Katalāņi gatavi apstiprināt alkas pēc neatkarības
Politiskajiem spēkiem, kas atbalsta Katalonijas neatkarību no Spānijas un solījuši četru gadu laikā sarīkot referendumu par atdalīšanos, ir labas izredzes uzvarēt svētdien paredzētajās vēlēšanās šajā provincē.
Tomēr iespēju, ka jau drīzumā uz Eiropas politiskās kartes varētu parādīties jauna valsts ar 7,5 miljoniem iedzīvotāju un ekonomiku, kas salīdzināma ar Portugāles ekonomiku, speciālisti vērtē skeptiski, atgādinot – pirmkārt, Madride darīs visu iespējamo, lai referendumu un atdalīšanos nepieļautu, bet, otrkārt, katalāņu degsme pēc neatkarības var noplakt, ja viņi sapratīs, ka jaunā valsts netiks automātiski uzņemta Eiropas Savienībā.
«Es ceru, ka būšu pēdējais Katalonijas prezidents, kuru Spānijas varasiestādes, izmantojot netīru kampaņu, cenšas iznīcināt. Nākamais prezidents nebūs atkarīgs no Spānijas, un viņi to nevarēs iznīcināt,» ar šādiem vārdiem savus piekritējus uzrunājis reģionālais prezidents jeb valdības vadītājs Arturs Mass. Viņa vadītā Saplūšanas un vienotības partija (CiU), tāpat kā 56 gadus vecais A. Mass, savulaik tika uzskatīta par samērā mērenu, kuras vēlmju kalngals ir panākt Madrides piekrišanu taisnīgākai (pēc katalāņu domām) nodokļu sistēmai. Taču pēc tam, kad vasaras nogalē Spānijas premjers Mariano Rahojs augstprātīgi atteicās pat apspriest šo jautājumu, bet Katalonijas nacionālo svētku dienā 11. septembrī aptuveni 1,5 miljoni demonstrantu pieprasīja neatkarību, savu pozīciju strauji mainījusi arī valdošā partija. A. Mass, paziņojot par reģionālā parlamenta atlaišanu un ārkārtas vēlēšanu izsludināšanu, bez aplinkiem sacīja, ka šīs vēlēšanas uzskata par referendumu neatkarības idejai. To atbalsta gan labējās, gan kreisās partijas, un Reuters vēsta, ka neatkarības atbalstītāji varētu iegūt pat divas trešdaļas no 135 reģionālā parlamenta deputātu mandātiem. CiU gan būtu ne mazāk svarīgi saņemt absolūto vairākumu (68 mandātus), taču gan
El Pais, gan La Vanguardia publicētie aptauju rezultāti liecina, ka partija var pretendēt uz 60 līdz 64 mandātiem.
AFP atgādina, ka par «netīro kampaņu» A. Mass nav ierunājies netīšām. It kā nepietiktu ar to, ka M. Rahoja valdība un viņa vadītās Tautas partijas aktīvisti regulāri atgādina, ka referendums par atdalīšanos nav likumīgs un netiks pieļauts, bet kāds Spānijas parlamenta deputāts pat aizrunājies līdz nepieciešamībai ievest Barselonā Spānijas armiju, laikraksts El Mundo pašā vēlēšanu priekšvakarā publicējis ziņas, ka A. Masam esot slepens konts kādā Šveices bankā. Turklāt šī informācija publicēta, atsaucoties uz policijas veikto izmeklēšanu. M. Rahojs, protams, noliedzis, ka valdībai būtu kāds sakars ar šīs ziņas, kas pagaidām tā arī nav apstiprinājusies, nākšanu klajā. «Tādā gadījumā Rahojs varētu man pastāstīt, kas tas ir par ziņojumu. Kas to sagatavojis, kas ir atbildīgs par tā pieprasīšanu? Neticu, ka tas ir kāds ar [Spānijas] valsti nesaistīts cilvēks, – policija ir atkarīga no valdības, kuru vada Rahojs,» sarunā ar Katalonijas televīzijas kompāniju TV3 sacījis A. Mass.
M. Rahojs ir aktīvi iesaistījies kampaņā, svētdien notikušajā mītiņā paziņojot, ka Katalonijas tiekšanās pēc neatkarības var izraisīt konstitucionālo krīzi Spānijā un bojā valsts tēlu starptautiskās sabiedrības acīs. Viņš uzsvēris, ka pašlaik Spānijai svarīgākas ir nevis kādu atsevišķu reģionu ambīcijas, bet gan stabilitāte, fiskālā noturība, palikšana eirozonā un izvairīšanās no starptautiskā aizdevuma pieprasīšanas ar valstij neizdevīgiem nosacījumiem. Pirms vēlēšanām premjers arī mudinājis katalāņus «nepirkt vienvirziena biļeti braucienam nezināmā virzienā». Madride izmanto ne tikai pātagas, bet arī pīrāga politiku – sestdien finanšu ministrija paziņoja, ka no valsts budžeta Katalonijai tiks piešķirta finansiālā palīdzība 3,3 miljardu eiro apmērā, raksta Reuters. Tas ir mazāk nekā Barselonas iepriekš prasītie 5 miljardi, taču vairāk nekā nekas.
Lai izprastu katalāņu noskaņojumu un vēlmes, nepieciešams atgriezties vēsturē. Ģenerāļa Fransisko Franko valdīšanas gados no 1939. līdz 1975. gadam nacionālā pašapziņa Katalonijā (tāpat kā Basku zemē) tika apspiesta, ārpus likuma bija pat katalāņu valoda. Pēc Spānijas atgriešanās pie demokrātiskas sistēmas tika pieņemta jauna konstitūcija, kas deva 17 valsts provincēm ievērojamu autonomiju, – Katalonija varēja izveidot savus policijas spēkus, atvērt pārstāvniecības ārzemēs, tika paaugstināts katalāņu valodas statuss. Tiesa, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados nacionālās pašapziņas vilnis noplaka, liela daļa pilsoņu piekrita dubultajai – katalāņu un spāņu – identitātei. Arī šīs tūkstošgades sākumā, kad Katalonija (tāpat kā visa Spānija) piedzīvoja ekonomisko uzplaukumu, separātisma tendences bija samērā vājas, taču situācija dramatiski mainījās pēc nekustamā īpašuma burbuļa plīšanas 2007. gadā. Pēkšņi noskaidrojās, ka treknajos gados arī Katalonija, kas nodrošina 20% no Spānijas iekšzemes kopprodukta, ir dzīvojusi pāri saviem līdzekļiem un uzkrājusi tik lielu parādu, ka zemā kredītreitinga dēļ vairs nespēj aizņemties starptautiskajos tirgos.
Šādā situācijā katalāņi nevarēja neatcerēties, ka, būdama viena no bagātākajām provincēm, faktiski uztur citus reģionus. Neatkarības piekritēji mēdz atgādināt, ka ik gadus Katalonija nodokļos pārskaita Spānijas varasiestādēm par 16 miljardiem eiro vairāk nekā saņem atpakaļ no Spānijas valsts budžeta. Madridei tiek pārmests arī tas, ka tā nepievērš pietiekami daudz uzmanības infrastruktūras projektiem Katalonijā, piemēram, novārtā atstāts Vidusjūras koridora ātrgaitas vilcienu projekts, bet uz ekonomiskā ziņā krietni vājākām provincēm ātrgaitas vilcieni jau kursē. Reuters atgādina, ka daudzi ciemati un nelielas pilsētiņas Katalonijā jau sarīkojuši savus neoficiālos referendumus, kuru rezultātā pasludinātas «brīvās Katalonijas teritorijas», protams, bez jebkādām juridiskām konsekvencēm.
Reuters vēsta, ka beidzamajās socioloģiskajās aptaujās neatkarības ideju atbalsta no 46 līdz 57 procentiem katalāņu. Taču ir kāds būtisks aspekts – tikai 36% balsotu par neatkarību, ja apzinātos, ka tā nozīmē palikšanu ārpus ES. Un neatkarības pasludināšanas gadījumā šāds scenārijs ir samērā ticams, – vairākas Briseles amatpersonas jau skaidrojušas, ka neatkarīgajai Katalonijai nāksies iziet to pašu iestāšanās procesu kā jebkurai citai kandidātei uz iestāšanos ES, – tas nav gada vai pat pāris gadu jautājums. Turklāt Spānija kā ES locekle saglabātu tiesības uzlikt veto Katalonijas uzņemšanai ES. Palikšana ārpus ES savukārt nozīmētu lielas, iespējams, pat nepārvaramas, problēmas Katalonijas uzņēmējiem, kuru galvenie tirdzniecības partneri atrodas ES valstīs. Piemēram, mediju grupas Planeta prezidents Hosē Manuels Lara atklāti paziņojis – ja Katalonija kļūs neatkarīga, bet nebūs ES sastāvā, viņš savu kompāniju pārcels uz Madridi vai kādu citu Spānijas pilsētu. Citi lielā biznesa pārstāvji ir piesardzīgāki. Baidoties no savu preču boikota citur Spānijā, viņi neatbalsta neatkarību, bet arī nenosoda šo ideju, lai nenokaitinātu tās piekritējus. Taču mazo un vidējo uzņēmumu asociācijā Pimec, kas apvieno aptuveni 105 000 kompāniju, neatkarības ideja tiek atbalstīta – uzņēmēji uzskata, ka neatkarīga nodokļu iekasēšanas sistēma ļautu provincei vairāk investēt infrastruktūrā.
«Katalāņi pašlaik vadās pēc jūtām. Viņi nevis domā, ka būtu nepieciešams kļūt neatkarīgiem, bet jūt, ka vēlas būt neatkarīgi. Taču nav bijusi diskusija, kuras laikā būtu veikta nopietna analīze – kādi būs ieguvumi, bet kādi zaudējumi,» sarunā ar Deutsche Welle saka dāņu ekonomists Mortens Olsens, kurš strādā IESE biznesa skolā Barselonā. Viņš atgādina, ka nodokļu ziņā valstij vairāk dod nekā saņem arī tādi ekonomiskie centri kā Londona vai Ņujorka. Katalonija, protams, var cerēt, ka kļūs par 16 miljardiem eiro gadā bagātāka, taču tā aizmirst, ka pašlaik nemaksā ne par savu armiju, ne par vēstniecību uzturēšanu.