Tiekoties ar NVS valstu, Baltijas valstu un Gruzijas mediju galveno redaktoru kluba dalībniekiem 21. maijā Biškekā, Kirgizstānas prezidents Almazbeks Atambajevs rada ap sevi mierīgas pārliecības gaisotni – viņš, atšķirībā no citiem reģiona valstu līderiem, ar preses pārstāvjiem tiekas regulāri, Kirgizstānas masu mediju redaktorus uzrunā vārdā, un, lai gan viņa attieksme pret vietējiem medijiem ir ļoti kritiska, tomēr redzams, ka prezidents ar viņu attieksmi rēķinās.
Atambajevs ir politiķis ar ievērojamu stāžu – pēc izglītības inženieris, politisko karjeru sācis jau padomju gados, kopš 2004. gada dažādos amatos Kirgizstānas valdībā (no 2006. līdz 2007. gadam, un no 2010. līdz 2011. gadam – premjerministrs) un, kā var novērot, teicami apguvis politisko diplomātiju. Viņš ir laikam vienīgais Centrālāzijas reģiona līderis, kurš jau ir paziņojis, ka nekandidēs uz otru prezidentūras termiņu. Atambajevs sarunā uzsver – Kirgizstāna paliks uz demokrātijas ceļa. Viņaprāt, šī ir stabilākā Centrālāzijas reģiona valsts. Taču pagaidām pārējā pasaule vēl laikam par to tik pārliecināta nav – lai šo pārliecību viestu arī ārpus valsts robežām, visticamāk, tautai ir vajadzīga tāda pasaules mēroga personība kā rakstnieks Čingizs Aitmatovs. Pēc viņa kirgīziem vairs nav tik augsta līmeņa personības, kas spēj būt par kirgīzu tautas viedokļu līderi pasaulē. Tagad nākas uzrunāt Rietumu kaimiņus ar politisko diplomātiju un austrumniecisku gudrību.Ieskatam par prezidenta redzējumu uz savu valsti un situāciju ap to – NVS valstu, Baltijas valstu un Gruzijas mediju galveno redaktoru kluba dalībnieku sarunas ar Almazbeku Atambajevu fragmenti.
– Kādas perspektīvas Kirgizstāna saskata jaunveidojamajā Muitas savienībā?
– Datums, kas pagaidām ir noteikts kā iespējamais Kirgizstānas iestājai Muitas savienībā, – 2015. gads, ir tikai vēlamais. Kā Kirgizstāna tiks uzņemta Muitas savienībā, vai tiks uzņemta – to rādīs laiks, jo būs jāpieņem vesela virkne dokumentu, tie būs jāsaskaņo ar Muitas savienības Eirāzijas komisiju, turklāt nevajadzētu aizmirst, ka iestāšanas Muitas savienībā nav vienvirziena ceļš: ir nepieciešams, lai arī Muitas savienības dalībvalstis nobalsotu par valsts uzņemšanu tajā. Turklāt jāņem vērā, ka, līdzīgi kā Baltkrievija un Kazahstāna, arī Kirgizstāna prasa sev virkni priekšrocību, stājoties Muitas savienībā.
– Krievu valoda Kirgizstānā ir oficiālā valoda. Kā jūs vērtējat šīs valodas perspektīvas postpadomju telpā?
– Kirgizstānā krievu valoda tiešām ir oficiālā valoda, un es to vērtēju tikai pozitīvi. Ir mums, protams, tādi urrāpatrioti, kas gatavi no vanniņas izliet ūdeni kopā ar bērnu, taču, ja ne oficiālā statusa krievu valodai, – mums šeit valstī klātos grūtāk. Ir lietas, kur nevajag steigties, – ja kāds kādā ministrijā vai jomā prasa visus dokumentus pārtulkot vienā valodā – tas raisa arī rūgtus smieklus. Ir taču nozares, kur tiek lietota valoda, kurā vairs tauta nerunā: medicīnā, piemēram, visi termini ir latīniski. Vai tad patriotiem visi medicīnas termini jātulko savā valodā? Tās taču ir muļķības, īpaši globalizācijas laikmetā. Jāņem vērā, ka krievu valoda – patīk vai nepatīk – ir starptautiskā apritē lietota valoda. Protams, izzūdošās valodas ir jāaizstāv – vienmēr jāaizstāv vājākie. Krievu valodai aizstāvība nav nepieciešama, tā vienmēr būs lietota valoda, kaut vai diženās krievu literatūras dēļ.
– Baltkrievijai ir vienošanās ar Krieviju par militārās aviācijas bāzes izveidi 2015. gadā. Ir daļa cilvēku Baltkrievijā, kas to uzskata par daļēju suverenitātes zaudēšanu. Zināms, ka arī Kirgizstānai ir vienošanās ar Krieviju par militāras bāzes izveidi. Kā jūs vērtējat šo procesu un arī situāciju Kirgizstānā pēc koalīcijas karaspēka izvešanas no Afganistānas? Kādu lomu jūs redzat Kolektīvās drošības organizācijai [Kolektīvās drošības organizācijā ietilpst Armēnija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Krievija, Tadžikistāna, Uzbekistāna, Baltkrievija, Gruzija] reģionā šajā procesā?
– Kas attiecas uz valsts drošību – tās vadītājiem ir jāizvērtē individuāli visi faktori, kas to nodrošina. Mēs, piemēram, Kirgizstānā uzskatām, ka mūsu militārā sadarbība ar Krieviju ir liels ieguldījums valsts drošībā. Man kā prezidentam, kā cilvēkam, kas ir ļoti labi informēts par situāciju reģionā, tas ir pilnīgi skaidrs.
Arī man kādreiz par Kolektīvās drošības organizāciju (KDO) bija skeptiska nostāja. Taču pārsteidzoši – kopš pagājušā gada decembra KDO kļūst par reālu organizāciju. Vēl vairāk – 28. maijā Biškekā notiks KDO valstu līderu neformālā sanāksme, un tajā tiks izskatīti vairāki ļoti svarīgi jautājumi, ko nevar atrisināt tikai ekonomiskās sadarbības ietvaros. Līdzdalība KDO Kirgizstānai ir būtiska un vajadzīga.
– Paplašinot jautājumu par Centrālāzijas reģiona drošību – kā jūs vērtējat reģiona drošības situāciju pēc ASV un sabiedroto karaspēka izvešanas no Afganistānas 2014. gadā? Nav noslēpums, ka tiek prognozēti dažādi, pat apokaliptiski scenāriji. Vai jūs uzskatāt, ka ir iespējama negatīva situācija ar drošību reģionā?
– Protams, situācija Afganistānā mums rada bažas. KDO samitā 28. maijā noteikti apspriedīsim tos variantus, kas veidos reģiona drošību turpmāk. Mēs rēķināmies, ka ASV spēki no Afganistānas tiks izvesti, taču ņemam vērā to, ka tie noteikti netiks izvesti pilnībā. Informēts – tātad apbruņots – tāda ir mūsu nostāja. Nekādu neparedzamu seku Kirgizstānai nebūs – mēs jau preventīvi gatavojamies, lai nebūtu negatīva scenārija situācijas attīstībai reģionā.
– Kas notiks ar ASV militāro bāzi Manas lidostā pēc karaspēka izvešanas no Afganistānas – tai acīmredzot jātiek likvidētai?
– Valdība jau ir pieņēmusi lēmumu par ASV militārās bāzes likvidāciju, jo līgums beidzas. Pēc manas pārliecības, Manas lidostā nedrīkstētu būt militāra bāze, tā ir civilā lidosta. Daudzi mums jautā, bet kā tad ar ekonomisko izdevīgumu – ASV bāze taču dod 60 miljonus dolāru gadā, turklāt rada vēl arī multiplikatīvo ekonomisko efektu, – uz to atbildu, ka jāstrādā pie jauniem ekonomiskiem projektiem, kas kompensētu šos zaudējumus valsts budžetam.
– Vai Kirgizstānā valda radikālo islāma grupējumu, vahabītisma radīta reliģiskā spriedze, kas varētu radīt draudus valsts drošībai?
– Reliģiskā situācija reģionā man rada vairāk bažu. Reliģiskie virzieni un noskaņojumi nav tikuši pietiekoši pētīti un kontrolēti. Kirgizstānā valsts vara bija novērsusies no sekošanas norisēm reliģijas jomā, un, tikko valsts no šī jautājuma novēršas, tā uzreiz svēta vieta tukša nepaliek. Noteikti radikāli reliģiskie novirzieni uzreiz mēģina ieņemt līdera lomu iedzīvotāju noskaņojuma noteikšanā.
Taču pašā Korānā var rast atbildes pret radikāliem islāmiskiem grupējumiem. Pats vārds islāms satur miera jēdzienu – ar to gribu teikt, ka džihāds nozīmē pašattīrīšanos, nevis karu pret neticīgajiem. Un pravietis Muhameds ir runājis par to, ka, nogalinot cilvēku, tu nogalini visu pasauli. Kirgizstānas musulmaņi [ap 70% visu valsts iedzīvotāju ir musulmaņi – sunnīti] vienmēr ir pieturējušies pie hanafītiskā virziena islāmā. Hanafīti atšķiras no citiem islāma virzieniem ar to, ka Abū Hanafi ir teicis – lemt to, kurš ir grēcinieks, bet kurš nonāks paradīzē, var tikai dievs – Allāhs. Ja kāds domā, ka piecreiz dienā veicot namāzu, nedzerot alkoholu un ataudzējot bārdu, nonāks paradīzē, viņš kļūdās, to tāpat izlems Visaugstākais. Ja cilvēks izdomā un nosaka, kurš ir neticīgais un to tāpēc var uzspridzināt, nogalināt, tad tas ir reliģijas, islāma pretinieks, nevis īstens ticīgais. Jā, mēs esam musulmaņi, bet mēs esam hanafīti, un hanafītu galvenā iezīmē ir iecietība. Tas ir jāsaprot katram musulmanim Kirgizstānā, un īstens musulmanis nedrīkst iet pret savu tēvu ticību. Mēs atgādināsim to cilvēkiem valstī, un, paldies dievam, šeit ļaudis ar lielu radikālismu nekad nav izcēlušies. Kaut ko aizliegt reliģijā Kirgizstānā mēs netaisāmies, jo tas var tikai aizraisīt pretreakciju. Vienkārši centīsimies skaidrot, pārliecināt.
– Kāpēc, jūsuprāt, Kirgizstānā izveidojusies situācija, ka šeit jau divreiz vara mainījusies revolucionārā ceļā un jūsu priekšteči prezidenta amatā (Askars Akajevs un Kurmanbeks Bakijevs) ir bijuši spiesti bēgt no valsts?
– Kirgizstānā dzīvo ļoti atšķirīga tauta no tām, kas mīt Centrālāzijas reģionā. Kirgīzi vienmēr ir vēlējuši savus vadītājus. Ja kāds ir mēģinājis kļūt par autoritāru vadītāju, par hanu, tad tas galu galā ir slikti beidzis. Mums nav raksturīga autoritāra vai mantota vara – jau 2000 gadu vēsture par to liecina. Kirgīziem raksturīga klejotāju demokrātija un saasināta taisnīguma apziņa. Pat mūsu tautas paruna ir – var nogriezt galvu, bet nedrīkst nogriezt mēli – jau kopš senseniem laikiem vārda brīvība tiek likta augstāk par dzīvību.
Ja iepriekšējie līderi Kirgizstānā būtu valdījuši taisnīgi, revolūciju nebūtu. Man liktenis ir lēmis būt revolucionāro notikumu epicentrā. Bet es varu teikt, ka nekādu revolūciju neesmu organizējis – kad krita Bakijeva vara 2010. gada 7. aprīlī, es kā opozīcijas līderis sēdēju cietumā. Vara bija likusi likmi uz to, ka nošaus protestētājus un viss beigsies, bet, neraugoties uz to, ka astoņu stundu laikā tika nošauti 80 cilvēki, pārējie valdības laukumu nepameta.
Revolūcijas mūsdienās izraisa vienīgi varas netaisnība un stulbums. No tā mēs valstī esam izdarījuši pareizus secinājumus – pārgājuši no prezidentālas republikas uz parlamentāru republiku. Tā ir valsts pārvaldes forma, kas apmierina kirgīzus, kas izslēdz vadonismu un autoritārismu.
Daudzi domā, ka Kirgizstāna ir nestabila, briesmīga valsts. To veicina arī mūsu masu mediji, piemēram, rakstot virsrakstus – «Biškekā atkal atslēguši elektrību». Bet izrādās, divām mājām atslēgta elektroenerģijas padeve, jo tiek veikti remontdarbi. Es nespēju iedomāties, ka citās valstīs šādos gadījumos arī liek tādus virsrakstus, jo tā taču ir ikdienišķa situācija. Kā vajag nemīlēt savu valsti, lai liktu šādus virsrakstus? Mūsu žurnālistiem ir tāds stils – nomelnot savu valsti. Nu, kāpēc tā jādara?! Tas atbaida investorus, kuri lasa šādus melīgus virsrakstus medijos.
Vajag acis attīrīt – Kirgizstāna šobrīd ir stabilākā Centrālāzijas reģiona valsts. Mums katru dienu notiek mītiņi, un neviens tos neaizliedz. Bet revolūciju vairāk nebūs.
Man ir palikuši amatā
4 gadi, 6 mēneši un 7 dienas. Es izdarīšu visu, lai Kirgizstāna neatkāpjas no demokrātiskā attīstības ceļa.
– Vai Kirgizstāna, tās uzņēmējdarbības vide ir ieinteresēta ekonomisko, finanšu sektora attiecību attīstībā ar Latviju kā Eiropas Savienības dalībvalsti? Kā jūsu valsts ievēro investīciju aizsardzības līgumu ar Latviju?
– Katra valsts izvēlas savu attīstības ceļu. Neesmu nekad slēpis – ja Kirgizstānai būtu robeža ar ES, mēs domātu par iestāju ES, nevis Muitas savienībā. Mums ir cita situācija nekā jums. Mana paaudze joprojām atceras VEF Spīdolu – radioaparātus, ko pie jums ražoja, un mums par to ir nostalģiskas atmiņas. Mēs būtu ļoti priecīgi sadarboties ar Latviju, mēs pat esam gatavi vispār radikāli risināt jautājumus – līdz pat bezvīzu režīmam ar Latviju un Eiropas Savienību, ja vien jūs tam piekristu.
– Ņemot vērā to, ka Kirgizstāna atrodas stratēģisko interešu krustcelēs reģionā, kā veidosies tās attiecības ar lielajiem ārpolitikas spēlētājiem ASV un Ķīnu?
– Esam gatavi sadarboties. Bieži esmu ticies gan ar Ķīnas, gan ASV vadošajām amatpersonām un redzu sapratni no viņu puses par mūsu situāciju. Ārpolitikā mums, Kirgizstānai, ienaidnieku nedrīkst būt. Mums ar visiem jādzīvo mierā, vispirms jau ar kaimiņiem. Mums ir paruna – tuvs kaimiņš ir tuvāks par attālu radinieku. Uzskatu, bailes par Ķīnas tuvumu un ietekmi ir sadomātas. Ķīna taču ir milzīgs tirgus, un Kirgizstāna no tā var gūt tikai izdevīgumu.
Kas attiecas uz ASV – esam saņēmuši ievērojamu palīdzību no šīs valsts kopš neatkarības atgūšanas. Valstu attiecībās vienmēr ir dažādi jautājumi, bet tie visi ir mierīgi risināmi.