Dūklavs nepieļauj iespēju, ka varētu kļūt par Valsts prezidentu

© f64

Lai gan zemkopības ministrs Jānis Dūklavs (ZZS) piekritis, ka viņa kandidatūra tiek virzīta Valsts prezidenta amatam, tomēr ievēlēšanas varbūtību viņš nepieļauj, šodien Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" atzina ministrs.

"Pašlaik neesmu tādās domās, ka gribētu kļūt par prezidentu. Pašreizējā brīdī tādu varbūtību neapspriežu," sacīja Dūklavs.

"Partijas valdes sēdē tika apspriestas kandidatūras, kādas varbūt varētu tikt izvirzītas, un tika nosaukts arī mans uzvārds. Pret to, ka apspriež manu kandidatūru, neesmu iebildis," norādīja ministrs.

Jautāts, kā vērtē pārējos partijas izvirzītos prezidenta amata kandidātus, piemēram, aizsardzības ministru Raimondu Vējoni (ZZS), pret kuru ir iebildes Aivaram Lembergam ("Latvijai un Ventspilij"), Dūklavs atzina, ka "Vējonis ir ļoti labs kandidāts".

"Lemberga kunga viedoklis ir vērā ņemams, tāpēc jau arī būs lielā sapulce, kur paliksim pie viena kandidāta. Pats personīgi esmu paudis viedokli par Vējoņa kungu, kuru nedomāju mainīt. Domāju, ka viņš būtu labs prezidents. Bet tikpat labs kandidāts ir arī Liepājas mērs Uldis Sesks, varbūt arī "Latvijai un Venstpilij" izvirzīs savu kandidātu, kas arī nonāks apspriešanā," sacīja Dūklavs.

Kā ziņots, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) publiskajā telpā nosaukusi vairākas iespējamās savas Valsts prezidenta amata kandidatūras - Dūklavu, Sesku, Vējoni, labklājības ministru Uldi Auguli, Jelgavas mēru Andri Rāviņu, kā arī Saeimas priekšsēdētājas biedru Gundaru Daudzi.

Tikmēr koalīcijas partijas ir vienojušās, ka nosauks savus Valsts prezidenta amata kandidātus līdz 11.maijam un tad sāks savstarpējas konsultācijas.

Līdz šim savus Valsts prezidenta amata kandidātus ir nosaukušas tikai divas opozīcijas partijas - Latvijas Reģionu apvienība šajā amatā vēlētos redzēt deputātu Mārtiņu Bondaru, bet partija "No sirds Latvijai" - parlamentārieti Gunāru Kūtri.

Politika

“Neaizrijies! Neapvemies!” – šie spožie vārdi, kurus premjere Evika Siliņa Saeimas zālē veltīja deputātam Edvardam Smiltēnam, viņai vilksies pakaļ kā dubļains striķa gabals. Bet varēja notikt arī citādi, ja vien iedomātās debesīs dzīvojošā premjere būtu vismaz nojautusi, ka pēc tādas neglītas izgāšanās vajag atvainoties. Tas būtu pašsaprotami. Aptaujāju, ko par to domā valsts augstās amatpersonas un politologs.

Svarīgākais