija publiskas darbības ar Reformu partiju, bet bija jau arī runas par šīm lietām arī citos politiskajos spēkos. Savukārt, veidojot Latvijas Reģionu apvienību, mēs nemēģinām apkarot cits cita idejas, tieši otrādi, mēģinām tās papildināt. Šeit Mārtiņš Bondars nav svēta figūra, ko nevar vienā brīdī nostumt malā, pareizāk sakot, pārvēlēt, ja mums ir cita spēcīgāka figūra.

– Jūs pieminējāt «vectēvu tiesības». Paskaidrojiet, kas tās tādas?

– Tas nozīmē, ka ir šaura cilvēku grupa, kura tur varu politiskā organizācijā, un nav nekādas konkurences šīs organizācijas iekšienē. Viņi neredz savā vidū jaunus politiskos pienācējus kā personības un ideju ģeneratorus. Latvijas politiskajā taisnē svārsts tuvāk ir nevis personību un ideju konkurencei, bet naudas un varas konkurencei. No tā cieš Latvija kā valsts un sabiedrība.

– Kādas sekas var būt šādam politiskam stīvumam vai vecišķumam?

– Šīs sekas jau ir iestājušās. Tā ir politiskā un ekonomiskā stagnācija valstī. Jā, mēs augam ar 2% gadā, bet šajos procentos ieskaitās 4% ES fondi un vēl mūsu tautiešu atsūtītā nauda. Mēs neesam tikuši galā ar demogrāfijas jautājumiem, jo Latvijā joprojām piedzimst mazāk nekā nomirst un aizbrauc vairāk nekā atbrauc.

– Kādā veidā ir iespējama situācijas uzlabošanās pārskatāmā nākotnē?

– Mainot politisko kultūru un tradīcijas. Tikai tā. Mēs varam runāt, ka premjeram vajag lielākas pilnvaras, bet jau šodien premjerministra kandidātam ir likumiskas tiesības izvēlēties ministrus, ar kuriem strādāt. Kas to liedz? Neviens. Šodien biju uz tikšanos skolā un uzdevu jautājumu – kāda mums ir valdība? Nūu, koalīcijas valdība. Bet likumā ir teikts – Latvijas Republikas valdība. Normāli būtu, ja koalīcija ir nevis valdībā, bet Saeimā. Citadeles bankas pārdošanas komisijā viens no jautājumiem, kuru vēlos noskaidrot, ir, kāpēc Citadeles pārdošana bija valdības jautājums, ja akciju turētājs ir Privatizācijas aģentūra. Valdība bija devusi tai mandātu. Tad kas bija tie iemesli, kāpēc jautājums bija jāskata valdībā? Ko kultūras ministre var pateikt par bankas pārdošanu?

– Tad kāpēc valdība tika pieslēgta?

– Kā komisijas loceklis to arī vēlos noskaidrot. Patiešām vēlos. Tas ir tikai viens jautājums, bet mēs tādus jautājumus redzam atkal un atkal.

– Klīst runas, ka līdz ar prezidenta vēlēšanām un ES prezidentūras beigām notiks arī valdības maiņa. Cik šīs runas pamatotas?

– Tiešas likumsakarības starp prezidenta vēlēšanām un valdības maiņu nav. Nav saprotams, kāpēc tie, kas tā runā, to dara, ja vien paši nepārstāv valdošo koalīciju. Ja vien viņi paši nezina vai, pareizāk sakot, zina par tām milzīgajām iekšējām pretrunām, kuras pastāv koalīcijā. Valdības krīt pretrunu dēļ. Profesionālo vai personisko pretrunu dēļ. Man ik pa brīdim rodas sajūta, ka esošie trīs koalīcijas partneri ir noguruši cits no cita.