Ar ko 12. Saeimas pirmsvēlēšanu priekšspēle atšķiras no visām, kuras esam redzējuši, kopš vēlam likumdevēju; kā izskatās politiskās partijas, gatavojoties zemajam startam, – to jautājam sociologam, Latvijas faktu vadītājam Aigaram Freimanim.
– Sāksim ar Vienotību. Kas būs šīs partijas lielākā problēma?
– Mēs redzam vienu lielu, amorfu varas partiju, no kuras tik tikko aizgājis tās konsolidējošais līderis Valdis Dombrovskis. Nesen Vienotība uzņēmusi ierindas biedru statusā no citas partijas ievēlētus deputātus, kuri izjaukuši tās iekšējo vidi. To tikai tagad sākam pa īstam redzēt un ieraugām diezgan neveiklu situāciju, jo no Vienotības aizgāja uzreiz trīs cilvēki. Tas ir viens no interesantiem faktoriem. Otrs – ka neviens cits koalīcijā esošais politiskais spēks, ņemot vērā šā brīža sabiedrisko domu, nav spējīgs kļūt par varas partiju.
– Kas tad īsti ir varas partija – tā, kura būs koalīcijas līdere un veidos valdību?
– Es domāju tādu partiju, kurai cilvēks nebaidās uzticēt savu balsi, pat, ja ir ļoti zema lojalitāte, vienaldzīga ideoloģija, bet kuru interesē rītdiena – vismaz tāda pati kā šodiena. Tas patiesībā ir Latvijas varas partijas definējums.
– Būtībā jau arī Dombrovskis ir spilgta šā formulējuma definīcija.
– Jā, bet viņš ir prom.
– Atgriezīsimies pie Vienotības, no kuras aizgāja vairāki cilvēki. Par ko tas liecina – par orientācijas maiņu vai iekšējām nesaskaņām?
– Par ko esmu ļoti izbrīnīts...? Patiesībā tas ir tehnisks šoks. Par absolūto varas mazspēju, ko parādīja Vienotības cilvēki izglītības un veselības sfērā. Ja cilvēks tiešām ir slims (domāju Circenes kundzi), bet nozare ir krīzes situācijā, pārejot no postpadomju sadomātās medicīnas uz maksas medicīnu, tad tur par līderi jākļūst kādam, kurš skaidri un gaiši pasaka: cik maksā, kas maksā, par kuriem atbildību uzņemas valsts. To vajag pateikt, nevis turpināt bezgalīgo melu sēriju, muldot un ķēmojoties. Otrs šoks ir par izglītības sfēru. Ja valdības sēdē kundzītes no Izglītības un zinātnes ministrijas var pateikt, ka nezina, cik bērnu būs pirmajā klasē nākamajā mācību gadā, tad es ieteiktu viņām atvērt Centrālās statistikas pārvaldes mājaslapu, paskatīties, cik ir piedzimuši bērni pirms sešiem gadiem, un noteikt maksimālo robežu tiem, kuri varētu iet uz skolu šogad. Tur noteikti var izveidot diezgan precīzu statistisku modeli.
– Dīvaini... Jo Ina Druviete taču nav diletante.
– Patiesībā, mani tas šokē. Es saprotu, ka Druvietes kundze ir humanitāras ievirzes cilvēks, bet jāsaprot taču, ka ir elementāri skaitļi, ar kuriem var darboties. IZM ir vesels bars ar ierēdņiem, kas spēj šo tehniski vienkāršo jautājumu atrisināt vienā dienā. Ja tik lielā ministrijā neviens to nevar izdarīt, tad tur ir bumba jāliek apakšā...
– Izskatās, ka patlaban Vienotībai nav sava spilgta līdera. Tātad, kādas problēmas gaida Vienotību?
– Jā, līdera Vienotībai vairs tiešām nav. Viens līderis, protams, ir Solvita Āboltiņa, taču man šķiet, ka viņa komfortablāk jūtas kuluārpolitikā. Atceroties pašas ievēlēšanos par Saeimas priekšsēdētaju, redzam, ka tieši tā ir Āboltiņas komfortzona.
– Vai viņa nepretendē uz vēl vienu zonu, kas kļūs aktuāla līdz ar Valsts galvas pārvēlēšanu...?
– Ļoti iespējams. Es domāju, ka pat noteikti. Āboltiņai ir ļoti grūti būt par spilgtu līderi redzamā veidā.
– Tagad konkrētāk.
– Redzamais veids ir tas, ka politiķim jāspēj atbildēt uz jebkuru jautājumu, kuru uzdod, nezaudējot savu pozīciju. Man ir aizdomas, ka viņai tur ir zināmas problēmas. Vairāk tad arī laikam nevaru minēt nevienu no Vienotības veco apcirkņu spilgtākajiem politiķiem. Nu, Reirs, Zaķis... Patiesībā tas lielais pienesums no Reformu partijas ir tikai Edgars Rinkēvičs. Tos pārējos neesmu tā kā lāgā pamanījis...
– Saka, ka viņš ir 10. Saeimas atlaišanas iniciators.
– Ja nu Rinkēvičs patiešām ir rīkojuma nr. 2 ideologs, tad nedomāju, ka viņam ir liela jauda publiskajā politikā.
– Kā ārlietu ministram viņam nav ne vainas...
– Piečakarēt ārlietu ministra amatu ir ļoti grūti. To ir izdevies izdarīt tikai vienam cilvēkam – Ģirtam Kristovskim. Rinkēvičs toties ir pratis visu vienmēr atčakarēt atpakaļ, jo ir... komfortabls. Tomēr pilnvērtīga politiķa formātā man Rinkēviču tik un tā ir grūti iedomāties.
– Arī Laimdota Straujuma nav paspējusi sev uzvīt harismātisku auru vainadziņu. Turklāt nav vairs arī laika to pīt, lai kā arī polittehnologi censtos.
– Pirmajā brīdī man bija sajūta bērnus un pensionārus nesitiet! Tas bija labi redzams, jo pret Straujumu visi izturējās ļoti saudzīgi. Viņai izdevās. Straujuma ir forša kundzīte, tomēr viņa nav viena. Tāpēc man ir ļoti interesanti, kas viņu rullē.
– Ko, lūdzu...?
– Kas ir Straujumas referentā grupa. Esmu pilnībā pārliecināts, ka viņu kāds rullē – vada. Viena noteikti ir Solvita Āboltiņa, taču viņu noteikti ir vairāk, kas pamāca, kā uzvesties, ko darīt.
– Runa tātad ir par komandu, kas nodarbojas ar sabiedrisko attiecību veidošanu.
– Tas ir redzams. Ja zinātu, kuri tie ir, varētu labāk prognozēt. Cilvēks iegūst inerces faktoru un saprot, ko no viņa gaida. Pat suns, ja viņam ilgstoši māca komandas – gulēt un sēdēt –, ar laiku saprot, ko no viņa grib. Lai tik liek mierā. Uzskatu kopums, ar kuru Laimdota Straujuma dzīvo, noteikti ir emocionāli ļoti simpātisks lielai latviešu daļai. Taču reālpolitika viņu ieliek zināmos rāmjos, liekot staigāt pa koridoriem, kur durvis atveras te uz vienu, te uz otru pusi. Straujuma nesper nevienam ar kāju.
– Ko socioloģiskās aptaujas saka par Vienotību?
– Popularitātes ziņā tā šobrīd ar ļoti strauju lēcienu pagājusi garām SC. Es domāju, ka tas izskaidrojams ar EP vēlēšanu pēcreitingu jeb nospiedumu. Iespējams, tas iemieso sevī stabilitātes sajūtu saistībā ar trauksmi Latvijas sabiedrībā, ko rada notikumi Krievijas un Ukrainas attiecībās. Šī trauksmes sajūta ir ieilgusi. Vienotība, iespējams, šajā kontekstā tiek uztverta kā stabilizējošais faktors. Vienotība no tā tikai iegūst – ar savu mērenību.
– Šī ir tā pelēcīgi rimtā drošības sajūta, kas nepieciešama vidusmēra latvietim.
– Jā, un Vienotība to ražo un piedāvā sabiedrībai. Tas ir viņas veiksmes stāsts.
– Nacionālā apvienība. Pienākot jaunajiem biedriem no Vienotības – vai tas nozīmē, ka apvienība ieguvusi muskuļus, jebšu tieši otrādi – sāksies iekšējā noārdīšanās, pretrunas, cīnoties par vietu listē?
– Cīņa par vietu sarakstā ir nenovēršama jebkurā situācijā, bet prieks par muskuļu masas pieaugumu tik un tā ir pamatots. Vai tas ir liels pienesums? Domāju, ka ļoti liels – nē, bet aklai vistai grauds. Bieži bijušas situācijas, kad partijās jauni cilvēki tiek rekrutēti no ierēdniecības un pēkšņi kļūst par politiķiem. NA šis stāsts ir par kultūras ministri Daci Melbārdi. Piemērs ļoti labi parāda, ka no t. s. tīrajiem politiskajiem resursiem (kad ļaudis stājas partijā, lai taisītu karjeru) nav cilvēku, kuri ir spējīgi transformēties izpildvarā vai lēmējvarā. NA iekšējā vidē ir daudz dažādu pretrunu. Varētu teikt arī tā: tur primitīvo pretrunu kopums dominē pār pragmatisko politiku. Vai viņi ir spējīgi kaut ko reāli darīt vai arī tikai nēsāties apkārt ar savu pretrunu kopumu, kurš ir svarīgs kādai šaurai vēlētāju daļai...? Jebkurš, kas pienāk no malas ar cita veida intelektuālo kapacitāti un varētu darboties izpildvarā vai likumdevējvarā, tur tiek uztverts ar šaubām. Pat, ja vēl daži pienāks klāt, viņi neko neapdraudēs, tieši otrādi – nostiprinās flangu. Tas garantēs saujiņai (10–11 deputātiem) ieiešanu Saeimā. Ar to pietiek.
– Zaļzemnieki tā rāmi rēnām turpina eksistēt...
– Domāju, ka Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), visticamāk, nebūs spējīga kļūt par pilnvērtīgu varas partiju. 10. Saeimā tā bija pietuvojusies šim statusam kā vēl nekad – ar savu pārstāvniecības skaitu.
– Ko rāda statistika? Kādus procentiņus?
– Deviņi, desmit, divpadsmit... ZZS turas šajā zonā jau daudzus gadus. Paliek tikai jautājums: kā zemnieki spēs sabiedrībai pasniegt Aivaru Lembergu? No 2006. gada šādā veidā ir brutāli čakarēts vēlētājs – vienubrīd Lembergs sola būt premjera kandidāts, tad atkal nē... Tagad atkal ir kārtējā situācija, kad jāizdara izvēle. Skaidrs, ka pašā ZZS vārītavā, ko veido zaļie, zemnieki, Ventspils partija un Liepājas partija, ne visi ir laimīgi ar esošo lietu kārtību.
– Cik liela nozīme ir t. s. Lemberga faktoram? Tagad Ventspils galvu cenšas giljotinēt no apvienības pleciem...
– Var jau būt, ka pati doma ir pievilcīga, bet šīs idejas nesēji ar saviem komunikatīvajiem resursiem nav tie, kuri ZZS spēj padarīt par varas partiju. Viņi biedē. Lemberga faktors, no vienas puses, nodrošina garantētu pārstāvniecību Saeimā, bet, no otras, – šādi arī noliedz iespēju palielināt balsu skaitu.
– Zaļie jau gluži atklāti ņerkst pretī.
– Par to liecina demonstratīvais akts, atsevišķi startējot pašvaldību vēlēšanās Rīgas domē. Tad vēl arī saķeršanās starp Vējoni un Lembergu – tas arī ir signāls. Vēl kāds novērojums: ZZS trūkst intelektuālo resursu.
– Kurai partijai viņu gan netrūkst? Visas cieš intelektuālo badu.
– Bet ZZS pat iespaidu nerada par šādu potenciālu! Vēlētājs intuitīvi jūt. Kā parasti – nevis ar lielo pelēko masu, bet ar to daļu, kas saucas «smadzenītes»... Tāpēc elektorāta instinktīvās uzvedības modeļi ir ļoti precīzi. Līdz ar to izskaidrojams ZZS pieprasījums.
– Saskaņas centrs...?
– Saskaņa, manuprāt, ir milzīgu pārvērtību priekšvakarā. Uzzinājām, ka arī Kārlis Leiškalns un Krišjānis Peters būšot sarakstā (dāmas melš, ka būšot vēl vesels bars ar pazīstamiem un latviskiem uzvārdiem, kas startēšot). Par viņu motivāciju – tas ir cits jautājums... Būs interesanti.
– Agrāk vienmēr palika tukša niša t. s. saulvežu partijai – jaunam politehnoloģiskam projektam, kuru sabīdīja pirms vēlēšanām. Kā ir patlaban?
– Tas ir caurums, par kuru vēl nekas nav skaidrs. Domāju, ka vēl notiek aktīvi iekšējās konsultācijas procesi – kuru, kā, uz kuru pusi aizvirzīt... Bet ar caurumu es domāju t. s. nerealizēto vēlētāju, kurš allaž ir ap 30% – jau no 2000. gada sākuma. Īpatnība ir tā, ka latviešu tur vienmēr ir vairāk nekā krievu. Agrāk nelatvieši šaubījās, par ko balsot, jo viņiem bija jāizvēlas starp PCTVL un SC, tad kopš 2006. gada SC jau ir precīzāk definējies.
– Repšes partija. Izrādās, pat liela sponsoru nauda nespēj iepūst politiskajā mironī dzīvību. Kas notiks tālāk ar partiju Latvijas attīstībai? Dzirdēts, ka no Repšes atsakoties pat tuvākie domubiedri...
– Manuprāt, viņi pārvilka to skrūvi, saistībā ar EP vēlēšanām, ieliekot pārāk lielu naudu kampaņā, lai iedabūtu Briselē Andreju Žagaru. Nedomāju, ka tieši viņš bija pats veiksmīgākais kandidāts.
Opera ir viena lieta, taču ārpus tās Žagars vairs netrāpa jautājumos. Viņš bija kļūda. Kaut arī partijas kampaņa bija ļoti atraktīva, taču ne efektīva. Viņi būtu rīkojušies daudz prātīgāk, ja būtu fokusu likuši uz Saeimas vēlēšanām. Tad būtu sataupījuši savus sponsorus. Otra problēma noteikti ir Repše. Viņam piedēvēt politisko svaigumu ir ļoti grūti... stāsts par Singapūru, kura pirms 150 gadiem bija zvejnieku ciematiņš, atvainojiet, ir sadomāts, lēti meli. Nu, nebija šī svarīgā ģeopolitiskā vieta nekāds zvejnieku ciematiņš koloniālajā pasaulē! To var pārbaudīt kaut vai Vikipēdijā. Repše ir tāds kā... Smaragda pilsētas burvis. Viņu ir forši klausīties, ja uzbur vīziju, taču ir bail tajā iet iekšā. Tur ir tikai Repše un visu laiku – zaļš.
– Sudrabas partija. Brīžiem šķiet, ka tai nevajadzētu startēt šajās vēlēšanās, jo nekādi nav izdevies pozicionēties, lai gūtu pietiekami lielu atpazīstamību. Šķiet, Inguna Sudraba pārāk ilgi klīrējās, līdz piekrita iesaistīties politikā. Nopasēts...
– Skatāmies: partija ir beidzot nodibināta; tas caurums vēlētāju apziņā ir... Man ir sajūta, ka kādam tas jāaizpilda. Ātrākais un primitīvākais paņēmiens, kā to izdarīt, ir pumpēt vienu līderi. Ir Repše, bet ar sarežģītu CV. Tad ir Bordāns, kurš arī nodibināja savu partiju, bet kur viņš ir? Bordān, kukū...? Kur viņš ir? Bordān, nāc šurp! Es vairs viņu nekur neredzu. Bet tad vēl ir Sudraba... Viņai ir viens gigantisks resurss: astoņi gadi Valsts kontrolē. Sudraba bez tielēšanās, uzreiz (ja grib) var atbildēt uz jautājumu – kāpēc tu lien politikā? To nevar izdarīt Repše, to nevar izdarīt Bordāns. Sudraba toties var pateikt ar iekšēju aizvainojuma sajūtu balsī: es redzēju, kas notiek; es vairs nevaru to izturēt... To var padarīt par resursu. Jo: ja politiķis, ienākot politikā, publiski nespēj atbildēt uz jautājumu – kāpēc es eju politikā –, viņa vietā atbild vēlētājs. Viņa atbilžu varianti ir labi zināmi: nākt zagt, ir piespiests, viņam jāatpelna kredīti – vārdu sakot, tur nav nekā gaiša. Melns no sākuma līdz beigām. Tāpēc labāk pateikt to pirmajam un pašam. Sudraba to var izdarīt visveiksmīgākajā veidā. Taču galvenais jautājums atkal ir – cilvēki. Kas tie ir? Ja viņa būs kopā ar vairumu nepazīstamu cilvēku, tad būs grūti.
– Cik lielā mērā EP vēlēšanu rezultāti uzskatāmi par testu Saeimas vēlēšanām?
– Mana iekšējā sajūta saka, ka nemaz.
– Par ko tas liecina?
– Tas liecina par to, ka Eiroparlamenta deputāti ir paši sev iešāvuši kājās. Protams, var jau bezgala runāt par to, ka viņi visu laiku ar sirdi ir Latvijā (un ar ķermeni arī reizēm).
– Aizdomas, ka ar ķermeni biežāk...
– Bet tas nav nopietni. Skaidrs, ka nevar būt vienlaikus divās vietās. Tāpēc pēc farsa izklausās Nacionālās apvienības stāsti par to, ka Roberts Zīle ir viņu premjera kandidāts.
Cilvēki uz Briseli brauc, lai taisītu karjeru. Es pilnīgi esmu pārliecināts, ka viņi vairāk domā par sevi nekā par savu partiju. Vēlētāji to saprot. Tādēļ arī tas pasakaino stāstu par Robertu Zīli, kurš kā brīnumdaris pēkšņi atgriezīsies un sāks vadīt Latvijas valdību, vajadzētu beigt ekspluatēt. Domāju, ka Zīle ļoti labi varētu startēt nākamajās ziemas olimpiskajās spēlēs slēpošanas sacensībās. Vismaz senioru spēlēs.