Eiropas krievu kustības līderis: Mums nav vajadzīgs Putins kā vidutājs
Latvijā top Eiropas krievu kustība. Saruna par to, kāpēc šī organizācija vajadzīga un, kas ir tās dibinātājs – Putina ietekmes aģents jeb „Latvijas ohrankas ieliktenis”? To jautājam viņam pašam – vēsturniekam, bijušajam skolotājam un žurnālistam –Igoram Vatoļinam.
– Vispirms, Igor, pastāstiet par sevi – kas jūs tāds esat par putnu? Vietējais vai ieceļotājs?
– Ja skatāmies pa mātes līniju – vecmāmiņas ģimene dzīvoja Jēkabpilī. Kad sākās Pirmais pasaules karš, vecvecmāte ar trim meitām devās uz Iekškrieviju, bet vecvectēvs palika Latvijā sargāt māju. Zaldāti viņu nošāva mājas pagalmā. Vēlāk divas no māsām atgriezās Latvijā, bet vecmāmiņa palika Krievijā, kur iepazinās ar vectēvu. Arī viņš dīvainos apstākļos gāja bojā. It kā bija nošāvies 1940. gadā. Vectēvs tolaik bija PSRS Augstākās padomes deputāts. Iespējams, ja nenošautos, būtu represēts. (Vecmāmiņa par to nekad negribēja runāt.) Pēc tam viņa bija evakuācijā Alma-Atā. Tur arī piedzima mana māte. Pēc kara beigām trīs māsas atkal satikās Latvijā. Es esmu dzimis Rīgā.
– Jums ir lieliska latviešu valoda.
– Es augu izteikti krievvalodīgā vidē. Mācījos vienā no labākajām Rīgas skolām, 40. vidusskolā. Taču latviešu valoda tur tika pasniegta slikti. Padomju laikā latviešu valodas skolotājām nebija sevišķa entuziasma iet strādāt krievu skolās. Taču beidzamajā klasē parādījās skolotāja Irēna Kārkliņa, kura paralēli strādāja arī Raiņa un Aspazijas muzejā. Viņai tiešām bija degsme un vēlme ieinteresēt mūs. Atceros, skolotāja līdzēja mums dabūt biļetes uz Dailes teātri. Arī pats sapratu, ka, dzīvojot Latvijā, ir jārunā latviski, ja vēlies pilnasinīgi iekļauties apkārtējā dzīvē (tas ir tikpat dabiski kā elpot). Vēlāk iestājos universitātes Svešvalodu fakultātē. Tad dienēju armijā, bet pēc tam mācījos vēsturniekos, latviešu grupā.
– Saka, ka Baltijas krievi ir citādāki nekā Krievijas krievi. Vai atšķirības ir tik būtiskas?
– Atšķirības ir. Arī valodā. Uzreiz var pamanīt pēc fonētikas un leksikas, ka tur kaut kas nav riktīgi... Bet mūsdienu pasaulē kultūras un saskarsmes robežas vairs nenozīmē valsts robežas ar kontrolposteņiem un robežsargiem. Pirms kritizēt Latviju, pašam vajag izbaudīt to, kas notiek Krievijā. Varu teikt, ka arī Maskavā ir cilvēki, ar kuriem saskarsmē jūtos tāpat kā mājās. Viņu vērtību sistēma atšķiras no tiem, kuri atbalsta Putinu viņa agresijā un neototalitārajās tieksmēs. Krievijā ir ļoti daudz eiropeisku cilvēku, tādu kā Andrejs Makarevičs vai Boriss Grebenščikovs. Savukārt tepat Latvijā, īpaši pēc Eiropas krievu kustības iniciatīvas publiskošanas, es saskaros ar absolūtu nesapratni, apvainojumiem un agresijas sienu.
– Kā jūs vērtējat to, ko Putins dara Ukrainā?
– Viņš sāka karu. Mūsdienās tas vairs nenotiek tikai ar tankiem. Šis ir t.s. ceturtās paaudzes jeb hibrīdkarš, kurš sākās ar vērienīgu mediju (īpaši televīzijas) uzbrukumu sabiedrībai. Tas cilvēkiem aiznesa projām prātiņu. Tad, kad jumta vairs nav, Krimā vai Ukrainas dienvidaustrumos grupa vietējo ļaužu – pazīstamu, aktīvu un runīgu – ieņem kādu simbolisku objektu, virs kura paceļ Krievijas vai pašpasludinātas republikas karogu. Viņiem savukārt vienmēr blakus ir bars ļoti labi maskētu un nerunīgu cilvēku, kuri koordinē notiekošo. Tad šie aktīvisti (jau otrajā fāzē) lūdz teritoriju iekļaut Krievijas sastāvā. Trešā fāze: vai nu iekļauj, vai steidzas palīgā ar tankiem, ja kāds grib likvidēt šo pašpasludināto republiku. Tāds ir mūsdienu karš. Lūk, un par pirmās fāzes upuriem krita vairums Krievijas iedzīvotāju, kuri skatās Krievijas televīzijas oficiālos kanālus, un – diemžēl arī Latvijas krievvalodīgie ļaudis...
– Tāpēc, ka arī šeit cilvēki dzīvo dažādās informatīvajās telpās. Kremļa propagandas ietekme ir pastiprinājusies.
– Jāatzīst, ka liela kļūda bija mēģinājums iegrožot vietējo TV kanālu raidīšanu krievu valodā. Iespējams, kāds domāja, ka tādējādi ļaudis skatīsies latviski raidošos kanālus. Nebūt nē.
Lai krieviski vēstošajiem medijiem Latvijas auditorija noticētu, ir godīgi jāatzīst, ka tomēr pastāv vismaz četri t.s. krievu jautājumi. Proti, krievu valodas, pilsonības, skolu mācību valodas un vēsturiskās atmiņas jautājums. Ja par nepilsoņu problēmām runā Maskava, nevis Rīga, tad, protams, cilvēki skatās Krievijas kanālus.
– Kā mainījies šo krievu jautājumu konteksts patlaban?
– Līdz Krimas notikumiem krievu jautājumi vairāk skāra cilvēktiesības un pasaules uztveres momentus, bet patlaban tie jau ir kļuvuši par nacionālās drošības jautājumiem. Jāsaprot, ka Latvija patiešām ir apdraudēta. Redzam, ka 9. maijā arī Latvijā cilvēki staigāja ar Doņeckas republikas karogiem, bezmaz vai katru nedēļu notiek piketi pie vēstniecībām un Eiropas mājas, kur lozungi vēstī, ka Krievijai ir, bija un būs taisnība. Trakākais, ka Putins nav paredzams. Nevaram vairs izslēgt iespēju, ka t.s. zaļie cilvēciņi pēkšņi parādās arī Zilupē un viņu atbalsta grupa ieņem kādu Latgales pašvaldību. Protams, tas nav prātam aptverams... Bet sakiet, vai prātam ir aptverams tas, ko Krievija izdarīja Krimā? Tāpēc Putina salīdzinājums ar agrīno Hitleru ir absolūti pamatots. Klausījos nesen Krievijas radio, kur tika runāts par to, ka patlaban notiekot jauna pasaules pārdalīšana. Turklāt, vadoties tikai pēc varas principa – tikai vara izšķirs, kāda būs jaunās pasaules kārtība. Rezumējums bija tāds: kad Putins varu nodos savam pēctecim, impērijas robežas būs plašākas nekā bijušās PSRS laikā... Jā, šāds viedoklis izskanēja oficiālā Krievijas radio. Lūk, tāpēc arī Latvija ir apdraudēta. Ja nu pēkšņi Putins izlemj, ka viņu tagad interesē tieši Baltija...?
– Kad Lindermans organizēja referendumu, teicāt, ka parakstu vākšana ir velnišķīgs pasākums. Tagad atklāti kritizējat Putina agresiju, par ko no saviem tautasbrāļiem izpelnāties apzīmējumu nodevējs. Esat kļuvis par svešo starp savējiem, bet vai arī savējais starp svešiem?
– Mani uz ielas apstādina vecas latviešu māmiņas un saka: paldies, Vatoļina kungs, par jūsu pozīciju! Bet es nemaz neesmu tas pareizais krievs, tāds kārklu krieviņš... Būšu godīgs: arī man ir savas sarkanās līnijas. Neslēpšu, ka tie ir šie jau iepriekš pieminētie krievu jautājumi. Es negribu, ka Putins tos izmanto kā resursu savas karadarbības turpinājumā.
– Latvijā ir izaugusi paaudze, kura dzimusi pēc neatkarības atgūšanas. Kāda ir šo jauniešu attieksme pret valsti, kur tie dzīvo?
– Krievu jauniešiem vairs nav nekādu problēmu ar valodām. Parasti viņi ļoti labi runā pat trijās valodās, jo Latvijas biznesa vide tās pieprasa.
– Paraksturojiet Latvijas krievu kopienu. Kāda tā ir? Vai latvieši pamatoti baidās, ka tās ietvaros ir izveidojusies t.s. piektā kolonna? Ko Putina agresija ir uzjundījusi Latvijas krievos?
– Tas bija atklāsmes brīdis, kad cilvēkam vajadzēja izšķirties, kurā pusē nostāties. Šis ir sāpīgs moments. Protams, ja saprot, ka putini (kas neizsaka tautas kultūras būtību) nāk un iet, bet Krievija paliek; ka Putina Krievijas iekšienē un ārpus ir vēl cita Krievija, tad tur nevajag īpaši lauzīt galvu. Arī Latvijā ir cilvēki, kuri maksā nodokļus, dzīvo normālu sociālu dzīvi, bet pēc pārliecības pieder Putina Krievijai. Un daļēji tā ir arī Latvijas politiķu atbildība, ka šādu ļaužu ir diezgan daudz. Varētu teikt, ka piektā kolonna tika izaudzināta 20 neatkarības gadu laikā.
– Jau labu laiku Latvijā tiek lauzti šķēpi par termiņuzuturēšanās atļaujām, kuras aktīvi izmanto arī personas no Krievijas.
– Man šķiet, ka šajā jautājumā valsts politikai ir jābūt tieši pretējai. Proti, nevis sašaurinot iespējas, bet aicinot tos krievus, kuriem Putins nav ne galvā, ne sirdīs – lai viņi brauc uz Latviju kā Eiropu.
– Kā tad to var noteikt, kas viņiem galvā un sirdī?
– Mums taču ir savi drošības dienesti. Lūk, viņiem nopietns uzdevums – lai filtrē potenciālos atļauju saņēmējus, vai tie nav Putina aģenti! Tā ir normāla procedūra. Ja no Krievijas brauks demokrātiski noskaņoti cilvēki, kuri šeit dzīvos, paies daži gadi, un viņi jau labi runās latviski.
– Liela daļa latviešu naivi domā, ka valsts valodas zināšanas cittautiešiem palīdzēs kļūt lojālākiem pret valsti, kurā tie dzīvo. Tomēr redzam, ka daudzi, kuri pat visnotaļ labi runā latviski, izrāda demonstratīvu nepatiku pret mums. Kādi ir jūsu uzskati par pašreizējo Latvijas mazākumtautību izglītības sistēmu?
– 20 gadus esmu nostrādājis par vēstures skolotāju. Tāpēc varu teikt, ka izglītības sfērā ir daudz neskaidrību. Tieši tagad atgādināt, ka valsts un pašvaldību mazākumtautību izglītības iestādēs no 2018. gada 1. septembra notiks pāreja uz mācībām valsts valodā, manuprāt, ir ļoti nepareizs signāls. Tas atkal pastiprina Putina ietekmes resursus Latvijā. Bilingvālais pamiers, kurš tika sasniegts 2005. gadā pēc valodas protestiem un Satversmes Tiesas lēmuma, bija kompromiss, kas apmierināja visus. Man šķiet, ka tagad šajā jautājumā ir jārīkojas pēc nacionālās drošības interesēm, iesaldējot jau panāktā kompromisa līmenī.
– Kas šobrīd reāli komandē Latvijas krievu parādi – Saskaņas centrs (SC) vai arī t.s. viedokļu līderi Aleksandrs Gapoņenko, Ilarions Girss, Vladimirs Lindermans, Elizabete Krivcova, vai arī vecie boļševiki kā Tatjana Ždanoka ar savu gvardi?
– Neviens. Latvijas iedzīvotāji savā domāšanā ir ļoti patstāvīgi. Pat dedzīgākie Putina atbalstītāji nebūs ar mieru, ja kāds gribēs sākt viņus kontrolēt, un atcerēsies gan par demokrātiju, gan cilvēktiesībām. Viedokļu atšķirība krievvalodīgo kopienā ir ļoti liela. Manuprāt, situāciju atspoguļo vēlēšanu rezultāti, kas parāda, ka lielākajai daļai patīk Nils Ušakovs. Radikālo Girsa pozīciju atbalsta absolūtais mazākums – daži tūkstoši. Jā, viņi ir skaļi un tāpēc pamanāmi. Domāju, ka no tiem dažiem tūkstošiem atrastos daži desmiti, kuri, karogus vicinādami, būtu ar mieru ieņemt kādu simbolisku objektu. Tomēr vairums ir absolūti proeiropeiski un integrēti. Viņiem pamatnosacījums ir – vai spēs pabarot ģimeni? Un, dimžēl, viņi ir spiesti braukt uz ārzemēm piepelnīties. Manuprāt, nacionālās drošības pamats ir augsts labklājības līmenis. Tas var apklusināt jebkuras naidīgas balsis.
– Kas ir tie, kuri uzdodas par krievu kopienas aizstāvjiem Latvijā? Piemēram, Gapoņenko, kurš skaļi izpaužas sociālajos tīklos un medijos?
– Es labi pazīstu Aleksandru Vladimiroviču... Viņš ir ekonomikas zinātņu doktors. Kādu brīdi bija tuvs SC, kas viņu nosauca par ēnu kabineta kandidātu uz ekonomikas ministra posteni. Tad sākās Gapoņenko radikalizēšanās. Pašreiz viņš izsaka absolūti melnsimtnieciskas idejas. Kāpēc viņš tā rīkojas, es nevaru saprast – tāpat kā viņa līdzgaitnieki. Nepilsoņu kongress gatavoja mītiņu un koncertu pie Kongresu nama, bet Gapoņenko tajā pašā dienā medijiem klāstīja, ka tas būšot Maidans, un, protams, izčakarēja visu pasākumu. Kā krievi mēdz teikt – svinju podložil...
– Kā raksturot SC, un kas būtu mainījies, ja tasatrastos valdībā?
– Domāju, ka mainījies būtu ļoti daudz kas. Turklāt visi it kā jau bija gatavi šādam notikumam, bet latviskās partijas izlēma, ka vieglāk būs SC valdībā neņemt. Man šķiet, ka tā bija principiāla kļūda. Taču kļūdas pieļāva arī SC vadība, kura nespēja nogaidīt savu īsto laiku, lai iekļūtu valdībā. Ušakovs vienkārši apvainojās. Milzīga kļūda bija atbalstīt Lindermana iniciēto valodas referendumu un mēģināt izgriezt Rīgu no Latvijas konteksta.
– Kad nodibināsit Eiropas krievu kustību Latvijā, kā iedomājaties sadarbību ar pārējām organizācijām?
- Ar Gapoņenko kungu, godīgi sakot, - nekādu. Ar pārējiem, kā savulaik teica Čērčils: labāk runāt, runāt, runāt nekā karot, karot, karot... Ja ir jēdzīgs oponents, es labprāt ar viņu diskutēju. Organizācijas kodolā es redzu konstruktīvus, atbildīgus, patstāvīgi domājošus cilvēkus, kuri pieturas pie atšķirīgiem, bet eiropeiskiem uzskatiem. Savukārt nav pārāk lielas atšķirības starp tiem krieviem un latviešu nacionālromantiķiem politikā, kuri pasauli redz izteikti melnbaltā spektrā. Nē, pasaule ir sarežģītāka... Es pat varētu atbalstīt gan šo prokrievisko patosu, gan latvisko nacionālromantismu, bet tikai kā... metaforiski mitoloģisko momentu. Bet, kad tiek pieņemti politiski lēmumi, ir jābūt distancei starp patosu un pragmatisko lēmumu. Pēc 20. gadsimta asiņainajiem kariem ir izstrādātas jaunas sociālās tehnoloģijas. Tās balstās uz atzinumu, ka nevienam nepieder patiesība pēdējā instancē un jebkurš politisks jautājums ir risināms dialoga ceļā.
– Eiropas krievu kustība Latvijā. Sakiet, kāpēc jāorganizējas pēc nacionālā principa? Krievi nevar stāties partijās, kuras jau pastāv, un kopā ar latviešiem cīnīties par gudru, godīgu valsts pārvaldi un pārtikušu valsti? Kas to liedz?
– Lai būtu skaidrs, kas esam, vispirms pastāstīšu priekšvēsturi. Aptuveni pusotru gadu vienā no Rīgas galerijām ik pa laikam sanāca eiropeiski domājoši ļaudis, lai apspriestu dažādas tēmas: kultūras notikumus, sociālas problēmas, arī politiku.
– Kas tā tāda – eiropeiskā domāšana?
– Tā, kas sākas ar Sokrāta, Platona un Aristoteļa postulātiem un mūsdienu kontekstā tā ir raksturojama kā kritiska, atbildīga, individuāla un plurālistiska. Kādā brīdī šis eiroklubiņš no patērzētāju kompānijas izveidojās par analītisku domnīcu. Iespējams, ja nebūtu Krimas okupācijas, mēs tā arī turpinātu tērzēt par aktuālām tēmām. Tad sākās tie piketi pie Eiropas mājas, kas vēstīja par atbalstu Putinam, un galvenais, ka tika runāts visu Latvijas krievu vārdā. Tāpēc kādam bija jāpasaka, ka ne visi krievi domā tāpat. Šī iemesla dēļ ir ļoti svarīgi, ka atbilde Putinam izskanētu tieši no krieva mutes. Proti, ka nevajag mūs atbrīvot no nolādētā etnokrātiskā režīma. Mēs paši varam tikt galā ar savām politiskajām problēmām, mums nav vajadzīgs Putins kā vidutājs. Tāpēc bija vajadzīga organizācija, kuras nosaukumā būtu vārds: krievu.
– SC pārmet ciešo finansiālo saikni ar Kremli... Kas sponsorēs Eiropas krievu kustību Latvijā? Gan jau arī jūs tur aizdomās, vai ne?
– Jau tagad pārmet, ka esmu nopirkts. Daļa latviešu saka, ka esmu Putina ietekmes aģents, tikai slīpētāks nekā Girss un Gapoņenko. Savukārt Gapoņenko uzskata, ka esmu Latvijas ohrankas ieliktenis... Pagaidām mūsu iniciatīvas stiprā puse ir tā, ka neviens mūs nesponsorē. Sarunāt kādā galerijā, birojā vai Eiropas mājā satikšanās vietu nav nemaz tik grūti. Kad būsim plašāka organizācija, protams, meklēsim naudu – ziedojumus, grantus – kā jau eksistē pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Ceru, ka jau rudenī pārtapsim par plašu kustību, kurā nebūs dalījuma jūdos un helēņos, krievos vai latviešos, bet būs eiropeiski domājoši cilvēki. Mēs negribam, lai Latvijā notiek tas pats, kas Ukrainā. Tāpēc ātri no t.s. krievu jautājumiem ir jāizņem deglis. Tad Vladimiram Putinam vairs nebūs resursu Latvijā.