Krievu aizstāvības pēdējie bastioni
Iespēja izveidot saliedētu sabiedrību ir bezcerīgi palaista garām, tādēļ būtu atklāti jāatzīst – mēs esam un būsim divkopienu, divu valodu un divu etnisko nāciju valsts, kurā viena grupa tiek noniecināta.
Tā uz pašreizējo situāciju Latvijā raugās Latvijas Krievu savienības līderis Jakovs Pliners, kurš spītīgi turpina krieviskās politikas kursu.
Krieviskās politikas noriets Latvijā ir nonācis pie savas loģiskās izskaņas. Paaudžu nomaiņas dēļ notiekošā sabiedrības integrācija, augošā Krievijas agresija, kā arī bezcerīga divdesmit gadus ilga atrašanās opozīcijā – visi šie aspekti ir saplūduši vienkopus, pasteidzinot atziņu, ka kreisā orientācija vairs nav perspektīvs virziens. Taču arī šajā jomā ir atsevišķi idejiskie cīnītāji, kuru pārliecībai var nepiekrist, bet tā ir respektējama.
Situācija vairs nemainīšoties
Kamēr Saskaņas centrs savu politisko nākotni saskata pārorientācijā, nacionālo jautājumu aizstājot ar sociāldemokrātisko, tikmēr Latvijas Krievu savienība (LKS) kļuvusi par pēdējo piestātni tiem, kuri joprojām grib cīnīties ar mītisko krievu apspiešanu Latvijā.
Izirstot savulaik spēcīgajai un vienotajai apvienībai PCTVL, Latvijā šobrīd darbojas atsevišķas krievisko ideju kustības, kuru redzamākie personāži ir Alfrēds Rubiks, Vladimirs Lindermans, Tatjana Ždanoka un arī Jakovs Pliners, kurš daudzus gadus strādājis Latvijas Saeimā. «Ir būtiska atšķirība starp tagad un toreiz,» krieviskās politikas evolūciju Latvijā skaidro LKS līderis J. Pliners. «Pirms desmit gadiem mēs ticējām, ka Latvija joprojām var būt vienota, cerējām, ka valdības attieksme pret krievvalodīgajiem mainīsies. Darījām visu, lai valdošā elite sadzirdētu mūsu argumentus. Taču pašlaik beidzot ir jāatzīst, ka mēs esam un vienmēr būsim divkopienu sabiedrība, kurā viena grupa tiek nostādīta zemāk par otru. Uzskatu, ka Latvijas valsts no paša sākuma ir pieļāvusi daudz kļūdu, kas novedušas pie neiepriecinoša rezultāta. Cilvēku dalīšana pilsoņos un nepilsoņos, vēlēšanu tiesību atņemšana, negodīga izglītības sistēma – tas viss neveicina savstarpējo saprašanos,» skaidro Krievu savienības līderis. Tāpat J. Pliners uzskata, ka krieviskās politikas kapacitāte Latvijā joprojām nav izsmelta. Tieši pretēji – apzinoties, ka situācija nekad nebūs citāda, nepieciešamība pēc krievvalodīgo aizstāvības pastāvēšot vienmēr.
Par nabagiem un par krieviem
Viena no retajām, kura mērenāko un arī daudz komfortablāko Saskaņas centru nomainījusi pret LKS, ir pašreizējā Saeimas deputāte Irina Cvetkova. «Notikumi Ukrainā pierāda, ka krievvalodīgo jautājumam visā postpadomju teritorijā ir tendence saasināties,» ir pārliecināta politiķe, «arī Latvijas valdība šobrīd uztur tādu retoriku, it kā pie mūsu valsts robežām jau tagad stāvētu Krievijas tanki. Tas nozīmē, ka pretnostatīšanās saasinās no abām pusēm.» Savukārt, vaicāta par to, kādas ir būtiskākās atšķirības starp Saskaņas centru un LKS, I. Cvetkova atklāti definē: «Viņi ir par nabagiem, mēs – par krieviem. Un man šis otrais aspekts šķiet būtiskāks.»
Netic reitingiem
Kamēr LKS līderi apgalvo, ka krieviskā politika Latvijā sevi joprojām nav izsmēlusi, tikmēr socioloģiskās prognozes apliecina pretējo. Aptaujas uzrāda, ka par Krievu savienību pagaidām būtu gatavi balsot tikai 0,5% vēlētāju.
Pašiem politiķiem gan par šo neiepriecinošo statistiku ir optimistisks skaidrojums. «Esmu pārliecināta, ka cilvēki kautrējas atklāt savu izvēli. Ne katrs, kuram uz ielas vaicā, par ko viņš balsos, ir gatavs atklāt savu politisko pārliecību. Tādēļ objektīvā situācija atklājas tikai tad, kad vēlētājs izdara pilnībā anonīmu izvēli vēlēšanu kabīnē,» saka I. Cvetkova. Tam piekrīt arī J. Pliners. «Es neticu reitingiem, tie var būt arī pirkti. Tatjanai Ždanokai prognozēja 1,5%, bet viņa ieguva virs 6%. Domāju, ka Saeimas vēlēšanās ar mūsu savienību būs līdzīgi,» klāsta kustības līderis.