Par skābekļa piegriešanu Krievijas televīzijas kanāliem, par to, vai Gints Grūbe ir vai nav interešu konfliktā, par to, kas ir vienotais sabiedriskais medijs, un citām aktuālām lietām šī Neatkarīgās intervija ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētāju Aināru Dimantu.
– Kāpēc NEPLP vēršas pret Pirmo Baltijas kanālu un Rossija RTR?
– Vārda brīvībai ir robežas, un tās ir noteiktas Satversmē, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, kuru mēs, NEPLP, uzraugām. Ja jau likumā ir pateikts, kādos gadījumos retranslācija ir jāierobežo, tad tā ir likumdevēja griba un mēs to izpildām. Vēršoties pret atsevišķiem Krievijas televīzijas kanāliem, konkrēti – pret ziņu un informatīvi analītiskiem raidījumiem par Ukrainu, mēs izvērtējām lietderību, nemetāmies ierobežot pilnīgi visus kanālus. Neuzskatu arī, ka būtu samazinājusies viedokļu daudzveidība. Bet nevarēja nereaģēt, kad sākās karš un Krievijas propaganda pārgāja citā kvalitātē – agresīvā kara propagandā. Ņemot vērā, ka Krievijas federālie kanāli darbojas nevis kā normāli mediji, bet kā kara vešanas instrumenti, izvēlējāmies visoficiozāko, viskaismīgāko kanālu Rossija RTR. Šo kanālu Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir novērtējis visatzinīgāk – no visiem apbalvojumiem, ko viņš piešķīra mediju darbiniekiem par Krimas «atgūšanu», pusi ir saņēmusi Viskrievijas valsts radio un televīzijas kompānija, kuras sastāvā ir Rossija RTR ar Dmitriju Kiseļevu moderatora lomā. Pirms vērsties pret šo kanālu, mēs veicām ekspertīzi. Te nav runa par kanāla slēgšanu, bet par retranslācijas pārtraukšanu uz noteiktu laiku – uz trim mēnešiem. Vairāk nekā 30 kabeļu operatori – visi, kuri retranslēja šo programmu – ir mūsu lēmumu izpildījuši.
– Bet Viasat nepakļaujas un neizpilda...
– Ar Viasat ir interesanti – tas nav kabeļu operators. Un izmanto likuma spraugu, ka satelītapraide nav pienācīgi regulēta, lai turpinātu rādīt. Tas būs pamats tiesiskā regulējuma uzlabošanai šādos gadījumos.
Ir tomēr jādod skaidri signāli, ka Latvijai nav pieņemama kara propaganda, mediju izmantošana militāru mērķu sasniegšanai. Tas skar arī Latviju, jo 16. martā sižeti no Latvijas bija savilkti kopā ar agresiju pret Ukrainu.
Ar SIA Pirmais Baltijas kanāls (PBK) ir mazliet cita situācija. Pret šo kanālu ejam nevis slēgšanas virzienā, bet nosakot sodus, lai panāktu pārmaiņas programmā, jo tā atrodas Latvijas jurisdikcijā, tātad varam to ietekmēt. Veicot monitoringu, konstatējām, ka ir pārkāpts likums, ka ziņām jābūt objektīvām, sižetos jābūt pretējās puses viedoklim, taču no Krievijas Pirmā kanāla ņemtajos raidījumos Laiks par Ukrainu tas nekur un nekad nav ievērots. Tomēr Latvijas likumi ir jāievēro. Par atkārtotu likuma prasību neievērošanu šim kanālam ir uzlikts maksimālais 3600 eiro sods, ņemot vērā, ka noticis atkārtots pārkāpums. Tas pats Pirmais Baltijas kanāls vēl 2002. gadā bija apņēmies nodrošināt daļu pārraižu latviešu valodā arī Igaunijā un Lietuvā, taču šis apraides atļaujas nosacījums netiek izpildīts. Par valodu esam uzlikuši 1000 eiro sodu, un, ja pārkāpums tiks atkārtots, tad atkal būs sods. Esam uzsākuši arī administratīvo procesu par trīs Baltijas valstīs raidīto programmas versiju pārmērīgām atšķirībām, ko neparedz apraides atļauja, arī šis pārkāpums būs jānovērš.
– Kāpēc jūs uzmetaties par cenzoru? Varbūt vajadzēja, lai tiesa vērtē?
– Mēs jau zināmā mērā esam tiesu vara. Eiropas Savienībā audiovizuālo mediju pakalpojumu regulatori, kā NEPLP, ir neatkarīgas institūcijas, nevis izpildvaras sastāvdaļa, un mums ir tiesības piemērot administratīvos sodus. Taču katru mūsu lēmumu var pārsūdzēt tiesā. Un mums ir uzdota likuma uzraudzība.
– Objektivitāte ir diezgan relatīva lieta – kas vienam objektīvs, citam var šķist subjektīvs. Kā jums izdodas būt objektīviem?
– Mums ir vadlīnijas par likuma piemērošanu. Arī Krievijā māca žurnālistiku, un tās ir ābeces patiesības, kā jāveido ziņas. Ziņās ir jābūt līdzsvaroti atspoguļotiem visu iesaistīto pušu viedokļiem. Mēs jau neķeramies klāt pie kādiem diskusiju raidījumiem, runa ir par ziņu pārraidēm.
– Par Krieviju var rasties neadekvāts iespaids, ka nav jau tik traki. Bet Vladimira Solovjova un Kiseļeva raidījumi izkliedē ilūzijas, pārliecinoši parādot visā krāšņumā, cik Kremļa impēriskajai ideoloģijai ir atbaidošs vieplis. Kāpēc latviešiem tiek liegts to redzēt? Bez šiem raidījumiem jau nevar iegūt pilnu ainu par kaimiņvalstī notiekošo.
– Pēc 8. jūlija Rossija RTR atkal varēs redzēt. Un cerams, ka Krievijas agresija rimsies. Būs jāskatās situācija, bet nedomāju, ka to varēs risināt ar administratīviem lēmumiem. Galvenais ceļš jebkurā gadījumā ir alternatīvas informācijas piedāvājums, pirmām kārtām stiprinot sabiedriskos medijus, kas ir demokrātiskas Eiropas valsts stratēģiskās komunikācijas instruments. Igaunijā sabiedriskais medijs tiek traktēts kā viens no psiholoģiskās aizsardzības elementiem un ir iekļauts valsts aizsardzības koncepcijā. Nupat maijā arī Lietuva ir nolēmusi dubultot vienotā sabiedriskā medija finansējumu līdz Igaunijas vienotā sabiedriskā medija līmenim – 30 miljoni eiro, kamēr kopējais Latvijas Televīzijas (LTV) un Latvijas Radio (LR) valsts finansējums ir 22 miljoni. Bet skan balsis, ka tas esot par daudz, ka vajagot saglabāt dalījumu divās juridiskās personās. Tas ir pretrunā ar veselo saprātu, mediju attīstības tendencēm un nav Latvijas nacionālajās interesēs. Mēs jau saprotam, ka Krievijas ietekme informācijas telpā nekur nav pazudusi.
– Bet aizliegtais auglis vienmēr ir saldāks – televīzijas kanāla slēgšana var radīt pastiprinātu interesi meklēt informāciju un propagandu internetā.
– Tas ir tāds filozofisks jautājums. Tikpat labi tad var teikt, ka pornogrāfija arī nav jāierobežo. Varbūt nav jēgas slaucīt putekļus, jo tie tāpat uzkritīs? Bet lietderības principos jāievēro.
– Aizliegšana rada arī īgnumu, radikalizē vienu sabiedrības daļu, rada dusmas arī apolitiskos cilvēkos, kas skatījās kādu seriālu, bet atnāca Dimants un pusē to nogrieza.
– Protams, nevaram neņemt vērā to reakciju, kādu izraisa mūsu lēmumi, kas visi tiek pieņemti koleģiāli, un Rossija RTR gadījumā tas bija vienbalsīgs. Reakcija uz to ir bijusi diezgan līdzsvarota. Protams, bija arī neapmierinātie, bet saņēmām arī atbalstu, arī no krievvalodīgajiem. Vairākums mūs atbalsta. Turklāt tā nav aizliegšana, bet ierobežošana uz noteiktu laiku. Vērojam arī kampaņas pazīmes pret NEPLP, pret atsevišķiem NEPLP locekļiem, tātad esam pierādījuši, ka valsts mūsu gadījumā nav vāja. It īpaši pēc lēmuma par Rossija RTR ierobežošanu ir sakustējušās tādas kā tīklveida struktūras.
– Vai Valsts kontrole (VK) arī ir tīklveida struktūrā? Nesen skanēja ziņas, ka VK konstatējumā NEPLP nelietderīgi un pretlikumīgi tērējusi naudu. Tostarp jums esot pat pelnu trauki no kokosriekstiem, Dimants daudz braukājis ar taksometru.
– Mēs nopietni izturamies pret VK atzinumiem, bet VK pati atzina, ka pēc tām kategorijām, kuras tā lieto savā klasifikācijā, pie mums nav konstatēti būtiski pārkāpumi. Esam pilnīgi vienisprātis ar VK, ka mūsu izstrādātajai koncepcijai par vienota Latvijas sabiedriskā medija izveidi beidzot ir jāsaņem valdības atbalsts, jo tā ir saņēmusi visus nepieciešamos saskaņojumus no attiecīgajām institūcijām pirms pagājušā gada 11. jūnija valdības sēdes. NEPLP pieņemtā koncepcija atbilstoši likumam ir spēkā, ciktāl tā skar NEPLP kompetenci, kā LTV un LR attīstības stratēģija pieciem gadiem: visi attīstības soļi tiek plānoti un notiek saskaņā ar to. Atkārtoti, saskaņā ar NEPLP rīcības gada plāniem esam virzījuši to valdībā, pēdējoreiz atbilstoši Ministru kabineta šāgada 18. marta protokollēmumam. Politikas plānošanas dokuments visnotaļ tiek izmantots NEPLP, LTV un LR līmenī, bet valdība to nav ne pieņēmusi, ne noraidījusi, politiska lēmuma pieņemšana ir iestrēgusi koalīcijā, kuru mēs, protams, nevadām.
Katru VK aizrādījumu izskatīsim atsevišķi un atbildēsim VK noteiktajā kārtībā, bet jau tagad varu teikt, ka visi minētie taksometra braucieni par 300 eiro ir saistīti ar maniem darba pienākumiem NEPLP un līdz ar to nav atzīstami par privātiem, katrs brauciens ir attiecīgi paskaidrojams, ko arī darīsim. VK uzsver, ka līdz ar atteikšanos no dienesta autora un šofera NEPLP vairākas reizes ir samazinājusi izdevumus par transporta pakalpojumiem. NEPLP nav iegādājusies riekstu traukus un nav arī pirkusi cita veida traukus, kas būtu pielīdzināmi riekstu traukiem.
– Jūs aizverat krievu propagandu, bet tikmēr ir diezgan liela neapmierinātība Latvijā par valsts finansēto mediju diezgan tendenciozo piegājienu iekšpolitisko cīņu atainojumā – radio un televīzija lej ūdeni uz Vienotības dzirnavām, bet citi politiskos spēkus gremdē. Ko darīsit, lai šādi pārmetumi vairs neskanētu?
– Viena no galvenajām misijām mums ir būt buferim starp politiķiem un sabiedriskajiem medijiem. Cīniņi par ietekmi tik tiešām notiek, un politiķiem ir ļoti grūti atvadīties no šīm tieksmēm. Savukārt mūsu redzējums ir tāds, ka sabiedriskajiem medijiem ir jābūt neitrāliem Satversmes ietvaros. Tiekoties ar dažādām Saeimas frakcijām, nav tādas frakcijas, kas nekritizētu to, kā viņu partija, politiķi vai ministri tiek atainoti sabiedriskajos medijos. Vislielākie kritizētāji ir tieši Vienotības frakcijā.
Priekšvēlēšanu laikā, varbūt pat nedaudz pārspīlēti, ir stingri nosacījumi, ka jābūt ļoti līdzsvarotai partiju atainošanai sabiedriskajos medijos. Nevar izslēgt, ka ir atsevišķi žurnālisti, kas simpatizē kādiem politiskiem spēkiem. Mēs kā padome un arī mūsu izveidotā Sabiedriskā konsultatīvā padome esam vairākkārt pārrunājuši ar abu raidorganizāciju vadītājiem, ka jāievēro politiskā neitralitāte un ka sabiedriskajā medijā jābūt pārstāvētam visam politiskajam spektram, vismaz visam tam, kas ir Saeimā, un pēc iespējas līdzvērtīgi. Reaģējam uz katru pretēju signālu, monitorējam un tagad pirmoreiz veicam socioloģisku pētījumu par sabiedrības apmierinātību ar sabiedriskajiem medijiem. Viss liecina, ka, kopš pastāv NEPLP šajā sastāvā, kāda viena politiska spēka dominance sabiedriskajos medijos ir samazināta līdz minimumam.
– Kas ir vēl nepadarīts, lai sakārtotu līdz galam mediju uzraudzību un sabiedrisko mediju?
– Latvija ir vienīgā valsts ES, kurā NEPLP vienlaikus veic gan regulatora funkcijas, gan sabiedrisko mediju uzraudzību. Tas ir absurds, jo sanāk, ka NEPLP loceklim jāsāk savas personības dubultošana – vienā reizē jābalso kā medija pārstāvim, citā – kā regulatoram. Gadās, ka jāpiespriež sods LTV – tad iznāk, ka jāsoda pašiem sevi. Turklāt veicam divu iestāžu darbu par vienu algu, kas arī nekur nenotiek. Katrā ziņā vajadzīga atsevišķa Sabiedriskā medija padome, kurā ir sabiedrības, nevis politiķu pārstāvji.
Jāmaina arī finansējuma modelis – sabiedriskais medijs pamatā iziet no reklāmas tirgus ar nosacījumu, ka neiegūtie ieņēmumi tiek kompensēti, ieviešot nelielu sabiedriskā medija nodevu, lai medijs var daļēji tikt finansēts no valsts budžeta un daļēji tieši no sabiedrības. Mērķis ir, lai sabiedriskā medija finansējums būtu mazāk atkarīgs no kārtējiem valdības lēmumiem.
Bet ņemot vērā, ka finansējums nāk no valsts budžeta un divas raidorganizācijas ir noteiktas likumā, vispirms ir nepieciešams valdības un Saeimas lēmums par sabiedrisko mediju kā vienu juridisko personu – nevis lai ar varu apvienotu kādas redakcijas, bet lai ievērojami uzlabotu kopdarbību, lai atsevišķu juridisku personu starpā nav jāslēdz līgumi. Pašlaik pat pašreklāmu viens medijs nevar ievietot citā, un tas saistās ar gluži vai nepārvaramām grūtībām – tūlīt jāmaksā PVN proporcija. Ir jānovērš mākslīgi administratīvi, juridiski un finansiāli šķēršļi. Un nevar tā turpināties, ka tiek veidota vienota interneta platforma divām juridiskām personām. No medija vadības un finanšu plūsmu viedokļa tā ir neefektīva trakomāja!
– Krievijas agresijas kontekstā ir dzirdēta ideja, ka vajag jaunu vienotu Baltijas televīzijas kanālu krievu valodā.
– Tā ir LTV ideja, ko atbalstām, jo Krievijas agresīvā politika – tas ir uz gadiem. Tur nevajag veidot kādu jaunu juridisku personu, jo tas būtu ceļš uz nekurieni. Ir LTV, kas gatava uzņemties iniciatīvu, ir zināmā mērā izmantojama arī PBK darbības pieredze.
– Nošpikot?
– Zināmā mērā jā, jo viņi jau darbojas Baltijas telpā ar nacionālo ziņu logiem savā programmā. Tas varētu būt triju Baltijas valstu kopējs projekts. Visi sabiedriskie mediji ir piekrituši. Bet projektam vajag vienotu trīs valdību politisko atbalstu, un ceram, ka tāds būs. Mums Latvijā nav tādu finansiālu un radošu resursu, lai izveidotu jaunu atsevišķu krievu kanālu, turpretī kopīgam triju valstu kanālam šādus resursus būtu iespējams rast. Sadarbojoties vēl arī ar alternatīvajiem Krievijas kanāliem un Ukrainas kanāliem, dažu gadu laikā varētu izveidot tādu kanālu, kas būtu alternatīva PBK. Ir jārada alternatīvs medijs tiem, kas grib skatīties televīziju krievu valodā, reizē veidojot piederību katrs savai Baltijas valstij, un kas cits to radīs, ja ne sabiedriskie mediji, kas var nodrošināt ilgtspēju, prognozējamību un uzticamību.
– Gar pašu Krievijas un Baltkrievijas robežas malu nevarot redzēt Latvijas televīziju.
– Atbildīgās iestādes mums ziņo, ka tur nav tehniskas problēmas, bet nav intereses par Latvijas kanāliem un cilvēki nav pārslēgušies uz digitālo apraidi. Ar nākamo gadu Pleskavas apgabalā arī ieviesīs digitālo televīziju un Latvijas pierobežas iedzīvotājiem vairs vecās, analogās antenas nederēs. Tad ar to pašu antenu varēs redzēt gan Krieviju, gan Latviju.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas NRA