Sobčakas nākotnes lomas

 
©F64

Viena no Krievijas redzamākajām sievietēm – Ksenija Sobčaka – pieteikusi sevi par kandidāti 2018. gada 18. martā paredzētajās Krievijas prezidenta vēlēšanās. Šis Sobčakas solis izraisīja diezgan pretrunīgu (pārsvarā negatīvu) reakciju no Kremlim opozīcijā esošās sabiedrības puses. Tiek pārmests, ka Sobčaka ar savu pieteikumu pārvēršot šīs vēlēšanas farsā, mazina galvenā Putina oponenta Alekseja Navaļnija augošo popularitāti, šķeļ opozīciju un, galvenais, palielina šo vēlēšanu leģitimitāti. Īsāk runājot, mums (opozīcijai) jau ir savs kandidāts – Navaļnijs, un kur tu, Ksenij, vēl bāzies pa vidu?

Pirms vērtējam Sobčakas pieteikumu, jāatceras, ka Krievijā nekādu vēlēšanu normālā, demokrātiskā izpratnē nav. Jau šobrīd zināms, kurš būs Krievijas prezidents pēc tā dēvētajām vēlēšanām. Tas būs līdzšinējais prezidents Vladimirs Putins. Līdz ar to tur notiekošo nevar uztvert kā īstu priekšvēlēšanu kampaņu, kurā ir kāda politiskā intriga. Tāpēc Sobčakas «izlēciens» jāskata ārpus tradicionālās politikas rakursa.

Pieteikt K. Sobčaku nav viegli. Kas viņa ir? TV zvaigzne? Opozicionāre? Žurnāliste? Sabiedriskā darbiniece? Šovbiznesa pārstāve? Viņa ir viena no spilgtākajām sievietēm Krievijā. Gudra, izglītota, apveltīta ar apbrīnojamu pašcieņu. Turklāt viņu saista siltas, pat ģimeniskas saites ar Putinu, kurš savulaik bija Sobčakas tēva Sanktpēterburgas mēra Anatolija Sobčaka tuvākais palīgs un publiski viņu uzrunā kā Ksjušu. Nevienu citu Putins publiski neuzrunā - Ļoša vai Ģima.

Šīs tuvās attiecības daudziem ļauj teikt, ka Sobčaka ir kārtējais Kremļa projekts, kura vienīgais mērķis ir padarīt «smukāku» Putina kārtējo ievēlēšanu. Droši vien tā arī ir, bet kāda tam nozīme? Vai tiešām Putina ievēlēšana bez Sobčakas kļūtu kaut kā maznozīmīgāka? Pasaulē tāpat visi zina, ka šīs ir viltus vēlēšanas, un to uztver kā bizantiskās Krievijas savdabību. Tāpat nav lielas nozīmes, vai vēlēšanās tiks pielaists Navaļnijs vai nē, jo jebkurā gadījumā viņam nav izredžu kļūt par Kremļa saimnieku. 2018. gada prezidenta inaugurācijas scenārijs ir rakstīts vienam cilvēkam, un šis cilvēks ir Putins. Taču līdz 2024. gadam, kad, pēc Krievijas konstitūcijas, Putinam amats būs jāpamet, situācija var būtiski mainīties, un te jau parādās dažādi varianti.

Jau tagad Krievija ir ieslīgusi ekonomiskā un idejiskā stagnācijā. Tā slīgst arvien dziļākā arhaikā un cenšas vismaz retorikā norobežoties no 21. gadsimta, kas interneta laikmetā ir bezcerīgs pasākums. Nav noslēpjams Putina nogurums un nevēlēšanās nodarboties ar ikdienišķi valstiskām lietām. Viņš atdzīvojas un izstaro enerģiju vienīgi brīžos, kad runa grozās ap globāla mēroga jautājumiem. Taču arī šajā jomā iespēju horizonts sašaurinās, jo Krievija atrodas dziļā izolācijā un pasaulē ir maz vietu, kur Putins būtu gaidīts viesis, par spīti televīzijas hipnozei, kura pūlas iedvest, ka Krievijas starptautiskā autoritāte aug.

Vēl seši gadi kopā ar vecējošo Putinu Krievijai nesola neko labu, un šis nākotnes perspektīvu trūkums arvien vairāk nomāc Krievijas eliti. Haotiskās, grūti izskaidrojamās gubernatoru nomaiņas liecina par paša Putina augošo nemieru. Apzinātā līmenī viņš, protams, uzskata, ka viss ir labākajā kārtībā, bet zemapziņas līmenī, iespējams, sāk apjaust, ka uzņemtais kurss var izrādīties maldīgs. Vēsturē viņš var ieiet ne tikai kā Krimas pievienotājs, bet arī kā Brežņevs 2, kura vadībā Krievija atkal iestigusi stagnācijas purvā.

Pastāv varbūtība, ka līdz 2024. gadam strauji augs sociālais pieprasījums pēc jauna, enerģiska līdera, kurš valstij dotu spēcīgu, modernu impulsu un izrautu to no apnicīgās gremdēšanās vakardienā. Prokremliskā vidē šāds līderis rasties nevar, jo tur atražo tikai tipāžus, kuri mentāli noveco jau agrā jaunībā. Navaļniju Krievijas politiskā šķira nekad nepieņems par savu vadoni. Cita lieta, ja jaunā vadzvaigzne, Putina pēctece ar viņa svētību, būs eiropeiski domājošā Sobčaka. Šobrīd šis var likties utopisks scenārijs. Daudz reālāks šķiet tas, ka viņa nospēlēs savu Kremļa tehnologu iestudēto lomu un no lielās politikas pazudīs. Bet, ja nu tomēr Sobčaka paliek laukumā un brīnumainā kārtā 2024. gadā kļūs par pirmo sievieti Krievijas prezidenti, tad tas būs labākais, kas ar šo valsti būs noticis tās ilgajā vēsturē.



 

Rīgas namu pārvaldnieks