Māris Riekstiņš: NATO solidaritāte nav tukša skaņa

Saruna ar Latvijas pastāvīgo pārstāvi NATO Māri Riekstiņu par to, kā pasaule ir mainījusies kopš šā gada marta, par to, kā pasaule reaģē uz jauno politisko realitāti un kā tai vajadzētu reaģēt, kā arī par to, vai 2018. gada Pasaules kausa finālturnīrs futbolā būtu jārīko Krievijā.

– Šajās dienās tiek atzīmēta Pirmā pasaules kara sākuma simtā gadadiena un daudzi velk paralēles ar toreizējiem notikumiem. Cik lielā mērā šīs paralēles ir pamatotas, un vai plašāks militārs konflikts šodienas Eiropā vispār ir iespējams?

– Vēstures notikumi un mācības neapšaubāmi ir svarīgas, lai gan identisku situāciju un scenāriju attīstība parasti nenotiek. Viena no mācībām, kas jāatceras – ka sākotnēji šķietami neliels konflikts var izvērsties par visaptverošu traģēdiju. Respektīvi – mēs nedrīkstam dzīvot ilūzijās, ka lietas norisināsies un atrisināsies pašas par sevi. Nepieciešama pārdomāta politika, kas neļauj konfliktiem vērsties plašumā. Tomēr pasaule mainās. Tādā ziņā paralēļu vilkšana ar notikumiem pirms 100 gadiem ir samērā vienkāršota pieeja. Atcerēsimies, ka daudzi gadu desmiti Eiropā pēc Otrā pasaules kara ir iezīmēti ar valstu ciešas sadarbības, ja vēlaties, savstarpējas atkarības nostiprināšanu – ar mērķi nepieļaut tādus konfliktus un traģēdijas, kuras piedzīvoja Eiropa divos postošos karos. Ja izslēdzam 90. gadu notikumus Balkānos, lielā mērā tas ir izdevies. Ir skaidrs, ka valstu, pat lielāko un resursu ziņā bagātu, attīstība ilgtermiņā nav iespējama izolācijas apstākļos. Ar to var nerēķināties tikai pilnīgi avantūristi.

– Kā pasaule ir mainījusies kopš 2014. gada marta, vai tā vēl var atgriezties iepriekšējā situācijā?

– Notikumi Ukrainā, Krimas aneksija, apliecina tikai to, ka starptautisko un starpvalstu attiecību veidošanas mehānismi ir jāpilnveido. Kā redzam, tādu organizāciju kā ANO un tās Drošības padomes iespējas rīkoties situācijā, kad starptautiskās tiesības rupjā veidā pārkāpj viena no Drošības padomes pastāvīgajām dalībvalstīm, ir ierobežotas. Neesmu naivs un saprotu, ka ANO reforma ir ilgtermiņa process un izmaiņas tās darbībā šādos gadījumos var būt grūti, pieņemu, pat neiespējami, panākt. Tāpēc vēl jo lielāka nozīme ir saliedētai Rietumu demokrātisko valstu pozīcijai tādās organizācijās kā ES un NATO, kā arī divpusējās valstu attiecībās ar Krieviju.

– Gribētu precizēt, cik dziļi, jūsuprāt, Ukrainas konflikts izmaina starptautisko politisko lietu kārtību un cik nopietnas sekas šīs izmaiņas var radīt nākotnē. Šeit domāju gan Krimas aneksiju, gan tā dēvētā hibrīdā kara vešanas taktiku?

– Starptautisko tiesību pārkāpumi pēc būtības jau nav nekas pats par sevi neparasts. Būtiski, vai starptautiskā sabiedrība un konfliktu risināšanas mehānismi ir pietiekami spēcīgi, lai novērstu plašāku krīzi. Tieši starptautisko mehānismu spēja vai nespēja ietekmēs nākotni. Nevelkot tiešas paralēles – bet atcerēsimies Tautu savienības mazspēju pirms Otrā pasaules kara. Šobrīd katrai no starptautiskajām organizācijām – gan ANO, gan NATO, ES un EDSO – ir jādara viss iespējamais, lai neļautu konfliktam vērsties plašumā. Attiecībā uz Krimas aneksijai Krievijas izmantotajām metodēm varu tikai pateikt to, ka NATO savā aizsardzības plānošanā ņem vērā visus šā konflikta elementus.

– Kā vērtējat Rietumu (ASV un ES) pozīciju attiecībās ar Krieviju un Ukrainu?

– Šķiet, ka sākotnēji Rietumi bija apjukuši, sastopoties ar tik klaju starptautisko tiesību pārkāpšanu no Krievijas puses. Kopš PSRS sabrukuma Rietumi centās iesaistīt Krieviju lietišķas sadarbības mehānismos. Uzaicinājums pievienoties G8, īpašas NATO – Krievijas padomes izveidošana, padziļinātas sadarbības programmas starp Krieviju un ES – tie ir tikai daži piemēri. Mērķis bija veidot stratēģiskas partnerattiecības. Jā, protams, viss negāja gludi. Karš ar Gruziju 2008. gadā, ne īpaši konstruktīvā Krievijas politika Piedņestrā, Kalnu Karabahā – mēs gaidījām no Krievijas citādu pieeju. Savā laikā analītiķi Krievijas politiku postpadomju telpā mēģināja skaidrot ar impērijas sabrukšanas «grūtībām». Notikumi Ukrainā neapšaubāmi ir bijis modinātājzvans. Pēckara robežu izmaiņas ar militāra spēka un draudu pielietošanu, citas valsts teritorijas aneksija – tas ir pilnīgi nepieņemami pat tiem, kuri, piemēram, Gruzijas notikumus centās ātri aizmirst. Pašreizējā Rietumu pieeja balstās trijos virzienos – atbalsts Ukrainai, savu (NATO) dalībvalstu aizsardzības un drošības stiprināšana, sankcijas pret Krieviju un tās izolācija. Vienlaikus gan liekot Krievijai saprast, ka durvis dialogam ir atvērtas, ja tā maina savu attieksmi, visupirms jau pārtraucot militāra atbalsta sniegšanu separātistiem Austrumukrainā.

– Vai nav tā, ka tādi personāži kā Putins saprot tikai spēka valodu un viņus var apstādināt tikai ar enerģisku pretdarbību? Vai tieši otrādi, ar tādiem jāmēģina «sarunāt», jo spiediena valodu viņi nesaprot un dzen sevi stūrī?

– Lai psihologi dod vērtējumu kaimiņvalsts prezidenta darbības motīviem. Domāju, ka Latvijas pieredze attiecībās ar Krieviju liecina, ka Krievija novērtē tiešu valodu, politiku, kas balstās uz argumentiem, ar skaidri saprotamām valstu interesēm. Šajā ziņā no svara ir, lai Rietumi būtu gatavi uzturēt vienotu, monolītu pozīciju attiecībās ar Krieviju ilgtermiņā. Visiem ir jāapzinās, ka ilgtermiņa drošība Eiropā ir būtiskāka par kādu atsevišķu, varbūt īstermiņā izdevīgu, darījumu.

– Jūs vairākkārt pieminat Rietumu valstu saliedētības, monolītisma nozīmīgumu. Profesors Leons Taivāns, kurš savulaik Maskavā mācījies pie viena no padomju laika ārlietu ministra vietniekiem, reiz intervijā norādīja, ka jau padomju diplomātijas galvenais instruments bijis, separāti ar dažādiem partneriem «tirgojoties», sašķelt pretinieku blokus. Vai Rietumiem līdz šim ir izdevies novērst Krievijas mēģinājumus «spēlēt» uz dažādu Rietumu valstu pretrunām?

– Neapšaubāmi katrai valstij ir savas intereses – gan politiskās, gan ekonomiskās. Tikpat dabiski (un nav runa tikai par Krieviju) valstis cenšas šīs dažkārt atšķirīgās intereses izmantot savā labā. Taču tas, kas vērojams šobrīd – Krievija ar savu rīcību Ukrainā lielā mērā pati palīdz Rietumu valstīm vienoties kādas augstākas un ilgtermiņa intereses – drošības – labā.

– Cik lielā mērā pasaulē un Eiropā saprot Putina mērķus, un kādi galu galā tie ir?

– Neesmu pārliecināts, ka pašā Krievijā ir daudz cilvēku, kas saprot Putina mērķus. Protams, ja seko oficiālajām runām un paziņojumiem no Kremļa puses – it kā viss jau tur ir pateikts. Tajā pašā laikā – ja Putins tiešām vēlas izveidot Eirāzijas savienību, kura būtu grūti iedomājama bez Ukrainas dalības, – tad faktiskās Krievijas darbības Ukrainā to padara par pilnībā neiespējamu.

– Cik lielā mērā Rietumu cilvēki (gan sabiedrība, gan politiķi) ir spējīgi saprast padomju no KGB dzīlēm nākuša cilvēka domāšanas loģiku un mentalitāti kopumā?

– Neņemos spriest par Rietumu sabiedrību kopumā, bet politiskajās aprindās pēdējie notikumi neapšaubāmi ir «paplašinājuši redzesloku» šajā ziņā.

– Vai šī izpratne vai neizpratne netraucē pieņemt pareizos lēmumus?

– Atšķirība starp lēmumu pieņemšanu Rietumu demokrātijās un Krievijā ir tā, ka, kamēr Krievijā tos ātri var pieņemt viens cilvēks, tad Rietumos šajā procesā piedalās gan valdības, gan parlamenti, kuri ar brīvo mediju starpniecību pakļaujas sabiedrības kontrolei. Šis process ir varbūt smagnējāks un prasa vairāk laika, bet, manuprāt, ļauj lemt sabiedrības vairākuma ilgtermiņa interesēs. Kas ir ne mazāk svarīgi, ka šādi izsvērti lēmumi ir noturīgāki un palīdz pie konsekventas politikas realizācijas.

– Kā prognozējat situācijas attīstību Krievijas – Ukrainas; Krievijas – ES un Krievijas – ASV attiecībās?

– Lielā mērā tas ir atkarīgs no Krievijas puses tālākās rīcības. Viņu rokās ir atbilde, vai atgriezties pie konstruktīvas pieejas un sarunu procesa, vai turpināt konfrontējošu politiku un slīgt tālākā izolācijā.

– Cik lielā mērā ir apdraudēta Latvijas (gan politiskā, gan militārā) drošība, un kāds ir Latvijas militārās aizsardzības līmenis?

– Latvijas drošība, atrodoties NATO kolektīvās aizsardzības sistēmā, ir augsta. Solidāru attieksmi pret mūsu interesēm šajā ziņā izjūtam pastāvīgi. Atļaušos apgalvot, ka notikumi Ukrainā zināmā mērā ir stiprinājuši mūsu reģiona drošību, jo NATO kopumā ir īstenojusi virkni pasākumu šajā ziņā.

– Vai NATO esošo notikumu ietekmē tiek mainīta stratēģiskā izpratne par situāciju Eiropā?

– NATO kā kolektīvās aizsardzības organizācija izstrādā nepieciešamos plānus dažādiem attīstības scenārijiem. Lai cik mazticami tie arī šobrīd liktos. Tas ir NATO pienākums. Un, lai gan prioritāte ir tieši NATO dalībvalstu drošība, aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta sadarbībai ar partneriem citos reģionos – gan Eiropā, gan Tuvajos Austrumos, gan Āzijā. Kā jau teicu – valstu sadarbība ir pamats visaptverošas drošības telpas izveidošanai. Ārpus Eiropas valstīm ļoti cieša sadarbība ir gan ar Austrāliju, Japānu, Jordāniju. Tie ir tikai daži piemēri.

– Kas konkrēti tiek darīts un kas nākotnē būtu jāizdara (gan no NATO, gan Latvijas puses), lai Latvijas drošība palielinātos?

– Par NATO plāniem dažādiem scenārijiem jau minēju. Redzam, ka Ukrainas notikumu kontekstā ir palielināts Baltijas gaisa patrulēšanā iesaistīto sabiedroto lidmašīnu skaits, ir palielināta NATO kuģu klātbūtne Baltijas jūrā, mūsu reģionā visa gada garumā norisinās dažādas kopīgas militārās mācības. Šobrīd Briselē strādājam pie jautājumiem, kas saistās ar NATO spēku reaģēšanas spēju uzlabošanu, lēmumu pieņemšanas paātrināšanu, militāro spēku izvietošanu NATO teritorijā un citiem. Sagaidu, ka gala lēmumus šajā ziņā pieņems NATO samitā Velsā šā gada septembrī.

Attiecībā uz mūsu pašu darāmo – vēlreiz jāuzsver mūsu atbildība par savas aizsardzības spēju stiprināšanu. Saeimas lēmums par finansējuma palielināšanu aizsardzības vajadzībām, sasniedzot 2% no valsts kopprodukta 2020. gadā, ir viens no būtiskākajiem lēmumiem šajā ziņā. Ir svarīgi visiem sabiedrībā apzināties, ka valsts attīstība ilgtermiņā nav iespējama bez drošības – gan iekšējās, gan ārējās.

– Vai NATO augstākā līmenī ir skaidrs darbības mehānisms, kas tiks darīts, ja būs nepieciešams iedarbināt 5. pantu? Kaut kur lasīju, ka 5. pants nosaka, ka visām valstīm jāreaģē uz iebrukumu vienā valstī, bet nekur nav teikts – kā. Varot arī nosūtīt atklātni ar līdzjūtību. Vai šādai ironijai ir kāds pamats?

– Pēdējo gadu laikā vienīgo reizi, kad tika «iedarbināts» Vašingtonas līguma 5. pants, bija teroristu uzbrukums ASV 2001. gada 11. septembrī. Lielā mērā tas ietekmēja NATO operāciju Afganistānā, kur blakus visu NATO valstu karavīriem misiju pildīja militārpersonas no vairāk nekā 20 valstīm, kuras nav NATO. Diemžēl daudzi no viņiem mājās neatgriezās... Tā ka vārdam «solidaritāte» NATO ietvaros nav tukša skaņa. Jūsu pieminētajai ironijai nav pamata.

– Kādai, jūsuprāt, vajadzētu būt Latvijas politiskajai nostājai un vai tā, kas tiek demonstrēta tagad, atbilst jūsu priekšstatiem par pareizo?

– Piedodiet, bet manos pašreizējos pienākumos neietilpst Latvijas politiskās nostājas vērtēšana. Mans pienākums ir to paust un skaidrot citu valstu pārstāvjiem.

– Cik lielā mērā Latvija var iespaidot to ES valstu nostāju, kuras Krievijas politika nekādi neapdraud, piemēram, Itāliju un Spāniju?

– Nepiekrītu, ka Krievijas politika neietekmē jūsu pieminētās valstis. Līdzīgi maldīgi būtu domāt, ka Latviju nekādi neietekmē norises citos pasaules reģionos. Nelegālo imigrantu plūsma uz Eiropu no krīžu skartajiem reģioniem, teroristisko organizāciju darbība valstīs, kas atrodas tālu no pašu šo organizāciju «mītnes zemēm», apdraudējumi kibertelpā – tie ir tikai daži piemēri. Savstarpējās izpratnes veicināšana par šiem riskiem ir viens no starptautisko organizāciju darbības tematiem. Izlikties, ka šādi riski tevi neskar, ir vislielākā mērā vieglprātīgi. Tas būtu, kā kad uz ielas redzi, ka garāmgājējam kāds atņem mobilo telefonu. Var jau cerēt, ka tevi tas neskar, censties neiejaukties, nesaukt policiju, pagriezt skatienu uz otru pusi... Tomēr iespēja, ka nākamais upuris būsi tu pats, ir ļoti liela.

– Vai, pēc jūsu izjūtām, Pasaules kausa finālturnīrs futbolā 2018. gadā notiks Krievijā?

– Tiek sacīts, ka sports ar politiku neesot jāsaista. Taču neapšaubāmi ir piemēri, kad tas ir ticis saistīts diezgan bezjēdzīgā veidā. Tajā pašā laikā – šāda līmeņa sporta pasākumi ir grandiozi svētki. Visupirms jau pašiem sportistiem, sporta līdzjutējiem, kā arī valstij, kas šādus pasākumus rīko. Godīgi sakot, man personīgi ir grūti iedomāties svētku sajūtu šajā pasākumā, ja Ukrainā nebūs atgriezusies normāla dzīve, turpinās līt nevainīgu cilvēku asinis vai, nedod Dievs, konflikts būs kļuvis pilnīgi nekontrolējams.