Kamēr izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa apņemšanās līdz 1. aprīlim vienoties ar nozares pārstāvjiem par reformu rīcības plānu kārtējo reizi ir iestrēgusi tulkojumā, augstskolas pašas ķērušās pie augstākās izglītības sistēmas attīstības vadlīnijām, mēģinot rast kopsaucēju svarīgākajos punktos par stratēģiju, finansējumu un pārvaldību.
Nozares pārstāvji pagājušajā nedēļā pulcējās Liepājā starptautiskā zinātniski praktiskā konferencē Kā nodrošināt globāli konkurētspējīgu augstāko izglītību Latvijas attīstības centros?. Tās rezultātā tapusi deklarācija Par konkurētspējīgas augstākās izglītības sistēmas attīstības vadlīnijām, kurā izvērtēta situācija un piedāvāti risinājumi, kā īstenot pārmaiņas. Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš preses konferencē, kurā iepazīstināja ar dokumenta svarīgākajiem pieturas punktiem, uzsvēra, ka «radusies sajūta, it kā tikai Latvijā izveidojusies revolucionāra situācija. Taču tas viss notiek arī Eiropā kopumā, un Latvija ir procesa daļa. Ja nesekosim tendencēm citur, varam katastrofāli atpalikt.» Lai gan līdz šim komunikācija nozarē nav bijusi no tām vieglākajām, tomēr idejas, kas pirms kāda laika tika uzskatītas par trakām un neiespējamām, nu esot pieņemtas, un beidzot sākusies normāla diskusija. Viņš gan nelolojot pārāk lielas ilūzijas, ka koncepcija tiks izstrādāta ātri un gludi, jo pie vienota slēdziena augstskolām būs ļoti grūti nonākt. M. Auziņš lika saprast, ka augstskolām jāņem vērā – ar laiku griezieni būs un visiem tie noteikti nebūs patīkami. Vai tas nozīmēs arī iestāžu apgriešanu, sīkāk viņš neatšifrēja. Kā vēlāk Neatkarīgajai paskaidroja Mākslas akadēmijas prorektors Andris Teikmanis, konferencē par augstskolu mehānisku apcirpšanu neesot runāts, bet gan par konsolidāciju, saprotot to kā sadarbību visos studiju līmeņos.
Augstskolu vadītāji nonākuši pie kopsaucēja, ka ir vairāki virzieni, pie kuriem noteikti jāstrādā. Viens no tiem ir kvalitāte, otrs pārvaldība, trešais finansējums. LU rektors pauda, ka esot divi ceļi, kā to darīt, – «viens ir tā sauktais anglosakšu jeb konservatīvais variants, kur vairāk izmanto privāto ieguldījumu, cits – ziemeļvalstu jeb liberālais, kur lielākoties tiek nodrošināts publiskais finansējums». M. Auziņš vairāk atbalstot anglosakšu modeli, un tas arī esot saprotams, jo, ja veselības jomā valsts sliecas uz liberālo variantu, tad skaidrs, ka visas nozares nebūs iespējams uzturēt par valsts naudu. Te gan viņam iebilda Organiskās sintēzes institūta direktors profesors Ivars Kalviņš, norādot, ka tas gan būšot dīvaini – ja visas kaimiņu valstis izvēlēšoties liberālo modeli, bet Latvija konservatīvo. Liepājas universitātes rektors Jānis Rimšāns piebilda, ka par pamatu finansējumam un augstskolas tipoloģijai (universitātes vai neuniversitātes) vajadzētu ņemt augstskolu rezultātus (tajā skaitā pētniecību un zinātniskās publikācijas).
Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāre Sanda Liepiņa uzteica augstskolu labo gribu un darbu, norādot, ka tuvāko trīs nedēļu laikā visām ieinteresētajām pusēm jāsatiekas vēlreiz un jāizstrādā rīcības plāns, ko iesniegt Ministru kabinetā.