Starptautiskā mediju kluba Formāts A3 aicināta, Rīgā aprīlī priekšlasījumu sniedza Krievijas Ārpolitisko pētījumu un iniciatīvu institūta ģenerāldirektore, Krievijas Federācijas Sabiedriskās palātas locekle Veronika KRAŠEŅINŅIKOVA. Intervijā Neatkarīgajai viņa pauž savu viedokli par situāciju Ukrainā un vērtē mūsu ar Krieviju saistītos uztveres stereotipus un bailes.
– Mēs domājam, ka NATO mūs aizstāvēs, bet Krievija – tas ir agresīvs totalitārs drauds. «Krievija grib pārskatīt Eiropas karti,» – teica mūsu aizsardzības ministrs.
– Šo karti pirmie sāka pārskatīt tie cilvēki, kuri sagrāba varu Kijevā. Un domāt, ka ar tādu ekstrēmistisku politiku viņiem izdosies saglabāt vienotu Ukrainu, ir pilnīgs nonsenss. Rodas jautājums – vai viņi ir savā prātā? Turklāt, ja runāt par Vašingtonu, tad tās ambīcija ir – iekļaut Ukrainu, anektēt Ukrainu Rietumu telpā. Tieši tas arī izprovocēja konfliktu Ukrainā. Tā rezultātā Ukrainas sabiedrība sašķēlās, un tās lielākā daļa negrib būt maiņas kārts, negrib nākotnē būt lielgabalu gaļa NATO un ASV karos. Ko vinnēja Baltijas valstis no iestāšanās NATO?
– Dalība NATO kaut cik tomēr mazina bailes (pārejam pie bailēm). Piemēram, bailes: «Baltijas valstis ir nākamās rindā…»
– Vajadzēja man atbraukt uz Latviju, lai ko tādu dzirdētu. Krievijā kas tamlīdzīgs nevienam nenāk ne prātā.
Saprotiet, gan ārējai, gan iekšējai politikai tomēr vajadzētu tapt apjēgtai, balstīties veselajā saprātā, racionālos principos. Ja politiku virza paranoja, tad tas ir kontrproduktīvi valsts interesēm. Kā sacīja kāds Eiropas politiķis: tas līdzinās pašnāvībai aiz bailēm no nāves.
– Bet – gaidīt mums to Pleskavas divīziju vai nē? Katru dienu kāds pareģis te un Eiropā (E. Lūkass,…) melš, ka jāgaida.
– Negaidiet. Nesagaidīsiet.
– Nu, jā… Kā tad!? No Krievijas mūs aizsargās tikai tieša un pastāvīga NATO karavīru klātbūtne.
– Kādā veidā aizsargās? Tā kā Afganistānā? Vai tā kā Irākā? Redziet, nav iespējams nonākt līdz patībai, nacionālajai identitātei tikai ar rusofobiju un pretnostatīšanos Krievijai. Tā nav nacionālā ideja. Vajadzētu tomēr atrast kaut ko stabilāku. Savukārt skati uz NATO pusi, tas atkal ir – kam tad nu mums tagad pieslieties… Bet, pirms kādam pieslieties, manuprāt, pienāktos nodoties savas suverēnas valsts būvei, kura darbojas savas tautas, nevis NATO vai kādu tālu valstu interesēs.
– Vēl pastāv bailes no tā, ka «krievu pasaule» te ir «piektās kolonnas» sinonīms un uzlūkota kā iekšējas šķelšanās resurss valstīs, kas nonākušas Krievijas interešu lokā.
– Šķelšanos un problēmu nebūtu, ja Baltijas valstu vadītāji rēķinātos ar krievu un krievvalodīgo interesēm. Tāda prakse kā nepilsonis ir XXI gadsimta Eiropas barbarisms. Šī prakse nāk no tiem laikiem, kad cilvēki tika dalīti vairākās šķirās, līmeņos vai kastās. Tieši šāda prakse provocē šķelšanos.
– Ir «krievu pasaule» piektā kolonna vai nav?
– Problēma nāk no varas. Ikviens tiesību ierobežojums provocēs cīņu par tiesībām. Pats prātīgākais, ko darīt nacionālās vienotības dēļ, ir – cienīt krievu tiesības šeit. Tad nebūs kolonnu. Kuru arī nav.
– Vēl dzīvas ir bailes no vēstures atkārtošanās.
– Tā vēsture, no kuras atkārtošanās bītos es, ir trīsdesmito gadu procesi Eiropā. Ultralabējo nostiprināšanās un fašistisku spēku parādīšanās varā. Ukraina patlaban šajā ziņā ir priekšā visai Eiropai.
– Latvijā gan šīs bailes vairāk saistās ar Krieviju – lai kādi ar nebūtu tās ārpolitiskie vēstījumi, Krievija melo, kādēļ mums saistībā ar Krieviju ir prātīgāk domāt to sliktāko.
– Pagaidām ne Krievijā, bet tieši Eiropā ultralabējie un fašisti tiek parlamentos. Eiroparlamenta vēlēšanās maijā ultralabējo un fašistisko partiju kandidāti tiks tur lielā skaitā. Lūk, no kā ir jābaidās. Ikviena ielaišanās ar vietējiem ultranacionālistiem ir viens no pašiem graujošākajiem soļiem, kādus vien var spert izpildvara. Paskatieties, cik tālu ir aizspēlējušies Ukrainā. Partija Svoboda saņēma finansējumu no visdažādākajiem avotiem. Liekas pat, ka Janukovičam tuvi cilvēki izmantoja partiju Svoboda kā instrumentu cīņā ar Baķkivščinu. Un dabūja nacistus pie varas.
Pilnu tekstu lasiet šīsdienas NRA