NO NOTIKUMA VIETAS: Kopā ar žurkām tranšejās -kā Mariupole atvaira iebrukumu

Biznesa braucienā uz Ukrainu devies latviešu uzņēmējs Renārs Sproģis ieplānoto ceļojuma maršrutu beidzis, attopoties Nacionālās gvardes ierakumos kopā ar ukraiņu patriotiem.

Mariupole ir ievērojama ostas un rūpniecības pilsēta Donbasa dienvidu galā, pie Azovas jūras. Kamēr Doņecka ir okupēta, Mariupole uz laiku izpilda Doņeckas apgabala galvaspilsētas funkcijas. Tomēr no tās 600 000 iedzīvotājiem pilsētā bija palikusi tikai maza daļiņa, kad viņu jauno dzīvi piefrontes joslā ieraudzīja Renārs Sproģis.

– Ko mūsu uzņēmējs šobrīd dara Ukrainā?

– Es sekoju līdzi Ukrainas notikumiem visa gada garumā, esmu bijis arī iepriekš tur uz vietas. Pats darbojos metālu un lūžņu nozarē, tāpēc sākumā braucu uz Zaporižju sameklēt dažus darbiniekus savai firmai. Metālu nozarē ir dažas specifiskas profesijas, kurās reizēm nav viegli sameklēt kvalificētus darbiniekus mūsu valstī. Ielikām sludinājumu Nodarbinātības Valsts aģentūras mājaslapā, solījām algu no 700 eiro uz rokas. No latviešiem interese šoreiz bija precīzi nulle, bet kaut kādā veidā mūs bija atraduši ukraiņi. Zinot, ka Krievijas iebrukuma rezultātā Ukrainā pieaug bezdarbs un ir ekonomikas kritums, man šķiet pareizi dot vairākām ukraiņu ģimenēm iespēju nopelnīt iztiku, uz laiku pastrādājot Latvijā. Patlaban kārtojam darba atļaujas, pirmais ukrainis tūlīt dosies no Zaporižjas uz mūsu vēstniecību Kijivā, lai noformētu dokumentus. Tas aizņem pāris mēnešu.

Jāpiebilst, ka Zaporižjā dzīve ir normāla. Karu just nevar. Cilvēki strādā, mācās, kopā ar ģimenēm vāc palīdzību frontiniekiem. Toties pie Mariupoles parādījās blokposteņi uz ceļa: kurš regulārās armijas, kurš iekšlietu spēku, kurš Nacionālās gvardes. Vienam bija BTR, citiem – rokas ložmetēji un citi strēlnieku ieroči. Visur mūs ilgi neaizkavēja, jo biju iepriekš internetā sapazinies ar vietējo populārāko blogeri, kurš brauca līdzi un palīdzēja visu noskaidrot. Pēdējais blokpostenis pirms Mariupoles bija milzīgs: smilšu maisi un ieroči divu triju stāvu augstumā. Īsts cietoksnis.

Mariupole ir īsta rēgu pilsēta. Viss kluss, tumšs, mašīnas uz ielām pavisam retas, un tās pašas lielākoties saistītas ar militāro pienākumu izpildi. Mūsu jaunie vietējie draugi uzreiz aizveda mūs uz ierakumiem. Tobrīd bija klusums, skaitījās pamiers, bet frontes līnijā sastapto armijnieku komandieris teica – vēl pagājušonakt prokrieviskie spēki apšaudījuši ukraiņus ar GRAD.

– Tātad regulārā armija (kontraktnieki un iesauktie) tur dienē kopā ar Nacionālās gvardes brīvprātīgajiem?

– Jā, atpakaļ tuvāk pilsētai mēs iepazināmies ar puišiem no «Dņipro 1» bataljona. Cik mums izdevās saprast, tas bija kaut kāds speciāls piefrontes Smeršs, kas izķer teroristiskus elementus – sabotierus, spiegus, separātistu uguns koriģētājus.

Ukrainas brīvprātīgajiem apgāde kopumā ir ļoti bēdīga. Šie puiši stāstīja – viņi nesen bijuši Kijivā, kur kādas lielas mēbeļu uzņēmumu asociācijas prezidents viņiem sadevis drēbes. Komandieris – leitnants kedās un melnā kurtciņā. Nav īsta ziema vēl sākusies, bet puse vienības jau šķauda un klepo – medikamentu nav. Tos tad arī mēs, latvieši, uzreiz viņiem sapirkām, kad atradām aptieku, kura bija atvērta. Otrā rītā, kad uzausa gaisma, skatāmies – pilsētnieki viņiem pieved visu ko: sākot ar tualetes papīru un beidzot ar kartupeļu maisiem.

– Vai izdevās ātri aptvert militāro situāciju Mariupoles apkaimē?

– Ja ir vietējie avoti, kas izskaidro notikumu attīstību, tas notiek zibensātri. Starp Mariupoles nomali un Novoazovskas pilsētiņu uz austrumu pusi ir plata josla, par kuru notiek cīņas. Tur katru dienu dodas iekšā ukraiņu mobilās grupas un arī tādi paši pretinieki. Jebkurā brīdī var sākties apšaude, jo teroristi pamieru nerespektē un neievēro. Pilsētas nomalēs daudzas mājas sabumbotas, redzējām izdauzītus benzīntankus. Uzbrucēji izmanto militāro tehniku, kura ir, pirmkārt, veca, otrkārt, krievu tehnika. Piemēram, mīnmetēja lādiņam ir tādi kā mazi spārniņi aizmugurē – ja izšaušanas laikā kāds no tiem salokās, tad mīna novirzās no trajektorijas un trāpa kaut kur citur, kur var atrasties dzīvojamā māja.

Aizbraucām uz ierakumiem. Tos rakuši pilsētas iedzīvotāji – bez atlīdzības un bez obligāta norīkojuma, jo pilnīgi viss notiek uz brīvprātības principa. Bunkuru sedz milzīga, bieza metāla plāksne. Gvardi saka – Mariupolē ir [oligarham Rinatam] Ahmetovam tērauda rūpnīca, kur «Dņipro 1» džeki ieradušies un uztaisījuši tādas plāksnes, kādas ierakumiem vajag. Daudzas sērijveida automašīnas pastiprinātas ar bruņuplāksnēm.

Lai saprastu, kas ir karš, nevienam tagad neiesaku vairs skatīties kara filmas. Vienalga, par Otro pasaules karu vai kādu citu konfliktu – filmās vienmēr ir skaidrs, kuras ir morālās vērtības, ir labie un ļaunie, ir noprotams, uz ko notikumi virzās. Īstā karā tas tā nav: tur ir viena vienīga neskaidrība, kurā pat saprātīgākajiem nav iespējams orientēties. Dažreiz pašiem notikumu dalībniekiem tikai pēc mēnešiem rodas apjēga, kas ir kas. Piemēram, viens no mūsu jaunajiem ierakumu draugiem – prasmīgs inženieris, ieņēmis vadošu amatu rūpnīcā un vienlaikus bijis pasniedzējs institūtā. Viņa biedrs – izbijis prokrieviskais «Luhanskas tautas republikas» terorists, kurš pamazām sapratis, ka nonācis noziedznieku pusē un ka viņš tomēr īstenībā ir Ukrainas patriots. Viņš atzīst, ka ir Ukrainas nacionālists, būdams krievvalodīgais. Donbasā lielākā daļa nāk no jauktu asiņu ģimenēm.

Dažas minūtes pēc tam, kad mēs izbraucām no viņu ierakuma, tur trāpīja krievu artilērija. Viena lieta ir skatīties video, bet tas nesagatavo realitātei. Stabs ar dūmiem un dubļiem iet piecstāvu mājas augstumā! Atrodoties kilometra attālumā, bija jūtams gaisa triecienvilnis. Pieskrienam pie nākamā ierakumu posteņa – tie saka: viss, sācies tanku uzbrukums! Prokrieviskajiem ir tāda taktika: noklāt ierakumus ar artilērijas apšaudi, tad braukt ar tankiem. Vai viņi šoreiz tikai spēlē uz nerviem vai arī tiešām tas ir liela uzbrukuma sākums, nekad nevar zināt. Ja šauj ar GRAD, ukraiņi saka, tad ir divas sekundes laiks noslēpties. Ja šauj mīnmetējs, tad laiks ir trīs četras sekundes. Tikmēr ierakumos kaut kas pa malām ņudz. Kareivji: «Ā, tās jau tikai žurkas!»