Liela kara iespējamība
Šobrīd par lielu karu runāt neskaitās stilīgi. Labais tonis liek teikt, ka cilvēces saprātīgākā daļa procesus kontrolē un, ja arī kaut kur pie varas ir pa kādam nelīdzsvarotam psihopātam, politiskajam diletantam vai avantūristam, tad arī viņiem ir pietiekami augsts pašsaglabāšanās instinkts, kas neļaus darīt pārāk lielas muļķības. Tāpēc jo nozīmīgāka šķiet radiostacijas Eho Moskvi galvenā redaktora Alekseja Venediktova atbilde uz izcilā krievu literāta Dmitrija Bikova tiešu jautājumu: vai liels karš ir iespējams? (Sobesedņik 3.10. 2017.)
Mediju vidē Venediktovs tiek uzskatīts par vienu no Krievijas informētākajiem žurnālistiem. Viņš ir ģimenes draugs Krievijas prezidenta Vladimira Putina preses sekretāram Dmitrijam Peskovam, militāri kosmiskā kompleksa kuratoram Dmitrijam Rogozinam un laiku pa laikam it kā starp citu ieminas, ka regulāri iedzer dārgu, 15 gadus izturētu viskiju ar ietekmīgiem cilvēkiem. Venediktovs jau daudzus gadus ir Krievijas citējamāko žurnālistu saraksta pašā augšgalā, jo, kā pats uzsver, baumas neizplata, bet runā vienīgi par pārbaudītiem faktiem.
Šis skaidrojums nepieciešams, lai parādītu, ka Venediktovs nav tukšs mutes bajārs, kurš ar skaļām frāzēm grib nopelnīt popularitāti. Viņš ir cilvēks, kurš, ja arī nezina visas Kremļa intrigas, tad vismaz perfekti jūt Krievijas politiskajā elitē valdošo noskaņojumu. Tāpēc viņa redzējums ir īpaši vērtīgs. Lūk, viņa atbilde: «Es nekad nepiekritīšu tiem, kas šādu varbūtību izslēdz. [Liels karš] ir vairāk nekā iespējams… Putinam nepietiek ar ievēlēšanu, pat ar vēlamo rezultātu virs 70% (teiksim, 71,2% - kāds patīkams, ticams skaitlis!). Viņam nepieciešama mīlestība. Mīlestība izsīkst - tās uzplūds pēc Krimas bija pietiekami ilglaicīgs, taču nepieciešami jauni stimuli. Tanku reids uz Kijevu - kāpēc ne? Šobrīd šaut neviens negrib, bet gadījumā, ja kas - arī Porošenko nebūtu nekas pretī saliedēt ap sevi cilvēkus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Putina apziņā karš turpinās. Viņš ir savu aprindu cilvēks, Brežņeva ēras beigu posma VDK virsnieks, un ir pārliecināts, ka visi vēlas mums ieriebt. Viņam aukstais karš nav beidzies nekad.»
Spriežot pēc Venediktova teiktā, reālākais nākamā kara lauks ir Ukraina, taču ir kāds apstāklis, kas šo virzienu padara mazāk ticamu. Krievijas novērotāju vidū valda pārliecība, ka Krievijas militāro akciju mērķi Ukrainā un Sīrijā ir saistīti ne tik daudz ar konkrētām interesēm šajās valstīs, cik ar vēlmi piespiest Rietumus (precīzāk sakot, ASV) rēķināties ar Krieviju un atzīt to kā globālu lielvaru. Ņemot vērā, ka Krievija pēc ekonomiskā potenciāla neierindojas pat pasaules valstu pirmajā desmitniekā un tās nominālais IKP ir mazāks nekā Kanādai vai Itālijai un ir aptuveni vienāds ar Dienvidkorejas IKP, vienīgais arguments, kāpēc citām valstīm Krievija būtu jāatzīst par globālu lielvaru, ir tās milzīgais kodolieroču arsenāls. Nelaime tikai tā, ka normālos, miera apstākļos tavs kodolarsenāls nevienu neinteresē. Situācija mainās, kad pieaug spriedze un sāk rībēt kara bungas.
Gruzijas un Ukrainas notikumi parādīja, ka karadarbība ārpus NATO telpas Rietumus pārāk nesatrauc. It kā jau satrauc, taču ne tā, kā to gribētu Kremlis. Uzsākt sarunas par pasaules dalīšanu fiksētās interešu sfērās (tā dēvēto Jalta2) Rietumi ar Krieviju nesteidz. Šim nolūkam nepieciešami spēcīgāki trumpji. NATO ir jāpiespiež sēsties pie galda. Ņemot vērā Krievijas un NATO ekonomiskos potenciālus, to izdarīt nav viegli, bet ne neiespējami. Krievijai ir viena pašiedomāta priekšrocība. Rietumus Krievijas propaganda ataino kā kareivīgumu zaudējušus gļēvuļus, kuri darīs visu, lai tikai nebūtu jākaro un jāriskē ar dzīvībām.
Baltijas reģionā Krievijas militārais pārspēks ir ievērojams, un šeit Krievija varētu gūt ātru militāru uzvaru, pirms NATO attaptos no šoka. Ja Krievija tad paspertu simbolisku solīti atpakaļ un piedāvātu sākt sarunas par situācijas noregulējumu, tad NATO varētu šādās sarunās ielaisties. Tas būtu tieši tas, ko Putins vēlas - NATO būtu pazemots, praksē būtu pierādījies 5. panta patiesais svars, un sāktos ilgi gaidītās divpusējās sarunas. Varbūtība, ka Putins padotos paša propagandas veicinātajam kārdinājumam un būtu gatavs riskēt, par laimi, nav liela, bet to arī nevajadzētu izslēgt.