55 gadu vecumā Maskavā nogalinātais Boriss Ņemcovs atmiņā paliks kā godīgs liberālis un cīnītājs pret korupciju, taču vienlaikus arī kā politiķis, kurš tā arī nespēja realizēt savu potenciālu. 1997. gadā viņš tika uzskatīts par Krievijas pirmā prezidenta Borisa Jeļcina potenciālo pēcteci, taču jau pēc diviem gadiem atbalstīja Vladimira Putina kandidatūru – sākumā uz premjera, bet pēc tam arī prezidenta amatu. B. Ņemcovs ātri vien saprata, ka tā ir kļūda, un kļuva par vienu no skaļākajiem Kremļa kritiķiem un opozīcijas līderiem, taču apvienot šo opozīciju tā, lai tā kļūtu par vērā ņemamu spēku, tā arī nespēja.
1959. gada 9. oktobrī Sočos dzimušais B. Ņemcovs šajā kūrortpilsētā pavadīja tikai pirmos sešus dzīves gadus – pēc vecāku šķiršanās, viņš kopā ar māti pārcēlās dzīvot uz Gorkiju (tagadējo Ņižņijnovgorodu). 1981. gadā viņš ar izcilību beidza Gorkijas Valsts universitātes Radiofizikas fakultāti un ar laiku kļuva par fizikas un matemātikas zinātņu kandidātu un vairāk nekā 60 zinātnisku darbu autoru. Nobela prēmijas laureāts Vitālijs Ginzburgs nodēvējis B. Ņemcovu par ļoti talantīgu fiziķi, taču šim talantam bija tā laime vai nelaime dzīvot pārmaiņu laikos, un iespēja brīvi paust savu viedokli viņu aizrāva krietni vairāk nekā zinātne, kuras finansējums PSRS pastāvēšanas beidzamajos gados bija samērā nožēlojams.
1990. gadā B. Ņemcovs tika ievēlēts toreizējās KPFSR Augstākajā padomē kā paša dibinātās apvienības Kandidāti par demokrātiju pārstāvis, bet jau nākamā gada augusta puča dienās bija starp tiem, kuri sargāja Krievijas parlamenta ēku jeb Balto namu no pučistu sūtītajiem militāristiem. Tur B. Ņemcovs iepazinās ar B. Jeļcinu, gadu vēlāk pirms Krievijas prezidenta vēlēšanām kļuva par viņa uzticības personu, bet jau 1992. gadā, 32 gadu vecumā tika iecelts par Ņižņijnovgorodas apgabala gubernatoru. «Ņemcovs bija jauns un daiļrunīgs, tekoši runāja angļu valodā, izprata mediju lomu, un Ņižņijnovgoroda, kas pirms tam savu militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumu dēļ bija slēgtā pilsēta, ātri vien kļuva par vitrīnu ārvalstu investīcijām Krievijā,» raksta BBC.
Toreizējos Krievijas medijos B. Ņemcovs regulāri tika slavināts. Ārējā izskata un šķietamās vienkāršības dēļ viņš bija ne tikai jaunu studentu, bet arī pavecāku pensijas vecuma dāmu (galvenā elektorāta) apbrīnas objekts. 1993. gadā ar tolaik vadošo liberālo partiju Vibor Rossiji un Jabloko atbalstu viņu ievēlēja Krievijas parlamenta augšpalātā jeb Federācijas padomē, bet 1995. gadā B. Ņemcovs, kuru sākotnēji gubernatora amatā iecēla prezidents, pierādīja, ka spēj uzvarēt arī vēlēšanās.
Taču viņa īstā zvaigžņu stunda pienāca 1997. gada pavasarī – iepriekšējā gada prezidenta vēlēšanās uzvarējušais B. Jeļcins savu jauno protežē uzaicināja uz Maskavu, ieceļot viņu pirmā vicepremjera amatā. Valdībā B. Ņemcovs ātri vien atrada kopēju valodu ar citiem brīvā tirgus piekritējiem jeb no zinātnieku aprindām nākušajiem jaunajiem reformatoriem (opozīcija gan viņus nicīgi dēvēja par laboratoriju vadītājiem) – Jegoru Gaidaru, Anatoliju Čubaisu, Sergeju Kirijenko. 1997. gada vasarā Krievijā sabiedriskās domas aptaujas liecināja, ka vairāk nekā 50% iedzīvotāju viņu uzskata par iespējami labāko nākamo prezidentu, arī pats B. Jeļcins laiku pa laikam deva mājienus, ka par savu pēcteci redz tieši B. Ņemcovu. Taču 1998. gada augusta ekonomiskā krīze un Krievijas defolts šo scenāriju izjauca. Līdz ar pārējiem reformatoriem valdību pameta arī B. Ņemcovs, izveidojot pats savu politisko organizāciju Rossija molodaja, kas vēlāk iekļāvās Labējo spēku apvienības (SPS) sastāvā. 1999. gada decembrī B. Ņemcovs tika ievēlēts Valsts domē, nākamā gada februārī kļūstot par spīkera vietnieku.
Ar laiku viņa attieksme pret V. Putinu un viņa veidoto varas vertikāli sāka kļūt aizvien skeptiskāka. Lūzuma brīdis, visticamāk, bija Krievijas varasiestāžu rīcība, risinot ķīlnieku krīzi Dubrovkas teātra centrā 2002. gada 23. oktobrī. Toreiz Kremlis pirmo reizi apliecināja, ka savu mērķu sasniegšanai nevairīsies iet pāri līķiem, iznīcinot ne tikai teroristus, kuri bija ieņēmuši teātri, bet arī daudzus ķīlniekus. Jau līdz 2003. gadam V. Putinam bija izdevies neitralizēt faktiski visu opozīciju, un SPS nepārvarēja 5% barjeru, kas bija nepieciešams iekļūšanai Valsts domē. Kopš 2004. gada B. Ņemcovs bija kļuvis par vienu no skaļākajiem un nesamierināmākajiem Kremļa kritiķiem – līdz ar bijušo pasaules čempionu šahā Gariju Kasparovu. Viņš mudinājis uz neskaitāmām protesta akcijām, aicinot Krievijā sarīkot godīgas vēlēšanas, atmaskojis V. Putinam pietuvinātas amatpersonas, kas izlaupījušas valsts naudu (piemēram, gatavojoties Soču olimpiādei, izzagti miljardiem dolāru), kritizējis Kremļa iekšpolitisko un ārpolitisko kursu. Tiesa, tas viss atgādinājis saucēja balsi tuksnesī, jo Krievijas mediji (jo sevišķi televīzija, no kuras ietekmējas lielākā sabiedrības daļa) jau sen vai nu ignorē opozīcijas aktivitātes, vai arī attēlo tās pagalam nepievilcīgā gaismā.