Feldmanis: Neviens nekaroja baltos cimdos
Viss ir savstarpēji saistīts. Arī Otrais pasaules karš un mūsdienas. Lai pētītu šos jautājumus, Neatkarīgā piedāvā sarunu ar vēstures habilitēto doktoru, Latvijas Universitātes Rietumeiropas un Amerikas jauno un jaunāko laiku vēstures katedras vadītāju profesoru Inesi Feldmani – kā sveicienu 9. maija «svētkos» oranži melno lentīšu nēsātājiem, atgādinot par vēstures interpretācijām, sarkanarmijas zvērībām un par to, kāpēc uzvarētājus netiesā.
– Par Otro pasaules karu sarakstīti simtiem tūkstošu darbu, tomēr tie nevieš īstu skaidrību par patieso šā kara vēsturi.
– Jā, mūsu zināšanas par to ir nepilnīgas, un ir daudz apstākļu, kas bremzē izziņas procesu. Kas ir šie apstākļi? Pirmām kārtām pētniekiem nav brīvas pieejas Krievijas arhīviem. Citu valstu arhīvi vairāk vai mazāk ir izpētīti, bet arī tur vēl var atrasties daži pārsteigumi, jo karā iesaistītās valstis vienmēr centīsies šo un to noslēpt, jo neviens nekaroja baltos cimdos. Bet galvenā atslēga uz izziņas avotiem ir Krievijas arhīvi, un tie satur ļoti daudz noslēpumu. Krievijas arhīvu durvis mazliet tika pavērtas Gorbačova pārbūves laikā. Astoņdesmito gadu beigās Krievijas vēsturnieku grupai, kas strādāja Dmitrija Volkogonova* vadībā, tika uzticēts uzrakstīt jaunu daudzsējumu darbu par Lielo Tēvijas karu. Pētnieku grupa ķērās pie darba, viņiem bija iespējams izmantot daudzu arhīvu materiālus, un 1991. gada sākumā uz galda tika nolikts darba pirmais sējums. To apsprieda augstā līmenī, bija īpaša kara padome, vērtēšanā piedalījās PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs. Un novērtējums bija tāds, ka visi saprata: PSRS arhīvi satur sprādzienbīstamu informāciju, tāpēc tos nedrīkst atvērt.
– Tad jau uzsprāgtu visa padomju impērija...
– Krievi taču nevarētu noticēt tam, ko Otrajā pasaules karā darīja Staļins un pārējie PSRS vadītāji. Dmitrijs Jazovs teica, ka tas, kas rakstīts pirmajā sējumā, ir apsūdzības slēdziens pret PSRS kompartijas centrālo komiteju procesam Nirnberga 2. Lieki pat teikt, ka šis sējums nekad neieraudzīja dienasgaismu. Vairākiem ārzemju pētniekiem tomēr izdevās tā nopietnāk ieskatīties vienā otrā Krievijas arhīvā, un viens no viņiem bija britu vēsturnieks Antonijs Bīvors, kas uzrakstīja savu slaveno grāmatu Berlīnes krišana, kurā aprakstīti sarkanarmiešu briesmīgie noziegumi pret vācu civiliedzīvotājiem Otrā pasaules kara beigu posmā. Vēl viena lieta, kas traucē iegūt vienotu priekšstatu par to, kas noticis Otrajā pasaules karā, ir dažādās atmiņu kultūras. Parasti mēs runājam par trim atmiņu kultūrām. Rietumeiropas atmiņā dominē nacistu okupācija un holokausts, bet Krievijā atbrīvotāja mīts un uzvarētāja mīts. Turpretī Austrumeiropā parasti atceras ciešanas, kas bija jāpārdzīvo gan nacistiskā režīma, gan komunistiskā režīma dēļ.
– Kā veidojās šīs dažādās atmiņu kultūras?
– To pamatā ir tautu vēsturiskā pieredze, bet liela nozīme ir arī propagandai, kas it kā pilnveidoja šo pieredzi, un tas sevišķi attiecas uz atmiņu kultūru Krievijā, kur propaganda vienmēr strādājusi konkrētā virzienā – pasniegt Otrā pasaules kara notikumus tā, kā tas vajadzīgs valdošajai elitei, attēlojot sarkanarmiju kā atbrīvotājus. Bet reti kurš Austrumeiropas vēsturnieks uztver sarkanarmiešus kā atbrīvotājus, jo sarkanā armija atnesa jaunu okupāciju un jaunu totalitāro režīmu. Arī Krievijā ir vēsturnieku grupa (Boriss Sokolovs, Marks Soloņins un citi), kas neatbalsta Kremļa «pētnieku» uzstādījumus. Taču viņu ir mazākums. Tagad Krievijā draud cietumsods par – Kremļa izpratnē – «vēstures kropļošanu» attiecībā uz Otrā pasaules kara «slavas dienām», kurās piedalījās PSRS.
– Vēl viena lieta, kas traucē izvērtēt Otro pasaules karu, ir tā dēvētā uzvarētāju versija.
– Šī versija, tās recidīvi negatīvi ietekmē vēsturnieku pētījumus līdz pat mūsu dienām. Raksturīga tās iezīme ir atziņas absolutizēšana, ka karš pret Vāciju un Japānu bija taisnīgs, jo šīs valstis paveikušas daudzus noziegumus pret cilvēci. Taču PSRS, Lielbritānijas un ASV uzvaru pār nacistisko Vāciju nevar uztvert kā labā uzvaru pār ļauno. Minēto versiju raksturoja arī nekritiska pieturēšanās pie Nirnbergas principiem un lielākoties pozitīva attieksme pret Amerikas Sabiedroto Valstu diplomātijas veikumu Otrā pasaules kara gados. Kopumā versijas piekritēji attaisnoja vai atklāti neatzina pret vācu un japāņu civiliedzīvotājiem vērstās darbības, kuras kara laikā veica PSRS, Lielbritānija un ASV.
– Piemēram?
– Piemēram, Lielbritānijas izvērstais gaisa karš pret Vāciju. Īpaši jārunā par 1942. gadu, kad briti sāka izmantot jaunu metodi, ko sauca par noteikta rajona vienlaidus bombardēšanu. Tas nozīmēja to, ka 500 vai 1000 britu bumbvedēju uzlido virs kādas pilsētas Vācijā un nomet bumbu kravu kā paklāju. Viens no mērķiem bija graut Vācijas militāro rūpniecību, bet otrs, pārvēršot pelnos un drupās aptuveni 1000 vācu pilsētu, bija – iebiedēt Vācijas iedzīvotājus un panākt, lai vācieši sāk vērsties pret nacistisko režīmu. Tā 1943. gada jūlijā tika veikta operācija ar nosaukumu Gomora – britu un amerikāņu bumbvedēji vairākas reizes uzlidoja Hamburgai, izmantojot īpašu taktiku. Pamīšus tika mestas degbumbas un sprāgstošās bumbas, kas aizkavēja ugunsdzēsēju darbu. Milzīgie ugunsgrēki ar orkānam līdzīgiem uguns virpuļiem iznīcināja veselus pilsētas kvartālus. Pilsētas centrā ugunsvētras uzsūca visu skābekli, un tūkstošiem cilvēku gāja bojā mokpilnā nāvē. Vairāki simti Hamburgas iedzīvotāju tika apšļākti ar fosforu no degbumbām. Tā kā fosfora degšanu faktiski nevar apturēt, nelaimīgajiem atlika tikai divas iespējas – mirt fosfora liesmās vai mesties Alsteras upē un noslīkt. Pavisam operācija Gomora laupīja dzīvību vairāk nekā 40 000 cilvēku. Simtiem tūkstošu iedzīvotāju palika bez pajumtes. Vācijas propagandas ministram Jozefam Gebelsam ziņoja, ka Hamburgā apmēram 800 000 cilvēku klaiņo pa ielām, nezinādami, ko darīt.
– Izskatās, ka sabiedrotie braši karojuši ar civiliedzīvotājiem.
– Par «bumbu kara» barbarisma simbolu kļuva Drēzdene, kuru britu un amerikāņu gaisa flote 1945. gada 14. un 15. februārī gandrīz pilnīgi noslaucīja no zemes virsas, iznīcinot visā pasaulē pazīstamus arhitektūras pieminekļus un nogalinot daudzus jo daudzus cilvēkus. Vēstures literatūrā sastopamais bojāgājušo skaits ir no 35 000 līdz 60 000. 90. gadu sākumā toreizējais Drēzdenes mērs izteicās, ka gājuši bojā gandrīz 200 000 cilvēku (pilsētā bija saplūduši ļoti daudz bēgļu no citām Vācijas pilsētām). Precīzu skaitli mēs nekad neuzzināsim, jo visus līķus sadedzināja ar liesmu metējiem. Britu vēsturnieku lielākā daļa šodien atzīst, ka «bumbu karš» bijis barbarisks cīņas veids pret Vāciju, tomēr cenšas to attaisnot, uzsverot, ka tas veicinājis uzvaru pār nacismu. Taču atsevišķi autori jau izvirza jautājumu, vai nesaudzīgā vācu pilsētu bombardēšana nebija kara noziegums?
– Savādi gan būtu to neatzīt par kara noziegumu.
– To, ka tas bija kara noziegums, britu politiķi labi saprata jau kara laikā. Kad 1945. gada februārī briti sabombardēja Drēzdeni, britu bumbvedēju aviācijas pavēlnieks Arturs Hariss ar iesauku Bombardētājs vērsās pie britu toreizējā premjera Vinstona Čērčila ar tekstu: «Tādas vietas kā Drēzdene Eiropas kartē vairs nav.» Hariss sniedza Čērčilam roku, bet viņš pagriezās un aizgāja, jo saprata, ka pāršauts pār strīpu. Vēstures literatūrā ir sastopamas ziņas, ka Čērčils rēķinājies ar to, ka militārās sakāves gadījumā viņu vainotu kā kara noziedznieku. Savukārt daudzu vēsturnieku skatījumā galvenais ASV grēka darbs ir nodarīts pret japāņiem – atombumbu nomešana uz Hirosimu un Nagasaki.
– Domāju, arī tas ir kara noziegums. Ne mazāk aizraujošs temats ir PSRS karaspēka veiktie noziegumi pret Vācijas civiliedzīvotājiem.
– Ļoti daudzi vēsturnieki ir pētījuši šo jautājumu. Viens no darbiem, kas jāizlasa, lai apjaustu šo noziegumu apmērus, ir izcilā vācu militārā vēsturnieka Joahima Hofmana darbs Staļina iznīcības karš. 2006. gadā šis darbs tulkots arī krieviski. Protams, vēl arī manis jau pieminētais Antonijs Bīvors, kurš aprakstījis prātam neaptveramus sarkanarmiešu noziegumus. Ir vēl arī britu vēsturnieka Maksa Hastingsa darbs Armagedons jeb Cīņas par Vāciju 1944./45. gadā. Krievi Maksu Hastingsu, protams, nodēvējuši par «pseidovēsturnieku». Hastingss ievērojams ar to, ka viņš pirmo reizi izmanto terminu «vācu holokausts», apzīmējot sarkanarmiešu noziegumu milzīgo apjomu pret vācu civiliedzīvotājiem.
– Kādi bija izplatītākie noziegumu veidi?
– Vācu vēsturnieks Hofmans norāda, ka pirmais noziegumu veids bija karagūstekņu un jebkura vecuma un dzimuma civiliedzīvotāju masveida nogalināšana. Vēstures literatūrā nereti tiek izvirzīts jautājums: cik daudz vācu civiliedzīvotāju gāja bojā sarkanarmijas vardarbības rezultātā? Minētie skaitļi ir atšķirīgi – no 120 000 līdz 800 000. Atsevišķos darbos, piemēram, vācu vēsturnieka Hūberta Knabes darbā, kuram dots zīmīgs nosaukums 1945. gada 8. maijs – atbrīvošana?, sastopami arī vēl lielāki skaitļi. Otrs nozieguma veids bija neiedomājamā varmācība, kas tika veikta padomju okupētajos Vācijas rajonos un kurā cieta vācu sievietes. Grupveida izvarošanās gāja bojā tūkstošiem vācu sieviešu. Ar viņām tika darītas tādas lietas, par kurām pat baisi runāt. Tas viss ir dokumentēts. Vēsturnieki uzskata, ka šīs izvarošanas pārcieta ap diviem miljoniem vācu sieviešu, tomēr arvien pamatotāk izskan apgalvojumi, ka cietušo sieviešu skaits ir daudz lielāks. Arī Bīvors savā grāmatā rakstīja, ka tika izvarotas gandrīz visas sieviešu kārtas būtnes no 10 līdz pat 80 gadiem. Esot Berlīnē, es nereti sevi pieķeru pie domas, kāpēc šajā pilsētā, kur ir ļoti daudz dažādu kara pieminekļu, nav neviena pieminekļa vācu sievietēm? Varbūt tas ir saistīts ar vācu mentalitāti un vēlmi kaisīt sev pelnus uz galvas, uzņemoties uz sevi visu vainu un nepieļaujot domu, ka arī viņi varētu būt upuri.
– Tātad vainas apziņa darbojas joprojām?
– Jā, bet ne tik lielā mērā kā agrāk. 2008. gadā beidzās oficiālās vācu kara vēstures (Vācu reihs un Otrais pasaules karš) izdošana – desmit sējumos un gandrīz 20 grāmatās. Pēdējā – desmitajā – sējumā jau ļoti daudz runāts par dažādiem sarkanarmijas noziegumiem, kas veikti uz vācu zemes. Kā atsevišķs paragrāfs šajā sējumā ietverta sadaļa Militārās preses loma: Iljas Ērenburga precedents, kurā mēģināts izvērtēt minētā publicista darbību sarkanarmiešu ideoloģiskajā sagatavošanā varmācībai. Sadaļas autora Manfreda Ceidlera secinājumi ir samocīti, piesardzīgi, bet visumā tomēr viennozīmīgi. Piemēram, varam izlasīt šādu atzinumu, ka Ērenburga rakstu ietekmē padomju karavīri varēja gūstekņus nošaut, bet varēja to arī nedarīt, varēja sievietes izvarot, bet varēja to arī nedarīt. Viss it kā bijis atkarīgs no intelekta pakāpes, no rakstos pausto ideju un aicinājumu izpratnes. Taču katrā ziņā Ērenburgs esot pārkāpis rasisma slieksni. Vairākos citos vācu vēsturnieku darbos nostāja tomēr ir striktāka. Piemēram, Hofmans Ērenburgu salīdzina ar nacistu gauleiteru Jūliusu Štreiheru, kuram par antisemītisma sludināšanu un aicinājumiem iznīcināt ebrejus Nirnbergas tribunāls 1946. gada oktobrī piesprieda nāves sodu pakarot. Hofmans norāda, ja Štreihers bija galvenais kūdītājs pret ebrejiem, tad būtu ne tikai taisnīgi, bet arī nepieciešami Ērenburgu nosaukt par galveno kūdītāju pret vāciešiem. Hofmana vērtējumā Ērenburgs naida kurināšanas ziņā ne par matu neatpalika no Štreihera, iespējams, viņu daudzkārt pārspēja. Trešais noziegumu veids bija apzināta pilsētu kvartālu, ciemu un māju nodedzināšana, kā arī sistemātiska laupīšana, privātā un sabiedriskā īpašuma iznīcināšana.
– Zināms arī, ka vācu sievietes tika izsūtītas spaidu darbos uz Padomju Savienību.
– Jā. Kā īpašu nozieguma veidu Hofmans izdala vācu sieviešu un meiteņu izsūtīšanu vergu darbos uz Padomju Savienību. Šī izsūtīšana (deportācijas) notika 1945. gadā, un sievietēm nācās strādāt purvos un mežos, rakt kanālus. Pirmajos divos gados smago apstākļu dēļ gāja bojā aptuveni puse no 218 000 deportēto. Daļa sieviešu atgriezās, kad nodibinājās Vācijas Demokrātiskā Republika, un tad parādījās ļoti asa problēma – nācās celt daudzas venerisko slimību ārstēšanas iestādes...
– Ne mazāk baigs bija arī vācu bēgļu liktenis.
– Makss Hastingss vācu bēgļu likteni uzskata par visdrausmīgāko Otrā pasaules kara traģēdiju. Bēgļu kustība sākās 1945. gada pirmajos mēnešos, kad sarkanarmija iebruka Vācijas teritorijā – Austrumprūsijā un citur. Bēgļu kustība sākās tāpēc, ka bija briesmīgas bailes no krieviem, no sarkanās armijas karavīru varmācības. Vācieši jau zināja, kā uzvedas krievu zaldāti. Pirmā vieta, ko Austrumprūsijā 1944. gada oktobrī ieņēma sarkanā armija, bija Nemmersdorfas ciemats (tagadējā Majakovska). Tur krievu iebrucēji rīkojās brutāli un cietsirdīgi, daudz trakāk nekā savulaik izrīkojās tatāru ordas. Visas Nemmersdorfā palikušās sievietes un meitenes tika izvarotas un nežēlīgi nogalinātas. Pēc pāris dienām vācu karaspēks atguva šo ciematu, tas viss tika fiksēts, aculiecinieki – nopratināti, toreizējais Vācijas propagandas ministrs Gebelss atsūtīja grupu, kas nofilmēja vardarbības upurus. Tāpēc pārējie Vācijas iedzīvotāji zināja, kas viņus sagaida. Sākās stihiska bēgļu kustība, un tā bija ļoti apjomīga. Aptuveni 8,5 miljoni vāciešu atstāja savas dzīvesvietas, devās uz Vācijas vidieni, bēgot no sarkanarmijas. Bieži vien šī bēgšana izvērtās traģēdijā: krievu tanki panāca bēgļus un šķaidīja viņus zem kāpurķēdēm. Ļoti daudz bēgļu virzījās pa Baltijas jūras piekrasti, krievu lidmašīnas viņus apšaudīja, tur desmitiem tūkstošu bēgļu tika nogalināti. Tāpat tūkstošiem bēgļu gāja bojā lielajās jūras traģēdijās. Viena no tām notika 1945. gada 30. janvārī, kad krievu zemūdene S13 nogremdēja slavenāko vācu miera laiku laineri Vilhelm Gustloff, uz kura klāja bija vairāk nekā 10 000 cilvēku, galvenokārt bēgļi, daži simti ievainoto, dažas vācu zemūdeņu apkalpes. Vairāk nekā 9000 cilvēku gāja bojā jūras dzelmē. Tā ir lielākā katastrofa visā kuģošanas vēsturē. Cita liela katastrofa Baltijas jūrā notika 1945. gada 16. aprīlī, kad cita krievu zemūdene nogremdēja vācu kuģi Goija, un tad gāja bojā ap 7000 cilvēku. Vācu kara flote tolaik īstenoja operāciju Hannibal, no apdraudētajiem rajoniem izvedot vācu bēgļus un tā izglābjot ap 2,5 miljoniem civiliedzīvotāju. Izglābt vācu civiliedzīvotājus bija iespējams tikai tāpēc, ka Kurzeme cīnījās līdz pašām kara beigām.