Kad sabiedrotie ir tikai kalni
Karogu vicināšana, politiķu paziņojumi, demonstrācijas par un pret – to redzam televizoru ekrānos par Katalonijas neatkarības tēmu. No mūsu viedokļa – tur, Katalonijā, nekas nemainīsies, mēs varam būt tikai vērotāji.
Mums, kas esam pirms nepilniem 30 gadiem atbrīvojušies no derdzīgā padomju režīma, par Kataloniju domāt ir mazliet mulsi. Kāds tur vispār varētu būt jautājums? Ja cilvēki grib neatkarību, kāpēc Spānijas valdība ir tik ļoti pret? Vai tad Spānija arī kāda PSRS, kas ar varu uzmācas ar savu mīlu? Tagad taču lielākā daļa Eiropas un arī Spānija ir Eiropas Savienības sastāvā, līdz ar to nacionālo valstu neatkarības ir visai ierobežotas - kas tur slikts celtos, ja Katalonijai arī būtu savs karogs, himna un futbola komanda?
Bet vēl jau ir arī naudas lietas. Katalonija ir bagātākais Spānijas novads, līdz ar to tās aiziešana neatkarībā iezāģēs pārējai Spānijai. Pārējā Spānija arī baidās, ka katalāņiem sekos vēl citi apvidi - katalāņu neatkarības panākumu iedvesmota, no Spānijas var atšķelties arī basku zeme, kas pēdējā laikā jau bija samierinājusies ar palikšanu Spānijas sastāvā.
Ja latviešiem vaicātu viedokli Katalonijas sakarā, droši vien 99% balsotu par tās neatkarību. Pašā Katalonijā tas gan nav tik viennozīmīgi un pārliecinoši. Daudzsimttūkstošu demonstrācijas notiek arī pret neatkarību. Katalonijas neatkarībai nav atbalsta citās valstīs, un Eiropadomes prezidents Donalds Tusks ir paziņojis, ka izslēdz jebkādu starpniecību Katalonijas krīzes jautājumā. Tas nav labi, jo, akurāt, starpniecība tur ļoti derētu. Jo Katalonijas neatkarības un Spānijas vienotības aizstāvju starpā pašlaik iestājies absolūts strupceļš - ir diametrāli pretēji uzskati, kur nav nekāda kompromisa. Spānijas nedalāmības aizstāvji uzskata, ka valsts konstitūcija neparedz nekādu atdalīšanos, bet Katalonijas netkarību alkstošie apelē pie tautu pašnoteikšanās tiesībām.
Latvijas oficiālais ārlietu resors ir strikti pateicis, ka negrasās atzīt Katalonijas pasludināto neatkarību, kas nav nekas pārsteidzošs. Latvija jau sen ir notupusies tādā pozā, ka vienmēr dziedās tā, kā teiks priekšā Brisele. Tas bija vēl tālajos deviņdesmitajos, kad Latvijā ar milzu sisrdsiltumu tika uzņemti Taivānas ķīnieši un ar viņiem tika dibināti visādu veidu diplomātiskie, ekonomiskie un politiskie sakari. Taču tad vienā dienā no ES institūcijām atnāca uzrūciens pārtraukt šo bučošanos ar nepareizajiem taivāniešiem, jo Eiropas orientācija ir uz lielo Ķīnu. Mūsu diplomāti nostājās miera stājā un visus sakarus ar Taivānu sarāva. Tagad tāpat ir ar Kataloniju. Ja kaut kad Latvija atzīs tās neatkarību, tad tas būs tikai pēc tam, kad būs saņemta atļauja no ES un transatlantiskā partnera.
Katalonija ir vēl kaut cik saprotama, jo atrodas Eiropā, bet kurdu tautas neatkarības centieni ir tēma, par kuru negribas pat domāt. Ar Kataloniju ir cerības, ka tās krīze atrisināsies mierīgi bez cilvēku upuriem, lai gan vienvakar jau vardarbīgas sadursmes starp demonstrantiem un policiju bija. Pazīstu dažus spāņu policistus - policijas arodbiedrību darbiniekus, kas atzīstas, ka ir pagalam nelaimīgi no visas tās situācijas. Viņi jūtas kā politikas ķīlnieki, kas nekādā veidā nevar būt labie. Jāuztur kārtība, bet liels ļaužu pūlis nāk virsū un cenšas iespert, iespļaut, nolamāt.
Ar Kataloniju vēl cerības, ka būs kaut cik mierīgs risinājums, bet ar kurdiem laikam nebūs tik gludi. Jo kurdi pašlaik karo pret radikālajiem islāmistiem, bet, kad tie būs sakauti, ieročus nenoliks un turpinās karot par savas valsts izveidi. Milzīgi liela tauta, kas Osmāņu impērijas brukšanas laikā netika pie savas valsts, tagad ir stingri izlēmusi šo vēstures kļūdu labot un valsti nodibināt. Taču tam pretī ir Irāka, Sīrija, Irāna, Turcija. Arī plašāka starptautiskā sabiedrība negrasās viņus aizstāvēt. Kā sacīja Irākas kurdu prezidents Masuds Barzani: «Mūsu vienīgie sabiedrotie ir tikai kalni.» Vēsturiski ir tā nelāgi sanācis, ka Turcijas kurdu politiskajā kustībā nacionālās neatkarības ideja ir savijusies ar marksistiskiem murgiem. Bet marksistam ir grūti kaut ko izlobēt savai tautai par labu starptautiskā vidē.
Spānijā, Francijā un Andorā ir aptuveni 11,5 miljoni katalāņu, Irākā, Turcijā, Sīrijā, Irānā un Armēnijā ir aptuveni 40 miljonu kurdu. Tomēr šīs tautas ir bez savas valsts. Tāpēc latviešiem būtu tik ļoti jāpriecājas, tik laimīgiem jābūt, ka mums pieder šis brīnišķais dārgums - sava valsts. Žēl tikai, ka neprotam to pietiekami novērtēt, izķēzām savu neatkarību, liekam to lietā pilnīgi nevietā. Piemēram, lai riebtu, sariebtu, ieriebtu, atriebtos Latvijas krieviem. Kā būtu, ja katalāņi arī rīkotos līdzīgi - ieviestu Katalonijas nepilsoņu pases, un valodas policija ošņātu, kurā šūšanas fabrikā ceha priekšniece neprot labā līmenī valsts valodu, lai uzliktu par to sodu? Ja arī Barselonas mēram aizliegtu feisbukā rakstīt spāniski? Ja paziņotu, ka visas skolas līdz 2020. gadam būs tikai katalāņu valodā? Un nemitīgi atgādinātu, ka visi spāņi ir okupanti, tāpēc viņiem jācieš par to, ka diktatora Franko laikā katalāņi bija apspiesti? Ja katalāņi no latviešiem paņems ne tikai ģeniālo Mārtiņa Brauna melodiju savai neatkarības himnai, bet arī naidīgi glupās fīčas? Laikam no šādas Katalonijas neatkarības, no ne visai labā Latvijas piemēra spāņi drusciņ tā kā baidās, tāpēc tik ļoti pretojas Katalonijas brīvlaišanai.