Bulgāri no trūkuma glābiņu meklē ārzemēs

Kaut gan Bulgārija joprojām nav uzņemta Šengenas zonā, šīs valsts iedzīvotāji izmanto jebkuru iespēju, lai bēgtu no trūkuma un dotos strādāt uz ārzemēm.

Kopš sociālistiskās sistēmas sabrukšanas 1991. gadā valsti pametuši no 1,5 līdz diviem miljoniem iedzīvotāju, turklāt beidzamajos gados izceļo aizvien vairāk un vairāk gados jaunu un izglītotu cilvēku. Tas radījis problēmas gan demogrāfiskajā jomā, gan darba tirgū – neraugoties uz augsto bezdarba līmeni, Bulgārijas uzņēmumiem trūkst kvalificētu speciālistu.

Lai gan Bulgārija ir Eiropas Savienības nabadzīgākā dalībvalsts, socioloģiskās aptaujas liecina, ka tajā eirooptimistu skaits ir ļoti liels – pērn aptuveni 68% bulgāru pauda gandarījumu par valsts iestāšanos ES. «Galvenais iemesls, kādēļ bulgāri mīl Eiropas Savienību, – viņiem ir, uz kurieni bēgt,» skumji ironizē laikraksts Trud, norādot, ka Vācijā, Lielbritānijā, Grieķijā un Itālijā jau izveidojušās lielas bulgāru diasporas. Arodbiedrības Podkrepa aplēses liecina, ka ik mēnesi darba meklējumos uz ārzemēm dodas 20 līdz 25 tūkstoši cilvēku vecumā no 25 līdz 39 gadiem. «Lielākā daļa no mūsu skolēniem ar nepacietību gaida brīdi, kad saņems diplomu, lai uzreiz pēc tam izceļotu no Bulgārijas,» sarunā ar AFP saka skolotāja Ginka Slavčeva, kura strādā vienā no prestižākajām Sofijas vidusskolām. Viņa norāda, ka jauniešiem nav ko pārmest, jo, strādājot Bulgārijā, ir grūti nopelnīt vairāk par 1000 levām jeb 511 eiro mēnesī, bet preču, pakalpojumu un komunālo maksājumu cenas jau sasniegušas tā dēvēto Eiropas līmeni. Uzņēmuma Deloitte veiktais pētījums liecina, ka 70% Bulgārijas skolēnu un studentu nešauboties dotos uz ārzemēm, ja saņemtu kaut jebkādu darba piedāvājumu.

«Bulgārijā kļūst aizvien sliktāk un sliktāk. Sofijā ir sarežģīti atrast darbu, taču, pat ja tas izdodas, nākas strādāt par sviestmaizi,» intervijā Reuters saka 48 gadus vecā divu bērnu māmiņa Mariana Cvetkova. Pērn viņa šo situāciju nav izturējusi un devusies uz Spāniju – valsti, kurā ekonomiskā situācija arī ne tuvu nav spīdoša un kurā oficiālais bezdarba līmenis pārsniedz 25%. Tomēr M. Cvetkovai izdevies atrast darbu Malagā – viņa strādā par trauku mazgātāju kādā krodziņā un apkopēju vairākos daudzdzīvokļu namos. Sieviete stāsta, ka viņa nopelna ne tikai iztikai, bet arī spēj atlicināt naudu, lai atbalstītu dzimtenē palikušos tuviniekus.

27 gadus vecais Aleksanders Angelovs pagaidām vēl dzīvo dzimtajā Vracas pilsētā, taču arī ir noskaņots emigrēt. Kādreiz Vracā bija vairākas metalurģijas un sadzīves ķīmijas ražošanas rūpnīcas, kas nodrošināja darbu lielākajai daļai no 59 000 pilsētas iedzīvotāju. Tagad šīs ražotnes ir slēgtas, un Vracas, kas atrodas vienā no Bulgārijas ekonomiski depresīvākajiem reģioniem, iedzīvotāju skaits samazinājies par piektdaļu. A. Angelovs ir ieguvis augstāko izglītību biznesa administrācijas jomā, bet dzimtenē viņa pakalpojumi nevienam nav nepieciešami. Pēdējo septiņu mēnešu laikā viņš nostrādājis 25 dienas tādos gadījuma darbos kā celtniecībā, saules bateriju uzstādīšana un lietotu automašīnu tirdzniecība. Šajā laikā A. Angelovam izdevies nopelnīt 700 levu, kas, salīdzinot ar izdevumiem, ir piliens jūrā. Tikai zīdaiņu pārtikai un autiņiem viņa mazajai meitiņai nākas tērēt 300 levu mēnesī, bet mēneša elektrības rēķins ziemā sasniedza 345 levas. A. Angelovs, viņa draudzene un mazā meitiņa spēj izdzīvot tikai, pateicoties vīrieša mātes finansiālajai palīdzībai – viņa Grieķijā strādā par vecu cilvēku kopēju un ik mēnesi sūta dēla ģimenei 300 eiro. «Mēs vēl mazliet pacietīsimies, kamēr meitiņa paaugsies un sāks runāt, bet pēc tam gan dosimies uz ārzemēm,» intervijā Reuters saka A. Angelovs, kura ģimenei pat nepienākas nekādi sociālie pabalsti.

Augstākā izglītība ekonomikā nav devusi nekādu labumu arī 26 gadus vecajai Rumjanai Gaņevai, kura strādā kādā Sofijas kompānijā, atbildot uz tālruņa zvaniem. «Tikpat labi to varētu darīt arī bez diploma,» intervijā AFP saka jaunā sieviete, kura jau tuvākajā laikā dosies studēt uz Lielbritāniju – par mācībām viņa varēs samaksāt, pateicoties tam, ka R. Gaņevas vecmāmiņa ir pārdevusi savu dzīvokli. Visticamāk, ka pēc studiju beigām R. Gaņeva dzimtenē vairs neatgriezīsies, bet meklēs darbu Lielbritānijā.

Lai gan Bulgārijā ir ierasts kritizēt pie varas esošos, ka tie pietiekami nerūpējas par darba vietu radīšanu, atbildība par katastrofālo situāciju zināmā mērā jāuzņemas arī pašiem jauniešiem. Viņi izmanto valsts augstākās izglītības sistēmas nesakārtotību, lai studētu pašiem interesantas zinātnes un iegūtu profesijas, pēc kurām valsts darba tirgū nekāda pieprasījuma nav. Tajā pašā laikā Bulgārijā novērojams gan medicīniskā personāla, gan inženieru trūkums, skaidrojis Bulgārijas rūpnieku asociācijas BIA vadītājs Božidars Daņevs. Augstāko izglītību ieguvušie jaunieši, kuru profesijas valstī nav pieprasītas vai kuri nevēlas strādāt par grašiem, izvēlas doties uz ārzemēm, kur lielākoties strādā mazkvalificētus darbus, bet pašā Bulgārijā pieaug nekvalificētu bezdarbnieku skaits. Politkorektuma vārdā tas netiek akcentēts, bet – Bulgārijā strauji aug romu jeb čigānu īpatsvars un starp tiem, kuri papildina mazizglītoto bezdarbnieku rindas, ir ļoti daudz šīs tautības pārstāvju. Bulgārijas statistikas pārvaldes aplēses liecina, ka 2020. gadā čigāni veidos 23% no darbspējīgā vecumā esošajiem valsts iedzīvotājiem. Un maz ticams, ka viņu vidū būs ļoti daudz augsta līmeņa speciālistu...

Pašlaik novērojamā tendence draud arī ar valsts pensiju sistēmas sabrukumu. Saskaņā ar Bulgārijas Nacionālā statistikas institūta datiem 1990. gadā 21,6% no valsts iedzīvotājiem bija gatavi papildināt darbaspēka rindas, lai nodrošinātu vecumdienas 22,9% pensionāru. Pašlaik jauniešu īpatsvars samazinājies līdz 14,4%, bet pensionāru – pieaudzis līdz 23,8%. Pats sliktākais ir tas, ka šī tendence tikai pieņemsies spēkā. «Gan labu speciālistu, gan mazāk kvalificēta darbaspēka emigrācija uz Eiropu turpināsies. Ir jāpaiet gadu desmitiem, lai Bulgārijas ekonomika un sabiedrība spētu piedāvāt jaunajiem cilvēkiem pievilcīgus darba un dzīves apstākļus,» tumšos toņos nākotni ieskicē Sofijas Reģionālo un starptautisko pētījumu institūta (IRIS) direktors Ogņans Minčevs.