Nīderlandes Beatrikse atbrīvo troni Villemam IV

Tradīcija Nīderlandes karaļnamā tiek ievērota. Karaliene Beatrikse, gluži tāpat kā savulaik viņas māte un vecmāmiņa, nolēmusi atteikties no troņa, dodot iespēju valdīt jaunās paaudzes pārstāvim.

30. aprīlī par jauno Nīderlandes karali kļūs princis Villems Aleksanders, kurš valdīs ar karaļa Villema IV vārdu. Tā būs pirmā reize vairāk nekā 100 gados, kad par Nīderlandes valdnieku atkal kļūs vīrietis – kopš karaļa Villema III nāves 1890. gadā valstī bijušas četras karalienes.

Īstais brīdis, lai atkāptos

«Es neatsakos no tiesībām uz troni tāpēc, ka man būtu kļuvis par grūtu pildīt savus pienākumus, bet gan pārliecības dēļ, ka atbildība pār valsti ir jānodod jaunākas paaudzes pārstāvjiem,» televīzijas uzrunā, ko pirmdienas vakarā demonstrēja ne tikai Nīderlandes televīzija, bet arī Euronews, sacīja karaliene. Lai paziņotu par atkāpšanos, viņa izvēlējusies ļoti simbolisku brīdi – rīt, 31. janvārī, karalienei apritēs apaļi 75 gadi, bet 30. aprīlī, kad karaļa pienākumus pārņems Villems IV, apritēs tieši 33 gadi kopš Beatrikses kronēša

nas – viņa ir visilgāk valdījusī Nīderlandes karaliene valsts vēsturē. AFP gan atgādina, ka Nīderlandē jauna monarha stāšanās amatā drīzāk līdzinās prezidenta inaugurācijas ceremonijai, nevis kronēšanai šā vārda tradicionālajā izpratnē. Proti, tā ir lietišķa, oficiāla ceremonija, kurā ārējam spožumam un greznībai tiek pievērsts vismazāk

uzmanības.

Lietišķa un oficiāla bija arī karalienes pavisam īsā uzruna, turklāt to nekādā gadījumā nevar nosaukt par sensacionālu. Nīderlandes mediji atgādina, ka šāds solis no Beatrikses puses jau bija gaidāms, turklāt par to sāka baumot jau tālajā 2006. gadā, kad tika uzsākta nopietna rekonstrukcija Drankenšteinas pilī netālu no Amsterdamas, kur savas pensijas dienas vadīs Beatrikse. Savā uzrunā viņa apstiprinājusi: «Es par šo brīdi domāju jau vairāku gadu garumā, un šobrīd ir pats piemērotākais laiks atteikties no troņa.» Karaliene paudusi pārliecību, ka viņas 45 gadus vecais dēls beidzot ir gatavs tam, lai uzņemtos visu atbildību, neslēpjot, ka viņam dots laiks, lai izbaudītu ģimenes dzīvi (princim ir trīs meitas vecumā no pieciem līdz deviņiem gadiem). «Gan viņš, gan princese Maksima ir pilnībā sagatavojušies savām nākotnes lomām. Viņi ar aizrautību kalpos savai valstij, uzticami sargās konstitūciju un izmantos visus savus talantus monarhijas labā,» uzsvērusi Beatrikse. BBC norāda, ka atšķirībā no citām karaļvalstīm, kurās monarha atkāpšanās no troņa var izraisīt krīzi, Nīderlandei tas nedraud – tā ir vietējā tradīcijai, kurai Beatrikses pavalstnieki gatavoti vairāku gadu garumā. Tajā pašā laikā Villemam IV būs

kārtīgi jāpacenšas, lai noturētu karaļnama popularitāti pašreizējā līmenī – 2011. gadā veikta aptauja liecināja, ka Beatrikses darbu pozitīvi vērtē 85% karalistes iedzīvotāju.

Stingrā vecmāmuļa

Daudzi nīderlandieši savu karalieni mēdz familiāri dēvēt par Beu vai Triksu, taču BBC norāda, ka (jo sevišķi beidzamajos gados) viņi monarhu uztvēruši gluži kā vecmāmuļu – gādīgu un laipnu, bet tajā pašā laikā strādīgu un stingru. «Daudzās valsts iestādēs un universitātēs pie sienām ir viņas portreti, kas, ņemot vērā nīderlandiešu attieksmi pret karaļnamu, nemaz nav tik raksturīgi,»

raksta BBC. AFP uzsver, ka karaliene savas valdīšanas gados spējusi būtiski mainīt monarhijas tēlu, aktīvi iesaistoties visdažādāko problēmu risināšanā un pierādot, ka karaliskā ģimene spēj ne tikai pavadīt laiku izpriecās un laiskojoties, bet arī smagi strādājot. Tronī Beatrikse kāpa 1980. gada 30. aprīlī, kad viņas māte Juliāna pēc

70. dzimšanas dienas nosvinēšanas attiecās no troņa (līdzīgā veidā 1948. gadā Juliāna mantoja troni no savas mātes Vilhelmīnes).

«Pretēji savas mātes klusajam, neuzbāzīgajam valdīšanas stilam 42 gadus vecā Beatrikse uzreiz lika saprast, ka nepildīs tikai ceremoniālu lomu, pārgriežot lentītes kādos svinīgos pasākumos,» raksta AFP. Jaunā karaliene skaidri definējusi, ka vēlas, lai viņu uzrunā nevis par «kundzi», bet gan «jūsu majestāti», taču tam nav bijis nekāda sakara ar iedomību vai augstprātību – Beatrikse vienkārši vēlējusies izmantot visas iespējas (kas saskaņā ar konstitūciju gan ir samērā ierobežotas), lai strādātu valsts labā, nevis vienkārši sēdētu tronī. Saskaņā ar vienu no viņas pirmajiem lēmumiem veikts kārtīgs remonts Hāgas pilī, kas pārvērsta par īstu karalienes darbavie

tu – biroju. Lielāko uzmanību, atbilstoši konstitūcijai, Beatrikse, protams, pievērsusi ārlietām – savā pilī viņa laipni, bet vienlaikus ļoti oficiāli uzņēmusi ārvalstu vadītājus, bet pati regulāri devusies ārzemju vizītēs, kuru laikā ne tikai bārstītas pieklājības frāzes, bet arī spriests par pavisam konkrētām sadarbības perspektīvām. Lielu lomu Beatrikse spēlēja arī valsts iekšpolitikā. Līdz pat 2011. gadam tieši viņa iecēla cilvēkus, kuru uzdevums bija pēc kārtējām parlamenta vēlēšanām tikties ar partiju līderiem un palīdzēt viņiem izvei

dot valdošo koalīciju. 2011. gadā parlaments karalienei šīs tiesības gan atņēma, uzskatot, ka tās dod viņai pārāk lielu ietekmi uz politisko situāciju valstī. Beatrikse arī mēdza reizi nedēļā tikties ar premjerministru, apspriežot svarīgākos jautājumus, un laikā, kad Nīderlandes valdošās koalīcijas strauji mainījās, kalpoja par savdabīgu stabilitātes garantu. Ne jau velti mediji viņu bija iesaukuši par Nīderlandes izpilddirektori, turklāt šajā apzīmējumā nebija ne miņas no ironijas – starp citu, par necieņas izrādīšanu pret monarhu Nīderlandē joprojām draud cietumsods. Vairāki politiķi norādījuši, ka Beatrikse patiešām centusies valsti vadīt kā biznesa uzņēmumu, atgādinot, ka, pēc Forbes datiem, viņas pašas bagātība tiek lēsta 300 miljonu dolāru apmērā.

«Viņa uzskatīja, ka vienmēr nepieciešams būt perfektai. Beatrikses darba stilu raksturo dziļš sistemātiskums, man viņa atgādināja kādu plēsīgu putnu, kas planē augstu debesīs un kam garām nepaskrien neviena detaļa no tā, kas notiek uz zemes,» sarunā ar AFP karalieni raksturojis bijušais premjerministrs Drīss van Agts. Savukārt kāds bijušais kalpotājs, kurš vēlējies palikt anonīms, piebildis: «Ja kaut kas notiek ne tā, kā plānots, vai izveidojas kāda neparedzēta situācija, viņa var kļūt ļoti dusmīga. Neatkarīgi no apstākļiem Beatrikse vienmēr vēlas būt situācijas noteicēja, visu kontrolēt.»

Ne bez problēmām

1938. gadā dzimušajai Beatriksei jau divu gadu vecumā nācās pamest dzimteni – kad 1940. gada maijā Nīderlandi okupēja nacistiskās Vācijas karaspēks, karaliskā ģimene devās trimdā uz Londonu, bet vēl pēc mēneša Beatriksi un viņas māsu Irēnu māte aizveda uz Otavu, kur ģimene nodzīvoja līdz pat Otrā pasaules kara beigām. Kanādā Beatrikse apmeklēja gan bērnudārzu, gan pamatskolu un allaž saglabājusi labas atmiņas par šo valsti. Savas valdīšanas gados viņa turpināja mātes Juliānas iesākto tradīciju ik pavasari kā dāvanu Kanādas valdībai sūtīt pirmās uzziedējušās tulpes.

1945. gada 2. augustā Nīderlandes karaliskā ģimene beidzot atgriezās dzimtenē, Beatrikse turpināja mācības Biltohovenes sākumskolā, bet vēlāk absolvēja liceju, speciali

zējoties mākslas vēsturē. Jau desmit gadu vecumā viņa oficiāli kļuva par troņmantnieci, bet pēc 18. dzimšanas dienas iestājās Leidenes universitātē, kuru 1961. gadā beidza kā diplomēta juriste. Protams, līdztekus Beatriksei nācās apgūt arī galma etiķeti, diplomātijas pamatus, starptautiskās tiesības un citas zināšanas, kuras tradicionāli jāapgūst troņmantniekiem.

1965. gadā Beatrikse saderinājās ar vācu aristokrātu un diplomātu Klausu fon Amsbergu, un tā bija pirmā reize, kad viņai nācās saskarties ar tautas protestiem. Daudzi nīderlandieši nebija aizmirsuši Otrā pasaules kara okupāciju, saderināšanos ar vācieti uzskatot teju par nodevību, jo vairāk tāpēc, ka atklājās – pusaudža gados K. fon Amsbergs bijis Hitlerjūgenda biedrs un pat ticis iesaukts vērmahtā. Taču šī bija arī pirmā reize, kad Beatrikse nodemonstrēja savu raksturu – neraugoties uz lielo spiedienu, saderināšanās netika atsaukta, bet karaliskajās kāzās līgava izskatījās ļoti laimīga, lai gan Amsterdamas ielās tikmēr noritēja lielas protesta akcijas, bet kāds demonstrants pat meta jaunlaulāto karietei ar dūmu granātu. Vēsture ir pierādījusi, ka taisnība bija Beatriksei – princis Klauss drīz vien kļuva par vienu no populārākajiem karaļnama pārstāvjiem, un par viņa nāvi 2002. gadā sēroja visa Nīderlande.

Protesta akcijas pavadīja arī Beatrikses kronēšanu 1980. gadā – šoreiz nekārtības sarīkoja sociālistu samusinātie kreisi noskaņotie nīderlandieši, kuri protestēja pret pieejamu mājokļu trūkumu valstī. Interesanti, ka jau drīz pēc kronēšanas karaliene uzdeva valdībai atrisināt šo jautājumu, kas arī tika izdarīts. Diezgan smags periods Beatriksei bija šīs tūkstošgades sākums – dažu gadu laikā aizsaulē aizgāja viņas vīrs, māte un tēvs. Bet 2009. gadā, tieši karalienes dzimšanas dienā, notika jaunāko laiku vēsturē vēl nebijis gadījums – atentāta mēģinājums pret karalisko ģimeni, kurā bojā gāja astoņi cilvēki. Uzbrucējs vārdā Karsts Teits parādes laikā mēģināja ar savu automašīnu ietriekties autobusā, kurā atradās Beatrikse un viņas tuvinieki, un sabrauca septiņus cilvēkus. K. Teits pēc dažām stundām mira slimnīcā no avārijā gūtajiem savainojumiem, taču pirms nāves paspēja policistiem apliecināt, ka viņa mērķis bijusi tieši karaliskā ģimene. Vēl viena traģēdija Beatriksi piemeklēja pagājušā gada martā, kad viņas dēls princis Friso, slēpjot Alpos, iekļuva lavīnā un guva ļoti nopietnas traumas. Princis vēl pašlaik atrodas komā.

Troņmantnieks kļuvis apdomīgāks

Ja pirms gadiem desmit nīderlandiešiem jautātu, ko viņi domā par topošo karali, lielākā daļa droši vien atcerētos iesauku Pilsener princis, kas atgādina par Villema Aleksandera vētraino jaunību, kad viņš visbiežāk bija sastopams kopā ar saviem studiju biedriem tukšojam alus kausus un rīkojam improvizētus autorallijus. Nosaukt Villemu Aleksanderu par grūti audzināmu bērnu, protams, būtu pārspīlējums, taču pieredzējušākie nīderlandiešu žurnālisti joprojām atceras, kā viņš, puika būdams, rupjiem vārdiem izlamājis preses pārstāvjus, kas bija pēc karalienes uzaicinājuma ieradušies pilī fotografēt karalisko ģimeni. Citreiz viņš Austrijas Alpos ar sniega pikām un ledus gabaliem apmētāja fotogrāfus, kas mēģināja iemūžināt troņmantnieka atpūtu, bet 2009. gadā uzvarēja tiesas prāvā pret ziņu aģentūru AP, apgalvojot, ka tās fotogrāfa uzņemtās bildes pārkāpjot viņa tiesības uz privāto dzīvi. Tomēr laiku pa laikam princis pats aicina mediju pārstāvjus uz savu rezidenci, ir ļoti laipns un izrāda viņiem gandrīz visas pils telpas, atgādina AFP.

Par Villema Aleksandera straujo raksturu liecina fakts, ka viņš apmeklējis trīs vidusskolas, līdz galu galā nosūtīts mācīties uz Velsas privātskolu. Arī vēstures studijas Leidenes universitātē viņam īsti nav padevušās – mācību vielas apgūšanai Villems Aleksanders tērējis vairāk nekā sešus gadus, lai gan viņa vienaudžiem parasti pieticis ar četriem. «Nav jau pārsteigums, jo vairāk par sēdēšanu pie grāmatām viņam patika piedzīvojumu meklēšana kopā ar citiem korporeļiem,» norāda

Reuters. Tomēr, gadiem ritot, Villems Aleksanders kļuvis daudz nopietnāks. Divus gadus viņš pavadījis dienestā Nīderlandes jūras kara flotē, vēlāk apguvis lidmašīnas pilota iemaņas un, dodoties ārzemju vizītēs, nereti pats pilotē karalisko aviolaineri. Topošais karalis ir arī aktīvs sportists – 1992. gadā viņš noskrēja Ņujorkas maratonu, bet kopš 1998. gada ir Starptautiskās olimpiskās komitejas loceklis. Do

mājams, ka karalis Villems IV aktīvi rīkosies, lai 2028. gadā Amsterdamai tiktu piešķirtas tiesības organizēt vasaras olimpiskās spēles, tādējādi atzīmējot 100. gadadienu kopš

1928. gada olimpiādes. Taču lielākā Villema Aleksandera aizraušanās izrādījusies nevis universitātē apgūtā vēsture, bet gan nākotne – viņš pašmācības ceļā kļuvis par izcilu ekspertu ūdensapgādes jautājumos un pat iekļauts attiecīgā ANO komisijā. Jāatgādina, ka Nīderlandei, kurai ievērojamas teritorijas atrodas zem jūras līmeņa, viss, kas saistīts ar ūdeni, ir ļoti svarīgs jautājums, un ne jau velti daļa pavalstnieku Villemu Aleksanderu dēvē par Ūdens princi.

Interesanti, ka, tāpat kā gadījumā ar Beatriksi, liela daļa nīderlandiešu nepieņēma prinča izvēli privātajā dzīvē – 2002. gadā notikušās laulības ar Argentīnā dzimušo investīciju baņķieri Maksimu Seruti. Tas, ka viņas dzīslās nerit karaliskās asinis, vēl būtu mazākais, taču daudzus mulsināja fakts, ka M. Seruti tēvs militārās huntas valdīšanas gados bijis Argentīnas lauksaimniecības ministrs. Taču, gluži tāpat kā savulaik Klauss fon Amsbergs, arī Maksima ir iekarojusi nīderlandiešu sirdis, kaut vai ar to, ka desmit gadu laikā iemācījusies tekoši runāt nīderlandiešu valodā. Interesanti, ka uzreiz pēc paziņojuma par Beatrikses atkāpšanos viņa precizējusi, ka negrasās aicināt savus vecākus uz jaunā karaļa kronēšanu.