Tāds dokuments, kurā būtu fiksēts NATO apsolījums Krievijai – neizvietot Eiropas austrumos savu bruņojumu un jaunas karabāzes –, vismaz oficiāli dabā neeksistē, šādu skaidrojumu Neatkarīgā saņēma no Latvijas Aizsardzības ministrijas.
Tas nozīmē, ka Baltijas valstīm ir visas tiesības prasīt no saviem sabiedrotajiem aktīvākus aizsardzības pasākumus. Cits jautājums, vai bailes no Krievijas dažam labam jau nekļūst par slimīgu apsēstību.
Visu pateiks komunikē
Pavasarī lietuviešu aktīvisti nosūtīja Baltajam namam aicinājumu sargāt Lietuvas enerģētisko neatkarību, pie Klaipēdas ostas noliekot atombumbu. Tagad zvejnieki prasa, lai uz viņu kuģiem tiktu uzstādīti ieroči, jo, raugi, Kaļiņingrada ir pārlieku tuvu. Bet vācu Der Spiegel vēsta, ka Baltijas valstis un Polija pēc nedēļas NATO samitā Velsā prasīs notēmēt pretraķešu aizsardzības sistēmas raķetes Krievijas virzienā. Latvijas Aizsardzības ministrija neko tādu neapstiprina, vācu žurnālistu izokšķerēto sauc par baumām un aicina vispirms sagaidīt dalībvalstu pieņemto komunikē, kas būšot publiski pieejams dokuments. Tad arī kļūs pilnībā skaidra NATO reakcija uz Ukrainas notikumiem un plānotie līdzekļi drošības paaugstināšanai Eiropas austrumu reģionā. Nekādu ierobežojošu saistību šai ziņā neesot. Tā Neatkarīgajai vēsta Militāri publisko attiecību departamenta direktors Kaspars Galkins un arī NATO ierēdņu sacerēts atspēkojums Krievijas izplatītajiem mītiem: «Krievija apgalvo, ka ASV un Vācijas valdība 1990. gadā apsolīja, ka NATO nepaplašināsies Austrumeiropas un Centrāleiropas virzienā, kā arī necels militāros objektus netālu no Krievijas robežas un neizvietos šeit karavīrus. Šāds solījums nekad nav ticis izteikts, un Krievijas apgalvojumam nav nekādu pierādījumu. Ja NATO būtu izteikusi šādu apņemšanos, tam būtu bijis jābūt rakstiskam lēmumam, ko parakstījušas visas dalībvalstis.»
Vairogs paliek vairogs
Tomēr te jāatgādina, ka tieši Vācija ir pret NATO karabāžu veidošanu Baltijas valstīs un, pēc Der Spiegel vēstītā, arī kategoriski noraida ideju par raķešu lietussarga pavēršanu Krievijas virzienā. Oficiāli NATO par ko tādu pat nedomā un arī ierindo pie pašas Krievijas sacerētām blēņām: «Krievijas argumenti, ka NATO pretraķešu aizsardzība ir drauds Krievijai, ir nepamatoti. NATO pretraķešu aizsardzība nav vērsta pret Krieviju, nedz ir veidota ar tādu mērķi. Tās uzdevums ir aizsargāt NATO valstu iedzīvotājus un teritorijas pret draudiem, kas pastāv ārpus eiroatlantiskās telpas.» Vismaz līdz Velsas samitam šis skaidrojums paliek spēkā.
Papildu skaidrojumu Neatkarīgajai sniedz Drošības un stratēģiskās pētniecības centra izpilddirektors Jānis Bērziņš. Pretraķešu vairogi pēc būtības patiešām ir veidoti no raķetēm, taču tās nav izmantojamas uzbrukumam. Tās ir ļoti ātras, bet daudz vieglākas un ar mazu sprādziena jaudu, plus, kļūmes gadījumā neatrodot mērķi, aptuveni 100 metrus virs zemes automātiski detonē – lai pašiem uz galvas neuzkristu. Lidmašīnu gan ar tādu var notriekt, kā to pierādīja traģiskais Malaizijas reiss virs Austrumukrainas.
Latvijas zvejniekus neapbruņos
Leišu sabiedrisko aktīvistu lūgumu atvest uz Baltijas valstīm atombumbu, šķiet, neviens aizsardzības funkcionārs nav uztvēris nopietni. Taču zvejnieku ierosinājums apbruņot viņu kuģus gan tiek izvērtēts. Prezidentes Daļas Grībauskaites preses dienests Neatkarīgo informēja, ka zvejnieki vēlas būt iekļauti kopējā aizsardzības sistēmā, piemēram, lai varētu zvejot laukā no ūdeņiem ienaidnieka izliktas mīnas. Prezidentei adresētā vēstule tagad ir pārsūtīta Aizsardzības ministrijai.
Latvijas zvejnieki neko līdzīgu nav prasījuši, un mūsu Aizsardzības ministrija arī būtu kategoriski pret. K. Galkins skaidro, ka Krievijas kuģi pārvietojas tikai neitrālajos ūdeņos. Latvijas zvejniekiem neesot ne mazāko draudu.
Tikmēr Polijas un Lietuvas situācija atšķiras, jo viņu un Krievijas ekskluzīvās ekonomiskās zonas savstarpēji robežojas. Lietuviešu zvejnieki krievu karakuģi var sastapt turpat aiz Kuršu kāpas līča. Militārais eksperts Jānis Bērziņš gan spriež, ka apbruņot civilos būtu neprāts: «Viens šāviens no lielgabala, un viņiem ar to arī viss beigtos.»
Tiesa gan, padomju laikos uz zvejas kuģiem atradās ieroči, bet tie pamatā bija domāti signālraķešu lietošanai, ja atgadās kāda ķibele. Savukārt no pirātiem bija jāaizsargājas ar augstspiediena ūdens šļūtenēm. Latvijas Zivsaimniecības asociācijas vadītājs Inārijs Voits atminas, ka viņa kuģis septiņdesmitajos gados dažas reizes nokļuva pavisam nopietnās nepatikšanās tāljūras zvejā pie Marokas un Mauritānijas. Toreiz zvejniekus no apšaudēm pasargāja PSRS karakuģi.