Brisele – testa režīms Saeimas vēlēšanām

Sestdien – Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Latvijai atvēlētas vien nieka astoņas vietiņas no 751. Sociologi biedē ar zemu vēlētāju aktivitāti. Elektorāts ir skeptisks: ko nu tur mūsējie – Briseles kūtspakaļā uz beņķīša... Tāpat neko neietekmēs. Iespējams.

Taču pēc tam pašiem būs dusmas par sava slinkuma piešķirto mandātu kādai ciema slotai, vecai plintnīcai, populistiskam bļaurim vai slinkam politiskajam snobam. Kā šo Eiroparlamenta vēlēšanu gaisotne atšķiras no iepriekšējām? To jautājam politologam Filipam Rajevskim un Rīgas Stradiņa universitātes profesorei Ilgai Kreitusei.

– Kādi faktori var ietekmēt šo vēlēšanu aktivitāti?

F. Rajevskis: – Ar šādām prognozēm, kuras izsaka sociologi – 30% līdzdalības – (apm. 25 000 balsu – 5%) visticamāk vinnēs tas, kurš savu vēlētāju aiz rociņas aizvedīs uz iecirkni. Proti, tie, kuri spēs mobilizēt savus atbalstītājus. Labi, ka vismaz pēc dažiem mēnešiem ir Saeimas vēlēšanas.

– Labi?! Partijām taču grūtāk sadalīt naudas resursus. Visi tēriņi vienā gadā. Ej nu divreiz bičo naudu no sponsoriem!

F. R.: – Ja šogad nebūtu jāvēlē Saeima, daļa politiķu uz EP vēlēšanām vispār nesavāktos. Taču partijas, runājot zoles terminoloģijā, šajā situācijā nedrīkst atmesties – izlaist šo laiku, kad visi runā par Eiroparlamentu. Šī, lūk, ir acīmredzama Ingunas Sudrabs problēma: uzriktēja partiju, bet kāda publicitāte no tā? Čiks vien! Jo nestartē uz Briseli. Eiroparlamenta vēlēšanas ir sagatavošanās startam uz Saeimu.

– Priekšspēle parlamentārajam aktam...

F. R.: – Priekšspēle, kuru nedrīkst izlaist.

I. Kreituse: – Šis ir ģenerālmēģinājums arī jaundibinātajām partijām.

– Papētīsim partiju aģitācijas kampaņas. Iespaids, ka šajā jomā valda totāls panīkums, jo partijas nevēlas tērēt naudu, skaidri apjaušot, ka tūlīt būs Saeimas vēlēšanas.

F. R.: – Atceraties, padomju laikā bija tāds pašfinansēšanās princips? Lūk, un arī tagad šīs vēlēšanas lielā mērā darbojas pēc pašfinansēšanās principa. Nauda, ko deputāti saņem, iegūstot mandātu, mūsu politiskajai videi ir ļoti, ļoti nopietna. Tāpēc ir tik liels konkurss par katru vietu, kur nākamos piecus gadus varēs daudz pelnīt. Arī vēlētājam tā var būt motivācija, kas tieši viņam ļauts izlemt, kurš būs cienīgs pelnīt, kurš – nē. Tas līdzinās skaistumkonkursiem vai realitātes šoviem, kad žūrija vai publika izvēlas laimīgo.

– Beidz, nu... Cilvēks ir skaudīgs pēc dabas.

F. R.: – Cienīgajiem neskaudīs. Viņiem ļaus šo naudu nopelnīt. Partiju iekšējā situācija ir tikpat ciniska – gribi mandātu? Tad atsitīsi to.

– Atšķirībā no Saeimas, kas ļauj manipulēt ar likumdošanu, Eiroparlamenta mandāts nav biznesa projekts, ar kura palīdzību risināt savas vai čomu savtīgās intereses.

I. K.: – Nē, es tomēr gribētu pievienoties Filipam. Paskatieties konkrētu piemēru – Sandra Kalnie-te – cik daudz naudas viņa ziedojusi partijai! Tie nav kaut kādi 70 eiro...

– Tā saucamie otkati?

I. K.: – Nē! Pozitīvais ieguldījums. Līdz ar to arī pamatojums, kāpēc arī skaistumkonkursa otrajā kārtā parādās tā pati kandidatūra. Bet es salīdzinājumam iedomājos ne tikai skaistuma konkursu. Atcerieties – padomju gados par labu darbu...

– ...arodbiedrības piešķīra putjovku, ceļazīmi uz atpūtas namu. Tagad arī uz Briseli deportē savus labākos biedrus, kuri visnesavtīgāk kalpojuši partijai.

I. K.: – Par labu darbu un pienesumu partijai saņem ceļazīmi. Atgriežoties pie jautājuma par polittehnoloģijām – man šķiet, ka šoreiz ir kāds gājiens, kurš pārspēj visus citus...

– Grigule?

I. K.: – Tā, kā dragā Iveta Grigule, nav dragājis neviens. To patiešām vairs nesauc par reklāmu, bet par dragāšanu.

F. R.: – Es oponēšu. Ir bijis precedents: Aleksandrs Mirskis* no Saskaņas centra (SC), iepriekšējās vēlēšanās. Man ir sajūta, ka tie, kuri Ivetai Grigulei taisīja kampaņu, ir aizguvuši Mirska pieredzi. Iepriekšējās vēlēšanās viņš no ceturtās vietas iekļuva EP, jo gāja uz visu banku. Tur bija samesta tāda nauda, ka pat KNAB nespēja tai izsekot.

– Filip, tā ir cita

elektorālā vide, ar citu mentalitāti!

F. R.: – Bet kāpēc gan nevarētu nostrādāt smadzeņu skalošanas princips arī latviešiem?

– Mums nepatīk princips: man, pa priekšu grozoties, pašai pirmai gadījās... Mums patīk kautras jaunuves.

F. R.: – Un to saka cilvēks, kurš ir pieredzējis Tautas partijas kautro jaunuvju uzvaras vēlēšanās?!

I. K.: – Jūsu strīdu, mīļie, izšķirs vēlēšanas! Mir-skis izmantoja to, ko viņam Dievs devis – viņš ir dziedošs (nezinu, kā ar dejošanu), viņam ir militārista stāja... Savukārt Grigules kundze sit nost ar avīzēm. Pēdējā ir tāda, kā savulaik bija Rīgas Balss.

– Ko?!!!

I. K.: – Pēc apjoma, es domāju. Pēc apjoma! Saturs viņas avīzē ir nepārprotams: Grigule – Latvijas ģeniālākā sieviete, kura vienīgā pelnījusi vietu Eiropas Parlamentā.

– Kā ar programmām? Ir kāds interesants vēstījums elektorātam vai tikai prasts populisms?

I. K.: – Interesantu vēstījumu saistībā ar ES Latvijā, šķiet, būs grūti izvirzīt. Šīs programmas ir kā tāds testa modelis, kas pārbauda solījumu efektivitāti gaidāmajām Saeimas vēlēšanām.

– Jums nešķiet, ka politiķi apņemas darīt to, ko zina, ka nespēs izpildīt?

F. R.: – Tā ir ziņu aprobēšana, kuras vēlāk var izmantot, pamainot pēc vajadzības. Neviena socioloģija nav labāka par to, ko sauc par vēlēšanām.

Domāju, ka abās kampaņās ziņas diži nemainīsies – iespējams, tikai daži akcenti.

I. K.: – Zini, kas vēl ir īpatnēji? Proti, ka uz autobusiem un brandmūriem nelīmē sarakstu pirmos numurus. Es, piemēram, neesmu redzējusi Nacionālās apvienības saraksta pirmo numuru... Tāpat Zaļo

un zemnieku savienībai (ZZS) – kur ir kaut viens plakāts ar Ivetu Šulcu?

– Vienotībai toties Sandra Kalniete ir Godzillas lielumā!**

F. R.: – Bet viņa jau nav pirmais numurs.

I. K.: – Jā, arī tā ir īpatnība, ka atkal parādījušies lielģīmji. Pēc Šķēles kunga izrādīšanās sešmetrīgajos plakātos, kad tantuki, tos redzot, instinktīvi sarāvās, jo šķita, ka tūlīt kaut kas viņiem kritīs virsū, tā mode norima. Tagad atkal parādījusies. Nevis cilvēks uzrunā cilvēku, bet lielģīmis uz tevi skatās no augšas un mēģina nohipnotizēt.

– Kā izskaidrot pirmo numuru kautrumu?

F. R.: – Notiek daudz televīzijas debašu. Neviens žurnālists taču neteiks: lūdzu, atnāciet padebatēt, desmitais vai devītais numur! Tiek aicināti saraksta pirmie līderi.

– Un tagad par partijām. Vispirms par tām, kuras politologi un žurnālisti uzlūko kā politiskos frīkus, īpatņus, kuri uzrodas pirms katrām vēlēšanām, apliecinot, ka nav vēl zaudējuši cerības, neraugoties uz 101. zaudējumu. Kas par vainu, kāpēc neveicas?

F. R.: – Nu, nevajag līst politikā, ja nemāk...

– Filip, fui...

I. K.: – Darbs politikā uzstāda veselu rindu priekšnoteikumu. Sākot ar ideju, idejas realizētāju, finansējumu utt. Šis ir elementārs mehānisms, ko māca politoloģijas pamati. Ja šo pamatu nav, bet ir tikai primitīvs populisms, tas nenozīmē, ka vari nonākt politikā (pat ja kāda tante aizgūtnēm slavē). Tas ir sava veida nepilnvērtības komplekss. Es to sauktu par tādu kā... pašapmierināšanos. Cilvēks jūtas aplaimots no tā vien, ka parādījies publikas priekšā, ka nonācis televīzijā (varbūt jūs uz interviju uzaicināsit). Vajag redzēt dažus CV! Viens otrs raksta: kandidāts n... Saeimas vēlēšanās. Kandidāts! Un ar to lepojas... Man gan šķiet, ka nevajadzētu lepoties par to, ka partija nav ievēlēta.

F. R.: – Pašmārketings. Varbūt cilvēkam ir kāda interese, kāpēc viņš vēlas savu atpazīstamību pacelt.

I. K.: – Piemēram, braucot uz Ameriku, uz ārstu kongresu, var paņemt līdzi avīzi ar savu fotogrāfiju, kurā redzams paša ģīmis deputātu kandidātu sarakstā.

F. R.: – Ja vēl kandidē uz premjera amatu! Tas jau nekas, ka viņš ir premjera kandidāts no nekurienes...

– Varas partijas. Vienotība. Vai ir faktori, kuri tai ļauj izvirzīties līderpozīcijās? Uz cik vietām tā var cerēt?

F. R.: – Trīs vietas jau būtu ļoti liels skaitlis, ja ņem vērā arī matemātiku. Te ir cita pieeja. Balsu skaitīšana arī nāk par labu lielajiem, nevis mazajiem. Arī saraksts ir stiprs. Tur ir ekspremjers Valdis Dombrovskis, Sandra Kalniete (kura spējusi sevi veiksmīgi pārdot), Artis Pabriks (kas bijis viens no populārākajiem ministriem) – šī trijotne var izvilkt.

I. K.: – Pat Dombrovska skarbā vīrieša asara, kura notecēja pār vaigu demisionējot, ir pozitīvs faktors. Arī Pabrika kungs, kurš, netiekot atkārtoti ievēlēts par ministru, pirmajā brīdī bija nokdaunā, ir ieguvis pozitīvu imidžu. Sevišķi Vējoņa kunga fonā. Protams, šīs trīs potenciālās vietas var radīt lielas problēmas partijas iekšienē. Domāju, ka iespējamā Ineses Vaideres un Kārļa Šadurska atgriešanās ierindas biedru vidū nesola mieru.

– Bet pārāk ilga tusnīšana Briseles omulīgajā aizkrāsnē var vēlētājam likt aizmirst, ka šādi cilvēki vispār eksistē. Atgriezīsies un atgādinās dzimtenei, ka ir pat vēl ļoti dzīvelīgi.

F. R.: – Nūū... Tikko sāks veidot Saeimas vēlēšanu sarakstu, šādi ambiciozi pasažieri būs nevēlami.

I. K.: – Neaizmirstiet, ka Vienotībā iestājušies reformisti, kuriem arī vajadzēs augšgala numuriņus, nevis desmito vai piecpadsmito. Ne viena vien iekšējā batālija ir pamatīgi gremdējusi dažu labu partiju.

– Nacionālā apvienība. Kādi ir tās trumpji?

F. R.: – Vismaz viens mandāts viņiem varētu būt. Ir tikai jautājums: kas to paņems? Domāju, ka otrais numurs – Baiba Broka. Viņa ir atradums ar labu potenciālu politikā. Ja uzvar Broka, sāksies saspringums tai mirklī, kad Roberts Zīle atgriezīsies atpakaļ. Kas viņš būs? Ministru prezidenta kandidāts?

– Viņš jau ticis nosaukts par premjera kandidātu vairākkārt.

F. R.: – Ļoti viegli nominēt premjeru, kurš ir lidojuma attālumā.

I. K.: – Un zinot, ka nekad nebūs premjers... Domāju, ka nacionāļi ir ieinteresēti, lai Broka tiek – bet tikai tie, kuri ir parlamentā. Iekšēji partijā var būt lielas problēmas. Zīles faktors... Rodas jautājums: vai līderpozīcijas saglabās Visu Latvijai? Roberts Zīle ar savu atšķirīgo domāšanu nekad nav bijis tās favorīts.

– Zaļzemnieki. Tie vēl nekad nav ieguvuši mandātu Eiroparlamentā.

I. K.: – Te ir jautājums: kā pie ZZS nonāca saraksta pirmais numurs – Iveta Šulce? Viņu ar zaļzemniekiem neasociē – ar diplomātes darbu gan. Es šo gājienu nesaprotu. Iespējams, ZZS nebija neviena, ko izvirzīt par saraksta līderi. Gandrīz vai šķiet, ka tas noticis tādēļ, lai nedotu Grigulei pirmo numuru. Citādi Šulces kundzes ievēlēšanai es neredzu nekāda pamata.

– Tagad par jaundibinātajām interešu grupām – Repšes un Šlesera partija.

I. K.: – Einaram Repšem tas būs ģenerālmēģinājums pirms Saeimas vēlēšanām. Ja Žagars nedabūs mandātu, šķitīs dīvaini. Jo tikai ar viņu asociējas Latvijas Attīstības partija. Tas ir graujoši. Vai tiešām vairāk nav neviena cita ko piedāvāt? Tas neko labu par partiju neliecina.

F. R.: – Ir jau vēl arī Latvijas Reģionu apvienība (LRA). Tikko radīta konstrukcija, bet te var nostrādāt t.s. aiz rokas vilkšanas faktors – ja nomotivē savus biedrus pašvaldībās. Tie var nobalsot. Tas pats attiecas uz ZZS. Ja partijas spēs nomotivēt savu pašvaldību bāzi, kur cilvēki vēl pavisam nesen pieredzējuši pašvaldību vēlēšanu kampaņu, tad tā mašīna vēl ir silta. Ja pašvaldību vadītāji nebūs motivēti, netiks ne LRA, ne ZZS.

– Prokrieviskais spektrs. Saskaņas centrs un Tatjanas Ždanokas vecā gvarde. Cik nopietna savstarpējā cīņa ir šajā flangā?

I. K.: – Ļoti nopietna. Atcerēsimies iepriekšējās EP vēlēšanas – krieviskajā flangā balso par konkrētiem cilvēkiem. PCTVL bija ļoti sliktas pozīcijas, taču Ždanoku ievēlēja. Savukārt SC vairs nav Rubika un Mirska. Ir tikai tāds slābans augšgals. Taču runa ir par ko citu: SC elektorāts uz vēlēšanām aizies. Tas ir disciplinēts pensionārs, kas nobalsos. Jautājums tikai: cik aktīvs viņš būs, strīpojot kandidātus?

F. R.: – Visvisādi brīnumi redzēti gan Saeimā, gan pašvaldībās – kā no augstiem plauktiem lido lejā. Plusošana un strīpošana ir ļoti nozīmīgs faktors, kas var sajaukt visas kārtis, sevišķi tad, ja ir zema vēlētāju aktivitāte.

– Rezumēsim: kādas politiskās priekšrocības partijām dod nokļūšana Eiropas Parlamentā un kāpēc par Briseli ir vērts cīnīties.

I. K.: – Šīs vēlēšanas būs ģenerālmēģinājums iekļūšanai Saeimā. Tas ir svarīgi arī tāpēc, ka iznākumu testēs sponsori. Ja neizdodas, vai naudas devējs būs tik vēlīgs arī uz Saeimas vēlēšanām? Un vēl – ja izgāžas tagad, var sašķobīties vēlētāju uzticība.

F. R.: – Tas nozīmē, ka būs nauda, būs sponsori un atklās patieso socioloģiju.

I. K.: – Iespējams, kādai jaundibinātai partijai tas var būt nāvīgs trieciens un ceļš pa skuju taku. Par deputātu algām jau runājām. Bet ir vēl viens personu loks – EP administratīvais resurss, deputātu palīgi... Arī viņiem algas nav mazas. Te ir iespēja palīdzēt tiem, kas nesavtīgi strādājuši partijas labā. Tātad – darba vietu veidošana savējiem. Atcerēsimies, ka reiz pat Ģirts Kristovskis bija deputāta palīgs.

***

F. R.: – Pat publiski tika ironizēts, ka Ģirts Kristovskis kāda eirodeputāta portfelīti nēsājot.

I. K.: – Kungi taču nav lepni... Maizīt ta' jānopelna. Vai grūti portfelīti panēsāt? Lai gan pēc ranga nevajadzētu to darīt, jo tas neatbilst politiskajai kultūrai. Trešā lieta: cilvēks var lepoties, ka strādā EP. Tā ir starptautiskā atpazīstamība. Bet zināt, uz ko es ļoti ceru? Ka tieši Eiropas Parlaments kļūs par to vietu, kur beidzot varētu sākt veidoties Baltijas vienotības elementi.

* Aleksandrs Mirskis – EP deputāts kopš 2009. gada, dziesmu autors un izpildītājs.

** NRA, Caur Ukrainu pēc Briseles kāpostiem: «Sandra Kalniete, no Sibīrijas sniegiem balles kurpēs caur atmodu baltā blūzītē nākusi, tagad stāv netālu no Dienvidu tilta viadukta lielāka par Godzillu.»

*** Bijušais ārlietu ministrs, 11. Saeimā neiekļuvušais

Ģ. Kristovskis kļuva par EP deputāta K. Šadurska (Vienotība) palīgu un padomnieku Rīgas birojā (2012).