Atteikšanās no konkrētiem iecirkņiem – maz ticama

Lai gan eksperti uzskata, ka arguments par neparocīgo balsošanu konkrētā iecirknī ir vienīgi pašu iedzīvotāju slinkuma attaisnošana, tomēr Valsts prezidents ir pārliecināts — lai vairotu iedzīvotāju aktivitāti, tomēr jārod iespēja nobalsot jebkurā iecirknī.

Tikko aizvadītās Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir bijušas viskūtrāk apmeklētās visā balsošanas sistēmas vēsturē, jo pie urnām devās tikai 30% no tiem iedzīvotājiem, kuriem valsts bija deleģējusi šādas tiesības. Viens no biežāk pieminētajiem argumentiem ir neparocīgā balsošanas sistēma, kas vēlētājiem uzliek par pienākumu doties uz konkrētu iecirkni, kas, iespējams, jau sen kā nesakrīt ar cilvēka reālo dzīvesvietu. Šim viedoklim piekrīt arī Valsts prezidents Andris Bēriņš, kuraprāt, līdz nākamajām EP vēlēšanām, t.i., piecu gadu laikā būtu tomēr jāatrod iespējas, lai jebkuram vēlētājam būtu iespējas nobalsot jebkurā Latvijas vietā.

Lai argumenti šķiet loģiski, tomēr praksē prezidenta ierosmi diez vai izdosies īstenot. Centrālās Vēlēšanu komisijas pārstāve Kristīne Bērziņa sarunā ar Neatkarīgo Rīta Avīzi atgādina — līdz 2004. gadam Latvijas vēlētāji uz iecirkņiem devās ar pasēm, kurās bija gan ieraksts par pieraksta vietu, gan tika likts spiedogs par piedalīšanos vēlēšanās. „Toreiz vēlēšanu iecirkņa darbinieks pēc pases redzēja, kurā reģionā cilvēks ir pierakstīts un, piemēram, vienas pilsētas ietvaros vēlētājs varēja balsot jebkurā iecirknī, jo pēc spiedoga arī bija nosakāms vai vēlētājs jau nav nobalsojis citā vietā,” atgādināja eksperte. Taču 2004. gadā no Eiropas Savienības tika pārņemta direktīva par to, ka spiedogi pasē vairs netiek likti un pirmo reizi vēlēšanās tika izmantots manuālais vēlēšanu reģistrs jeb saraksti, kuros vēlētājam pašam fiziski jāparakstās. Tāpat ar laiku kā padomju laika atavisms tika atcelta pierakstu sistēma pasēs. „Eiropa šobrīd arī paredz, ka vēlētājs var Eiropas Parlamenta vēlēšanās balsot gan savā dzimtenē, gan arī, piemēram, citā valstī, kas kļuvusi par viņa pagaidu mājvietu. Un, lai realizētu šīs tiesības, ir jābūt vēlētāju reģistram,” atgādina K. Bērziņa.

Iespējams, smagnējo sistēmu varētu atvieglot tas, ja visi saraksti būtu ievadīti elektroniski, savukārt vēlētāja ierašanos jebkurā iecirknī — varētu atzīmēt interneta tīmeklī. K. Bērziņa gan atgādina: „jebkura elektroniskā sistēma ir nedroša. Elektrības zudums, hakeru uzbrukumi, interneta tīkla pārrāvumi. Ne velti šāda sistēma joprojām nav ieviesta nevienā no Eiropas Savienības valstīm.” Tāpat šāda kārtība būtu apgrūtināta lauku rajonos, kur atsevišķos iecirkņos varētu nebūt interneta pārklājuma.

Tiesa, bieži kā pozitīvais piemērs tiek piesaukta interneta balsošanas sistēma, kāda jau vairākus gadus darbojas Igaunijā. Vai tas varētu sekmēt slinkāko Latvijas vēlētāju motivēšanai? K. Bērziņa atzīst, ka iespēja vēlēt neizejot no mājām, daudziem balsotājiem varētu šķist parocīga, taču līdz tam Latvijai vēl tāls ceļš ejams. Lai gan iecere tiek apspriesta gadu no gada, tomēr naudas trūkuma apstākļos tā vairākkārtīgi atlikta, šobrīd — līdz 2015. gada budžeta sagatavošanai. Kā zināms, pilotprojektam būtu nepieciešami vismaz 350 tūkstoši eiro, savukārt sistēmas ieviešanai ne mazāk kā 1.5 miljoni eiro.