Junkers: Jāpalīdz nabagajiem, lai viņi neatnāk ar naidu

«Mēs nevaram noslēgties savā labklājības cietoksnī,» – šo atziņu Eiropas tematiskā gada attīstībai atklāšanā piektdien pauda Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers. Mums ir jādalās ar citiem. Jāpalīdz nabadzīgajām valstīm. Taču ārpus viņa un daudzu citu prominenču runām palika iemesli, kāpēc tas ir jādara. Ja bagātā Eiropa ar labdarību nenodarbosies, jaunattīstības valstu nabagie paši nāks pakaļ palīdzībai.

Maksa par mieru

Patiesībā šis process jau ir sācies, un tā sekas vērojamas sižetos par kārtējo bēgļu laivu apgāšanos ceļā uz apsolīto zemi – Itālijas salu Lampedūzu un tālāk no tās uz visu plašo Eiropu. «Nepietiekamā attīstība ir šīs drāmas pamatā,» secina Eiropas Parlamenta Ekonomikas un sociālo jautājumu komitejas prezidents Henrijs Malose.

Cilvēki grib dzīvot labāk, un vienīgā iespēja, lai viņi nenāktu atņemt mūsu labklājību, ir nodrošināt tiem labākus dzīves apstākļus viņu pašu mājās. Tā arī ir ārpolitikas nozares, attīstības sadarbības politikas, dziļākā jēga – maksāt par mieru. Eiropa arī maksā. Cita lieta, ka rezultāti varētu būt labāki.

Eiropas Savienība (ES) šobrīd ir lielākais donors pasaulē. Gadā attīstības sadarbības projektiem trešajās valstīs tiek atvēlēti 56 miljardi eiro, un citastarp 18 miljoni ir Latvijas artava. Kopējā summa ir vairāk nekā puse no pasaules attīstības budžeta. Un daudz kas iepriekšējās desmitgadēs patiešām ir paveikts, lai dzīve ārpus mūsu labklājības cietokšņa nebūtu tik mokoša. Diviem miljardiem cilvēku pasaulē ir nodrošināta pieeja tīram dzeramajam ūdenim. Trīs miljardi vairs neslimo ar malāriju. No 1,2 miljardiem līdz 800 miljoniem ir samazināts to cilvēku skaits, kas cieš badu.

Būs bads – būs karš

Visā pasaulē katru gadu vardarbības dēļ dzīvības zaudē 1,4 miljoni cilvēku. Un trešdienas slaktiņš Charlie Hebdo redakcijā Parīzē liecina, ka ES strauji jādomā par jaunu un daudz dziļāku drošības ārpolitiku. Austrumu un Dienvidu nabagie ierodas, vedot līdzi ne tikai skaudību, bet arī naidu un riebumu. Svešu reliģiju un vērtības. Kā piektdien kopīgā preses konferencē atzina ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un ES attīstības komisārs Nevens Mimica – formāli cīņa pret terorismu ir drošības iestāžu funkcija, taču uz problēmu un tās risinājumiem jāraugās plašāk. Attīstības sadarbība ir ārpolitikas instruments cīņai ar cēloņiem, kas ir ekstrēmisma pamatā. Vienlaikus arī Eiropas pilsoņiem jāskaidro, kāpēc viņiem jāapmaksā palīdzība atpalikušām valstīm. Komisārs N. Mimica atgādināja, ka sākotnēji solidaritātes ideja Eiropā netika pieņemta, taču saskaņā ar šābrīža aptauju datiem ap 80% Eiropas pilsoņu šo politiku atbalsta. Turklāt divas trešdaļas eiropiešu atbalsta tēriņu palielināšanu. Tātad tie augs. Komisārs uzsvēra, ka par dzīves apdalītajiem ir jārūpējas, taču viņu pašu valstīs – tā acīmredzot ir arī atbilde uz jautājumu par Eiropas imigrācijas politiku nākotnē.

Attīstības gada atklāšanas pasākumā daudzi runātāji īpaši uzsvēra globālās klimata politikas nozīmi. Smieklīgi jau izklausās vīri un sievas, kas no tribīnes apņemas nepieļaut gaisa temperatūras kāpšanu uz zemeslodes par diviem grādiem gadā. Cita lieta, ka klimata izmaiņas ir objektīva realitāte, kas var izraisīt bīstamas sekas, un tām adekvāti jāgatavojas. Zviedrijas starptautiskās attīstības sadarbības ministre Izabella Lēvina brīdina, ka klimata izmaiņas pasauli var novest pie sausuma, vētrām, zemes noplicināšanās. «Ja būs bads, būs arī nemieri, un mums jāsaprot, kā ar to tikt galā (..) Klimata izmaiņas ir sava veida masu iznīcināšanas ierocis, tāpēc šim jautājumam ir jābūt šī gada stūrakmenim.» Un tas patiešām tāds arī ir, jo politiķi jau sāk gatavoties pasaules klimata konferencei Parīzē.

Robina Huda versija

Iespējams, Latvijas iedzīvotājiem Eiropas rūpes par Āfrikas vai Āzijas valstu labklājību šķiet mazāk izprotamas, jo paši uz turīgo rietumnieku fona jūtamies nabagi. Pašā Eiropā starp bagātajiem un nabagajiem ir plaisa, un tā nemazinās. Šo aspektu savā uzrunā uzsvēra Madrides (pasaules līderu) kluba prezidente un Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Tātad ir jātiecas pēc lielākas sociālās solidaritātes pašā Eiropā un jāmazina atšķirības starp vecajām un jaunajām dalībvalstīm, starp dienvidiem un ziemeļiem. «Izaugsmi vienmēr ir pavadījis solidaritātes princips,» atgādina eksprezidente, «tomēr tā tikai daļēji ir uzskatāma par Marksa vai Robina Huda ideju – ņemam nost bagātajiem un atdodam nabagajiem. Nabagajiem jāpalīdz atrast veidu, kā kļūt bagātiem.»

Ikvienam cilvēkam uz planētas cilvēka cienīgu dzīvi – šī ir Eiropas attīstības sadarbības programmas esence. Mazāk afišēts uzdevums ir nosargāt eiropiešu pārticību uz pārējās pasaules nabadzības fona.