Ideāls CV prezidenta krēslu negarantē
«Es būtu gatava kandidēt uz šo amatu, jo šobrīd esmu vairāk pieredzējusi nekā 2006. gadā, kad tiku oficiāli izvirzīta,» šā gada februārī teica Vienotību pārstāvošā Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete. Taču viss liecina, ka arī viņai nebūs lemts gods tapt izvirzītai. Uz to trešdienas rītā netieši norādīja arī premjerministre Laimdota Straujuma.
Ņemot vērā S. Kalnietes pieredzi un pieredzēto, viņa pavisam noteikti atbilstu lielākajai daļai līdz šim nosaukto kritēriju, kuriem, pēc sabiedrības domām, vajadzētu atbilst Valsts prezidenta kandidātam.
S. Kalniete dzimusi 1952. gadā Krievijā, Tomskas apgabalā, jo viņas vecākus padomju vara deportēja pirmajā izsūtīšanas vilnī 1941. gadā. Turklāt viņas vecāki tika deportēti divreiz, jo pēc atgriešanās Latvijā 1948. gadā viņi atkal tika izsūtīti 1949. gadā. Šādai ģimenes pieredzei vajadzētu būt pietiekami spēcīgam argumentam, lai politisko partiju uzrunātā sabiedrība nešaubītos par viņas lojalitāti valstij un visam latviskajam.
Arī tālākais viņas dzīvesgājums nedod pamatu šaubām par piemērotību šim amatam – pabeigusi vidusskolu, neklātienē studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā, bijusi šuvēja ražošanas apvienībā Daile, sekretāre izdevniecībā Liesma. 1988. gadā iestājoties Latvijas Tautas frontē, kļuva par tās priekšsēdētāja vietnieci.
Kopš tā laika viņas politiskā karjera gājusi tikai augšup. S. Kalniete bijusi Ārlietu ministrijas protokola vadītāja, ārlietu ministra vietniece, pirmā sekretāre Latvijas vēstniecībā Apvienotajā Karalistē, valsts vēstniece ANO un UNESCO, Latvijas vēstniece Francijā, ārlietu ministre Latvijā.
Tiktāl viss būtu nevainojami, taču politiskajās spēlītēs ar virspusēji ideālu dzīves gājumu nepietiek. S. Kalniete, 2011. gadā viņas pārstāvētajai Pilsoniskajai savienībai apvienojoties ar sabiedrību Citai politikai un Jauno laiku, kļuva par Vienotības pārstāvi, iekļaujoties šīs partijas liberālajā flangā. Tieši šis aspekts viņu padara nepieņemamu labēji centriskajam Solvitas Āboltiņas vadītajam Vienotības spārnam, kurš, par spīti liberāļu centieniem, joprojām ir valdošais partijā.
Smīnu par pieredzējušās diplomātes mēģinājumiem kandidēt uz Valsts prezidenta amatu dažā partijas biedrā izraisa arī fakts, ka viņas kandidatūra aktuālās vakances kontekstā nekad nopietni neesot apsvērta. Uz to norādījusi arī L. Straujuma.
Par S. Kalnietes neievēlējamību, vienojoties koalīcijai, norāda jau vairakkārt piesauktais apsvērums – ievēlējot Vienotības cilvēku prezidenta amatā, rastos nepieciešamība mainīt arī valdību, kuru šobrīd vada Vienotības L. Straujuma.
Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis sabiedriskajā telpā nemitīgi raida signālus, ka ZZS būs ar mieru atbalstīt tikai pašu izvirzīto kandidātu, kaut arī atklāti nosaukt tā vārdu pagaidām minstinās.
Ļaunas mēles melš, ka Nacionālā apvienība būtu ar mieru atbalstīt jebkuru koalīcijas partnera kandidātu, ja vien tai garantētu palikšanu valdībā. Iespējams, ka tā arī ir, jo no koalīcijas partneriem tā vienīgā spītīgi turas pie agrāk nosauktā, līdzīgu apsvērumu dēļ neievēlējamā kandidāta Egila Levita.
Tikmēr politiķu neizlēmības iedvesmotā sabiedrības aktīvākā daļa cenšas iegūt lielāku ietekmi pār politiķu izvēli valsts augstākās amatpersonas amata kandidātu meklējumos. Tā savu dzīvi uzsācis projekts mansprezidents.lv, bet trešdien diskusiju par to, kādai jābūt Valsts prezidenta izraudzīšanās kārtībai, aizsāka Eiropas kustība Latvijā.