Kāpēc nāk atpakaļ politikā tie, kuri no tās reiz izstumti? Tie ir cilvēki, kas pratuši iekārtot savu dzīvi arī pēc atlaistās 10. Saeimas. Viņiem ir labs komforta, karjeras un finansiālais statuss.
Ko viņiem vēl vajag? Ko tie var solīt? To jautājam bijušajam Tautas partijas (TP) deputātam un valdības ministram. Tagad abi kandidē no dažādiem sarakstiem: Kārlis Leiškalns (Latvijas Ostu asociācija, izpilddirektors) no Saskaņas centra (Saskaņas partijas), bet Edgars Zalāns (Kuldīgas novada domes padomnieks) – no Vienoti Latvijai jeb tā sauktā veco premjeru klubiņa.
– Sakiet, kāda velna pēc jūs atgriežaties politikā? Par maz TP esat saņēmuši nievu?
K. Leiškalns: – Drīz pēc tam, kad TP bija aizgājusi pa Latvijā tik ierasto skuju taku, iestājos partijā Gods kalpot Rīgai!. Tur bija ļoti daudz bijušo Latvijas ceļa un TP biedru. Iestājos tāpēc, ka Dombrovska valdība mani pamatīgi nokaitināja. Reformu partija caur saviem emisāriem uzspieda ideju ostas pārvērst akciju sabiedrībās. Ja šis projekts būtu izdevies, Latvijas tranzītbizness tiktu novests līdz pilnīgai katastrofai.
– Tik traki nokaitināja, ka atkal nolēmāt pievērsties politikai.
K. L.: – Nekur tālu no tās neesmu. Esmu bijis t. s. kuluārpolitikā. Man politika vienmēr ir interesējusi. Pat ar savu bufetnieka pagātni man neizdevās uzsākt restorānbiznesu.
– Dumjš, vai kā...?
K. L.: – Bizness nav manā dabā. Biznesā vajag cietu tvērienu, bet pamatu pamatā – skopumu. Es pēc būtības esmu bohēmietis. Ja man ir nauda, tā ātri aizplūst caur pirkstiem. Ja nav – pietiek ar to, kas ir. Biznesā tā rīkoties nedrīkst.
– Bet kāpēc tieši Saskaņas centrs? Tas ir politiskais spēks, kuru saista ciešas sadraudzības saites ar Putina partiju. Tagad, kad Krievijas armija bezkaunīgi okupē Ukrainu, ir vajadzīgi pārliecinoši argumenti, lai startētu SC sarakstā.
K. L.: – Jā, Krievijas armija ir pārkāpusi visus starptautiskos līgumus, bet tā nav ne Saskaņas partija, ne Latvijas krievi. Krievijas armija nevar pāriet robežu, ja to nesagaida kā brāļus atbrīvotājus.
– Uz ko tēmējam?
K. L.: – Ja arī mēs Latvijā gribam veidot politisku geto pret vietējiem krieviem, kuriem pārstāvniecība varā saistās ar Saskaņas partiju, situācija var veidoties līdzīga. Mēs taču aicinājām cilvēkus integrēties, iegūt pilsonību un vēlēt. Tad, kad viņi to izdarīja, tad pēkšņi parlamentā rodas politisks geto jeb t. s. sarkanās līnijas. Visi kā viens saka, ka nesadarbosies ar SC. Kāpēc? Ja mēs gribam šādi turpināt, nesaliedējot nāciju konstitucionālā izpratnē (neskatoties uz etniskām saknēm), bet vienmēr teiksim, ka viņi nav mūsējie, tad viņi nekad arī nebūs mūsējie. Atstumts cilvēks nekad nevar būt draugs.
– Tad, lai mūsējie nodefinē principus! Pat okupācijas fakts nav oficiāli atzīts.
K. L.: – Ušakovs man to ir atzinis...
– Pilnīgi neinteresē, ko partijas līderis Leiškalnam ausī čukstējis vai tā, starp citu, izmetis kādā no rautiem! Tas nav nopietni. Mani interesē sadarbības līgums ar Putina partiju!
K. L.: – Tagad pasaki, vai Latvijas valstij ir sadarbības līgumi ar Krievijas Federāciju vai nav? Sākot ar robežlīgumu, brīvās tirdzniecības līgumu, nodokļu dubultneaplikšanu utt. Ir vai nav? Mums ir vesela virkne līgumu ar Krieviju. SC bija noslēdzis savu līgumu jau velns viņu zina kad. Toreiz pat ļaunākajos murgos nevienam nevarēja ienākt prātā, ka Krievija pēc vairākiem gadiem ieies Ukrainā. Sadarbības līgumus parasti slēdz viena iemesla dēļ: ja tev ir līgumiskas attiecības ar kādu no varas partijām, tu sev interesējošos jautājumus vari dabūt publiskajā dienaskārtībā. Līgums jau nav noziegums.
– Noziegums ir tas, ko dara Putins un viņa ideoloģijas atbalstītāji.
K. L.: – Bet Saskaņa taču ir publiski proponējusi Ukrainas nedalāmības principu, atzinusi, ka Krievijas karaspēks atrodas Ukrainā. Un tas tur, protams, ir, jo kukurūzas laukos bumbas un tanki neaug. Tas viss ir briesmīgi un stulbi, bet tam nav nekāda sakara ar Latvijas krieviem. Izņemot varbūt tos divus idiotus no Ludzas, kas bārdaini skraida pa mežiem un izbļauj nesakarīgus lozungus, līdz kāda mednieka lode viņus skars, jebšu Drošības policija arestēs.
E. Zalāns: – Trakākais nav tas, ka Latvijas politika ir radījusi nepilsoņu kopumu, kurš skatās Krievijas oficiālos TV kanālus un netic, ka Ukrainā krievu tanki ir iekšā. Trakākais ir tas, ka liela daļa cittautiešu, Latvijas pilsoņu, kuri perfekti runā latviski, nejūtas piederīgi valstij. Ja krievu tanki atkal nāktu Latvijā, iespējams, viņi mestos tos bučot. Šī ir problēma, kuru Latvijas politiķi pat necenšas risināt. Kā man stāsta latvieši, kuri dzīvo Daugavpilī, sajūta esot tāda – ja šeit notiktu kaut kas līdzīgs kā Ukrainā, lielākā daļa vietējo krievu nebūtu mūsu pusē. Visdrīzāk viņi būtu pretējā frontē. Jautājot, kā problēma tā ir? – es atbildu: politiķu problēma!
– Zalān, jūs runājat tā, it kā pat nebūtu bijis varas partijā! Leiškalns ar’ te par pirmziemnieku iztaisās...
K. L.: – Agrāk es šo problēmu nojautu. Ukraina ir labākais piemērs, lai to saprastu. Kādreiz tak jānāk pie prāta.
E. Z.: – Mums šāda piemēra nebija.
– Tātad jūs gribat atkal nonākt Saeimā, lai... Kāds ir jūsu mērķis, Zalāna kungs?
E. Z.: – Esmu pietiekami ilgi bijis ārpus politikas. Skatoties no malas, situāciju redzu ļoti labi. Latvijai, es uzskatu, vispār nav politikas. Valsti pārvalda politierēdņi.
Visu diskusiju lasiet šīsdienas Neatkarīgās Rīta Avīzes izdevumā.