Latvijas vēstnieks NATO, bijušais ārlietu ministrs un valsts sekretārs Māris Riekstiņš līdz ar Eiropas Kopienu tiesas tiesnesi Egilu Levitu, iespējams, būtu vieni no cienījamākajiem kandidātiem uz Valsts prezidenta amatu. Taču arī viņš nespētu gūt pietiekamu atbalstu Saeimā, turklāt nekas neliecina, ka diplomāts pats gribētu kļūt par prezidentu.
Ziņas, ka M. Riekstiņš varētu būt viens no Vienotības vai Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) uzrunātajiem kandidātiem Valsts prezidenta amatam, parādījās aprīļa sākumā. Ir pamats domāt, ka šo vēstījumu radīja inerce, jo viņš jau 2007. gadā šim amatam tika nominēts no Tautas partijas rindām, kā arī piesaukts kā potenciālais kandidāts pirms četriem gadiem. Turklāt cienījamais diplomāts arī pats atsakās komentēt jebkuras spekulācijas par šo tēmu, jo neviens politiskais spēks viņam šo kandidatūru nopietni piedāvājis neesot. «Teorētiskas iespējas nekomentēju,» saka M. Riekstiņš.
Par to, ka diplomāta vārda piesaukšana ir tikai mediju pārlieku lielās intereses par prezidenta kandidātu meklējumiem radīti māņi, ir pārliecināti arī politologi.
Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens ir pārliecināts, ka M. Riekstiņam iespējas kļūt kaut vai par Valsts prezidenta amata kandidātu ir tikpat lielas kā visiem pārējiem līdz šim nosauktajiem (piemēram, Sandra Kalniete, Mārcis Auziņš, Egils Levits) – nekādas.
Pēc viņa domām, šādu nākotnes scenāriju apliecina arī fakts, ka M. Riekstiņš jau ilgāku laiku nav saistīts ar iekšpolitiskajām norisēm, kur nu vēl ar koalīcijas partijām. «Viņš nav nekāds pirmā ešelona spēlētājs un līdz šim nav bijis saistīts ne ar vienu [Vienotība, Zaļo un zemnieku savienība], kam būtu nopietna teikšana šajā rotaļā. Viņš ir tieši tāds pats kā daudzi citi jau līdz šim minētie,» saka politologs.
To, ka M. Riekstiņš būtu vismaz cienījams kandidāts, atzīst politologs Filips Rajevskis. «Viņš tomēr bijis gan ārlietu ministrs, gan Ārlietu ministrijas valsts sekretārs un, manuprāt, atbilst visiem kritērijiem,» saka eksperts. Tomēr pat tad, ja ZZS vai Vienotībai patiešām ienāktu prātā virzīt viņu, problēmas rastos ar nepieciešamā atbalsta nodrošināšanu Saeimas balsojumā. Un vājākais posms būtu Nacionālā apvienība, uzskata F. Rajevskis.
«Potenciāls viņam varētu būt, bet varētu būt sarežģījumi ar Nacionālās apvienības balsīm. Ja salīdzinām viņu ar Levitu, tad apvienībai un tās elektorātam viņš ir pieņemamāka kandidatūra, jo Latvijas politikā ar Latvijas ceļu bijis krietni ilgāk. Turklāt Riekstiņš var tikt saistīts ar Tautas partiju, kas uz sevi paņēma ekonomiskās krīzes nesto smagumu, un šīs partijas vārds vēlētājam ne ar ko labu neasociējas,» saka F. Rajevskis.
Ārpolitikā M. Riekstiņš savu darbību uzsāka jau 1992. gadā, kad kļuva par Ārlietu ministrijas sakaru referentu ar Vāciju, Austriju un Šveici. Ministrijā viņš veidoja strauju karjeru un jau 1993. gadā kļuva par tās valsts sekretāru. Līdz
2004. gadam, kad viņš šo amatu atstāja, viņš vadīja sarunas par Latvijas iestāšanos NATO un Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Pēc tam viņš sasniedza diplomāta karjeras augstāko punktu – 2004. gadā kļuva par Latvijas vēstnieku ASV.
Gadu pirms ASV pamešanas viņš iestājās Tautas partijā, kas, atgriežoties Latvijā, viņam garantēja Ministru prezidenta Aigara Kalvīša biroja vadītāja darbu, bet, Artim Pabrikam atkāpjoties no ārlietu ministra amata, M. Riekstiņš ieņēma viņa vietu. Ārlietu ministra amatu viņš saglabāja arī pēc A. Kalvīša un Ivara Godmaņa demisijas, kad iekļāvās pirmajā Valda Dombrovska valdībā.