Filips nomainīs Albertu II Beļģijas tronī

Beļģija gājusi savas kaimiņvalsts Nīderlandes pēdās, un svētdien līdzšinējo karali, 79 gadus veco Albertu II, tronī nomainīs viņa 53 gadus vecais dēls Filips.

20 gadus ilgušo Alberta II valdīšanu lielākā daļa beļģu vērtē ļoti pozitīvi, uzskatot, ka tieši viņš devis nepieciešamo stabilitāti valstij, kuru plosa pretrunas starp ziemeļos dzīvojošajiem flāmiem un dienvidos mītošajiem valoņiem. Vai Filips ir gatavs monarha pienākumu pildīšanai, vai ar viņa autoritāti pietiks, lai novērstu Beļģijas sašķelšanos – tie ir svarīgākie jautājumi, kurus šajās dienās sev uzdod beļģi.

Karalis ir noguris

«Lai dzīvo karalis!», «Paldies, Albert» – ar šādiem plakātiem bruņojušies beļģi 3. jūlijā, pārdesmit minūtes pēc tam, kad Alberts II pavēstīja par savu nodomu atkāpties, pulcējās pie viņa pils Briselē. Televīzijas uzrunā monarhs, kuram 6. jūnijā apritēja 79 gadi, savu nodomu skaidroja pavisam vienkārši: «Neviens no maniem priekštečiem nav nodzīvojis tik ilgi kā es. Gan cienījamais vecums, gan veselība man vairs neļauj pildīt savus pienākumus tik labi, kā es to vēlētos. Manā izpratnē mēģināt saglabāt varu par katru cenu būtu monarha pienākumu pārkāpums.»

BBC atgādina, ka Beļģijā runas par karaļa iespējamo atkāpšanos par labu dēlam klīdušas kopš 2010. gada, turklāt šādu baumu izplatīšanos veicinājis tas, ka karaļnams tās nav aktīvi noliedzis. Avīzes rakstījušas, ka Alberts II vienkārši noguris, nemitīgi mēģinot samierināt politiķus un panākt, lai Beļģijā tiktu izveidota stabila valdība. Taču šā gada pavasarī bija vēl divi notikumi, kas varēja ietekmēt Albertu II. Pirmkārt, 30. aprīlī no troņa par labu dēlam Villemam Aleksandram atkāpās Nīderlandes karaliene Beatrikse. Otrkārt, līdz tiesai nonāca kādas 45 gadus vecas beļģu izcelsmes Lielbritānijas pilsones prasība oficiāli atzīt viņu par Alberta II meitu.

Varas maiņai Alberts II izvēlējies simbolisku datumu – 21. jūliju, kad Beļģijā svin nacionālos svētkus. Tieši šajā dienā 1831. gadā par Beļģijas pirmo karali tika kronēts Leopolds I. Kopš tā laika valstī valdījuši seši monarhi, un karalis Filips būs septītais. Lai gan Beļģijā attieksme pret monarhiju ne tuvu nav tik uzsvērti godbijīga kā Taizemē vai kaut vai Lielbritānijā, tūristiem, kuri šīs nedēļas nogalē iecerējuši apmeklēt Beļģijas galvaspilsētu, jārēķinās, ka Briselē valdīs liela burzma – atvadīties no līdzšinējā monarha un sveikt jauno ieradīsies desmitiem, iespējams, pat simtiem tūkstošu pavalstnieku. Publiskotais svinību plāns liecina, ka diena iesāksies ar dievkalpojumu Briseles katedrālē. Pulksten 10.30 Alberts II savā pilī parakstīs dokumentu par atteikšanos no troņa, bet tieši pusdienlaikā princis Filips dos zvērestu Nāciju pilī un kļūs par Beļģijas karali. Pēc stundas jaunais monarhs un viņa dzīvesbiedre Matilde ieplānojuši sveikt pavalstniekus no pils balkona, pulksten 17.00 pie karaļa rezidences sāksies militārā parāde, bet 23.00 paredzēta iespaidīga uguņošana.

Nejaušais monarhs nodrošina stabilitāti

Beļģija sastāv no Flandrijas, kurā runā nīderlandiešu valodā, un Valonijas, kuras iedzīvotājiem dzimtā ir franču valoda. Abas kopienas, kopā 10,5 miljoni iedzīvotāju, dzīvo savu, noslēgtu dzīvi – tām ir ne tikai atšķirīgas avīzes un televīzijas kanāli, bet arī partijas. Paši beļģi mēdz apstiprināt, ka ir tikai trīs lietas, kas spēj vienot šīs valsts iedzīvotājus – beļģu alus, nacionālā futbola izlase un karalis. Tas pilnībā attiecināms arī uz Albertu II, lai gan pavalstnieki joprojām mēdz viņu dēvēt par Nejaušo monarhu. Proti, Alberts II nemaz netika gatavots kāpšanai tronī, taču bija spiests uzņemties karaļa pienākumus pēc tam, kad 1993. gada 31. jūlijā 62 gadu vecumā negaidīti mira viņa vecākais brālis karalis Boduēns.

Boduēnam un viņa laulātajai draudzenei Fabiolai pēcteču nebija, tāpēc karaliskajai ģimenei nācās risināt sarežģīto jautājumu par troņa mantošanu. Sākotnēji bija iecerēts, ka monarha pienākumus uzņemsies pildīt Filips, taču karaļnams nosprieda, ka tolaik 33 gadus vecais princis vēl ir pārāk nepieredzējis, tāpēc viņam nepieciešams darbaudzinātājs, un tika izlemts, ka monarha pienākumus uzņemsies Alberts II – līdz tam viņš vadījis vienu no pensiju fondiem un bijis karaļnama galvenais speciālists labdarības pasākumu rīkošanā.

Tāpat kā citās konstitucionālajās monarhijās, arī Beļģijā karaļa loma lielākoties ir ceremoniāla – viņam jāpārstāv valsts oficiālos pasākumos, jārūpējas par tās tēla spodrināšanu, formāli jāpilda bruņoto spēku virspavēlnieka pienākumi. Taču ir kāda būtiska atšķirība, uz ko norāda Le Monde. «Samērā nenoteiktie beļģu monarha konstitucionālie pienākumi kļūst daudz konkrētāki, ja valstī izceļas politiskā krīze: šādos brīžos karalis pats iejaucas politiskajā procesā, piedaloties federālās valdības veidošanā,» uzsver avīze. Un šāda, faktiski permanenta politiskā krīze Beļģijā valda jau kopš 2007. gada, kad pieņēmās spēkā flāmu separātisms un aizvien populārāks kļuva lozungs par Beļģijas sadalīšanu pēc Čehoslovākijas parauga. «Relatīvi turīgākajiem flāmiem vienkārši apnicis barot nabadzīgos valoņus,» konflikta būtību vienkāršoti raksturo BBC.

Tieši Alberts II šajos gados veltījis neiedomājami lielus pūliņus, lai saglabātu Beļģiju kā vienotu valsti. Tieši viņa pienākums bija iecelt sarunu vadītājus, kuri pēc kārtējām vēlēšanām centās panākt gandrīz neiespējamo – koalīcijas izveidošanu starp mērenajiem flāmiem un valoņiem, atstājot ārpus procesa radikāļus, piemēram, Jauno flāmu aliansi (N-VA), kas cer panākt Flandrijas neatkarību. Ne vienmēr tas izdevās, Beļģijā joprojām spilgtā atmiņā ir bezprecedenta politiskā krīze 2011.–2012. gadā, kad pēc kārtējām vēlēšanām valdību neizdevās izveidot 541 dienu. «Tomēr, par saviem sabiedrotajiem padarot tādus ietekmīgus politiķus kā Hermanu van Rompeju, Giju Verhofstadu un pašreizējo premjeru Elio di Rupo, karalim izdevās novērst Beļģijas sašķelšanos,» uzsver Le Monde.

Ārlaulības meitas tēvs?

Kad Alberts II 1993. gadā kāpa tronī, daudzi beļģi jūsmoja – atšķirībā no aizsaulē aizgājušā brāļa, kurš bija aristokrāts un galma etiķetes ievērotājs līdz pašiem matu galiņiem, jaunais karalis ir samērā vienkāršs un dzīvespriecīgs cilvēks. Dažādus stīvus oficiālos pasākumus viņš spēja atdzīvināt ar jokiem (turklāt, atšķirībā no Lielbritānijas karalienes dzīvesbiedra prinča Filipa, nekad neatļāvās ar saviem jokiem aizskart citus), beļģiem gāja pie sirds arī Alberta II aizraušanās ar motocikliem un dalība baikeru kustībā.

Beļģu karaļnamu nav plosījuši tādi skandāli kā, piemēram, britu vai norvēģu karaļnamus, taču savi skeleti ir arī tā skapī, norāda BBC. Jau pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu nogalē vietējie laikraksti pirmo reizi vēstīja par kādu Delfinu Bēlu, kura apgalvo, ka esot Alberta II ārlaulības meita. Karaļnams šos paziņojumus tā arī nav komentējis, bet šā gada jūnijā D. Bēla, 45 gadus veca māksliniece, kas dzīvo Lielbritānijā, beidzot saņēmusi tiesas lēmumu, saskaņā ar kuru tiks veiktas DNS analīzes, lai noskaidrotu viņas radniecību ar karalisko ģimeni.

BBC norāda, ka 17. jūnijā Alberts II saņēmis formālu pavēsti ierasties tiesā, līdzīgas pavēstes izsūtītas arī topošajam karalim Filipam un viņa māsai Astrīdai. Protams, Beļģijas monarhs bauda attiecīgu tiesisko imunitāti, un ir skaidrs, ka gadījumā, ja viņš būtu palicis tronī, ne uz kādu tiesu Alberts II nedotos un nekādas analīzes nenodotu. Pašlaik, saskaņā ar beļģu mediju ziņām, karaļnama juristi izmisīgi mēģina atrast kādu robu likumā, kas viņam tā ļautu rīkoties arī pēc atteikšanās no troņa. «Monarha piedalīšanās šādā kutelīgā procesā pavisam noteikti nevairotu karaļnama prestižu, it īpaši tad, ja prasītājai izdotos pierādīt, ka viņas pretenzijas ir pamatotas,» norāda BBC. Pašlaik interesants šķiet jautājums, vai DNS analīzes nāksies nodot jaunajam karalim, tomēr uz viņa nākotni tas diez vai atstās kādu iespaidu – galu galā ne jau Filips tiek apvainots laulības pārkāpšanā.

Le Monde gan uzsver, ka pret Alberta II iespējamiem sānsoļiem beļģu sabiedrība izturas diezgan iecietīgi. Daudziem ir zināms, ka pagājušā gadsimta sešdesmito gadu nogalē un septiņdesmito gadu sākumā viņa un dzīvesbiedres Paolas laulība bija uz izjukšanas robežas, pāris faktiski dzīvoja atsevišķi. Taču būtiski ir tas, ka tolaik nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka Alberts kādu dienu kļūs par karali – vēl nebija zudušas cerības uz pēcnācēja piedzimšanu Boduēna ģimenē, bet par rezerves variantu tika uzskatīts princis Filips. Starp citu, pagājušogad iznākušajā grāmatā Karaļa jautājums, kuras autors ir Beļģijas valsts televīzijas un radio kompānijas RTBF žurnālists Frederiks Deborsī, apgalvots, ka arī Paola ne vienu reizi vien bijusi neuzticīga Albertam II. Gaismā kārtējo reizi izvilktas baumas, ka Alberta II jaunākā dēla, 1963. gadā dzimušā prinča Lorāna tēvs patiesībā ir barons Aldo Vastapane. Interesanti, ka uz šīm detaļām karaļnams nav uzskatījis par nepieciešamu reaģēt, toties noliedzis grāmatā izteiktos apgalvojumus, ka Albertam II esot ādas vēzis un ka viņš pievērsis nepietiekami lielu uzmanību sava dēla Filipa audzināšanai.

Lai dzīvo karalis Filips!

Lai gan jūlija sākumā daudzi beļģi pauda bažas par to, vai Filips ir gatavs monarha pienākumu pildīšanai, šajā nedēļā publiskotās aptaujas liecina, ka tās lielākoties izdevies kliedēt. Kopā ar savu tēvu viņš jau ticies ar vadošo politisko partiju līderiem un licis saprast, ka ir gatavs turpināt Alberta II iesākto un darīt visu, lai valstī nodrošinātu politisko stabilitāti. Izlēmīga rīcība varētu būt nepieciešama jau nākamgad, kad Beļģijā notiks kārtējās vēlēšanas, kurās uzvaru, ļoti iespējams, izcīnīs N-VA. Tās līderis Bārts de Vīvers ne tikai atgādinājis par Flandrijas neatkarības plāniem, bet arī paudis nepatiku pret monarhiju kā tādu.

Atšķirībā no Alberta II viņa dēls jau kopš bērnības audzināts ar aprēķinu, ka kādu dienu viņam, iespējams, būs jākāpj tronī – Le Monde uzsver, ka viņš būs pirmais Beļģijas monarhs, kuram ir augstākā izglītība. Bērnību Filips pavadījis, mācoties dzimtenes skolās, turklāt apmeklējis gan skolas, kurās māca nīderlandiešu valodā, gan skolas, kurās mācības notiek franču valodā. Zināšanas viņš papildinājis slavenajā Oksfordas Trīsvienības koledžā Lielbritānijā un Stenforda universitātē ASV (turklāt divus gadus tur studējis inkognito), iegūstot grādu politikas zinātnēs.

Līdztekus liela uzmanība pievērsta Filipa militārajai karjerai – šo tradīciju beļģu karaļnams pārņēmis no britiem. No 1978. līdz 1981. gadam, vēl pirms studijām ārzemēs, topošais karalis dienēja Karaliskajā militārajā skolā, apgūstot visdažādākās specialitātes. Viņš ir gan lidotājs izmēģinātājs, gan desantnieks, gan īpašo uzdevumu vienības komandieris un gadu gaitā paspējis uzkalpoties līdz ģenerālleitnanta dienesta pakāpei. Filips uztur sevi labā sportiskā formā, nereti pats vada karaliskās ģimenes helikopteru – 2004. gadā viņš nokārtoja pilota eksāmenu.

Topošajam Beļģijas monarham nereti pārmests nesabiedriskums – beļģu avīzes rakstījušas, ka viņš pēc dabas esot introverts un viņam ir grūti kontaktēties ar cilvēkiem. Tiek norādīts, ka tas var kļūt par šķērsli veiksmīgai politisko intrigu šķetināšanai. Tomēr ļaudis, kuri beidzamajos gados tikušies ar Filipu, uzsvēruši, ka viņš esot mainījies un, vadot Beļģijas biznesmeņu delegācijas ārzemju vizītēs, apliecinājis, ka spēj būt ne sliktāks diplomāts par savu tēvu.

«Viņš jau ne reizi vien apliecinājis, cik ļoti mīl Beļģiju. Princis vēlas labi kalpot savai valstij un var rēķināties ar pilnīgu valdības atbalstu,» norādījis premjers E. di Rupo. BBC uzsver, ka Filips esot arī priekšzīmīgs ģimenes tēvs. 1999. gadā viņš apprecējās ar beļģu aristokrātu ģimenes atvasi Matildi d’Udekemu d’Akozu un audzina četrus bērnus – princeses Elizabeti (viņa svētdien kļūs par kroņprincesi) un Eleonoru, kā arī prinčus Gabrielu un Emanuelu.