Šajās dienās aprit tieši 50 gadu kopš 1962. gada Karību krīzes jeb Kubas raķešu krīzes. PSRS lēmums slepus ievest Kubā vidēja darbības rādiusa un taktiskās raķetes, kas bruņotas ar kodolieročiem, amerikāņus pārsteidza nesagatavotus, taču Vašingtonas reakcija bija pietiekami asa un izlēmīga.
Vēsturnieki atzīst, ka novērst trešo pasaules karu, kas noteikti būtu bijis kodolkarš, palīdzēja ne tikai abu valstu līderu – Džona Ficdžeralda Kenedija un Ņikitas Hruščova – veselais saprāts, bet arī veiksme, jo pat viena dzirkstele uz Karību jūras pulvera mucas varēja notikumu gaitu pavērst pavisam citā virzienā.
Operācija Anadira
1962. gada vasarā ASV izlūkdienesti konstatēja, ka strauji pieaudzis Kubu apmeklējošo padomju kuģu skaits – Atlantijas okeānu regulāri šķērsoja gan kravas, gan pasažieru kuģi. Šīs aktivitātes iemeslu gan bija pavisam vienkārši uzzināt no padomju laikrakstiem, kuros tika vēstīts par vērienīgas palīdzības sniegšanu draudzīgajai Kubai – lauksaimniecības tehnikas, celtniecības materiālu, rūpniecisko iekārtu piegādi. Iespējams, tieši tāpēc šiem kuģiem netika pievērsta pienācīga uzmanība, par ko vēlāk Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIP) tika asi kritizēta. Jo rudenī noskaidrojās, ka PSRS visu vasaru nodarbojusies ar militārpersonu un bruņojuma pārsviešanu uz Kubu. Kuģu tilpnēs bija atradušies karavīri, taktiskās un vidējās darbības rādiusa raķetes, kodollādiņi, lidmašīnas izjauktā veidā.
Spēku un bruņojumu pārsviešana notika operācijas Anadira ietvaros, un to 1962. gada maijā pēc PSKP pirmā sekretāra Ņikitas Hruščova ierosinājuma bija apstiprinājusi komunistiskās partijas vadība. Ņ. Hruščovam jau kopš sešdesmito gadu sākuma nav devusi mieru apziņa, ka amerikāņu kodolraķetes atrodas krietni tuvāk PSRS robežām nekā padomju raķetes ASV. Viņš esot sapņojis uzbērt mākslīgās salas netālu no ASV teritoriālajiem ūdeņiem, pasludināt tās par PSRS īpašumu un izvietot šajā salās karabāzes, lai panāktu kodolparitāti. Žurnāls Itogi raksta, ka plāns pat izskatīts oficiāli, taču armijas ģenerālštāba priekšnieks, maršals Vasilijs Sokolovskis to «nolīdzinājis līdz ar zemi».
Ja nav iespējams radīt jaunas salas, var iztikt arī ar esošo – šķiet, pēc šādiem apsvērumiem vadījās Ņ. Hruščovs, atbalstot Kubas līdera Fidela Kastro lūgumu pēc militārās palīdzības, un zaļā gaisma operācijai Anadir tika dota. PSRS vēlējās, lai par raķešu izvietošanu ASV uzzina tikai post factum, tāpēc tika ievērota visstingrākā slepenība. PSRS atstājošo kuģu kapteiņi parasti bija neziņā par to, kādas ierīces atrodas kuģu tilpnēs, arī par galamērķi viņi uzzināja tikai tad, kad kuģi jau bija izgājuši Atlantijas okeāna ūdeņos.
RIA Novosti raksta, ka laikā no jūlija līdz oktobrim operācijas Anadir ietvaros 85 kravas un pasažieru kuģi veikuši 183 reisus uz Kubu. To laikā Kubā nogādāti 43 000 padomju militārpersonu, vismaz 164 kodollādiņi, 42 vidēja darbības rādiusa raķetes R12, 24 raķešu palaišanas iekārtas, 42 bumbvedēji Il28 (izjauktā veidā), 40 iznīcinātāji MiG21, 34 raķetes Kometa, 80 frontes spārnotās raķetes, sešas taktisko raķešu Luna palaišanas iekārtas, 144 zenītraķetes S75 un cits bruņojums. Jāpiebilst, ka Kubā nonākušo kodolraķešu darbības rādiuss bija no 2500 līdz 4500 kilometriem, kas nozīmēja, ka tās var sasniegt visas ASV lielpilsētas.
Vašingtona nenotic izlūkiem
Apgalvot, ka CIP pilnībā nogulēja raķešu ievešanu Kubā, nebūtu pareizi.
10. augustā Dž. F. Kenedijs no CIP direktora Džona Makkouna saņēma pirmo informāciju, ka Kubā tiek izvietoti padomju uzbrukuma ieroči. Tomēr skaidrības par to, kādi ieroči tie ir, cik daudz to ir, nebija, un gan prezidents, gan valsts sekretārs Dīns Rasks, gan aizsardzības ministrs Roberts Maknamara atteicās ticēt CIP datiem, pieprasot skaidrākus pierādījumus. Pat tad, kad septembrī Kubā iefiltrētie amerikāņu aģenti vēstīja, ka Marielas ostā no sauskravas kuģa Poltava izkrautas astoņas vidēja darbības rādiusa raķetes, bet
F. Kastro pilots dzērumā lielījies, ka «Kuba tagad var uzvarēt, jo tai ir viss, ieskaitot kodolieročus», prezidents joprojām nedeva atļauju uzsākt izlūklidmašīnu U2 lidojumus virs Kubas.
Šāda atļauja tika dota tikai pēc tam, kad no Kubas tika saņemti jauni aģentu ziņojumi par aktivitātēm ostās, celtniecības darbiem džungļos (tur tika būvētas raķešu starta iekārtas) un tūkstošiem civildrēbēs tērptu ļaužu, kuri ne vārda neprata spāniski, raksta Soveršenno Sekretno. Jau pirmais U2 lidojums, kas tika veikts 14. oktobrī, apstiprināja to, ko ASV līderi nepavisam nevēlējās uzzināt – padomju raķetes jau atradās Kubā. CIP turpināja veikt izlūkošanu, analizēt informāciju un 16. oktobrī oficiāli paziņoja Dž. F. Kenedijam, ka Kubā tiek ierīkotas 23 raķešu palaišanas iekārtas (vienu amerikāņu spiegi nebija pamanījuši), no kurām raķetes varēs izšaut tuvāko divu nedēļu laikā.
Baltajā namā nekavējoties tika izveidots krīzes štābs Excom, kas izskatīja amerikāņu reakcijas iespējas – jau uzreiz tika izvirzīts mērķis ar jebkādiem līdzekļiem panākt, lai raķetes tiktu demontētas un izvestas no Kubas. Priekšroka, protams, tika dota diplomātiskam risinājumam, taču, kad 18. oktobrī Dž. F. Kenedijs tikās ar PSRS ārlietu ministru Andreju Gromiko (tā bija iepriekš plānota tikšanās ANO Ģenerālās asamblejas ietvaros), slavenais Misters Nē, kā dēvēja padomju ārlietu ministru, runāja tikai par Kubas vēlmi uz mierīgu līdzāspastāvēšanu, pat neierunājoties par raķetēm.
Tiesa, to nedarīja arī ASV prezidents, un vēlāk šī rīcība ļāva izvirzīt versiju, ka Dž. F. Kenedijs nav vēlējies ļaut padomju valdībai raķetes tikpat klusi izvest – viņš alcis skandāla, konfrontācijas un publiskas uzvaras pār Ņ. Hruščovu. Jāpiebilst, ka amerikāņu vēsturnieku interpretācijā Karību krīze parasti tā arī traktēta – Maskava blokādes priekšā bijusi spiesta piekāpties.
Puča draudi ASV
Taču tobrīd līdz krīzes atrisinājumam vēl bija tālu. Kubas ostās turpināja pienākt padomju kuģi, tiek lēsts, ka 22. oktobrī Brīvības salā atradās jau 164 kodollādiņi un armijas ģenerāļa Isas Pļijeva komandētie 43 000 padomju virsnieku un karavīru – vismaz četras reizes vairāk, nekā pēc pašām pesimistiskākajām CIP aplēsēm.
Ņ. Hruščovs turpināja izlikties, ka Kubā nekas īpašs nenotiek, bet Excom apsprieda dažādus risinājumus – tika rosināts gan izdarīt precīzus aviācijas triecienus pa raķešu palaišanas iekārtām, gan veikt visu Kubas militāro objektu bombardēšanu, gan organizēt iebrukumu Kubā, gan noteikt salas blokādi. Dž. F. Kenedija brālis, toreizējais ģenerālprokurors Roberts Kenedijs, kurš aktīvi tikās ar PSRS amatpersonām, stāstījis, ka armijas štābā valdījis diezgan kareivīgs noskaņojums. Par militāru iebrukumu Kubā aģitējis gan Gaisa kara spēku pavēlnieks Kērtiss Lemejs, gan flotes operāciju vadītājs Džordžs Vīlens Andersons. R. Kenedijs sarunā ar PSRS vēstnieku Vašingtonā Anatoliju Dobriņinu pat esot izmetis frāzi: «Pentagonā ir cilvēki, kuri ir gatavi rīkoties, ja to nedarīs prezidents – pastāv militāra apvērsuma iespēja.» Jāpiebilst, ka pēc krīzes Dž. V. Andersons tika atvaļināts no dienesta un iecelts par ASV sūtni Portugālē.
Laimīgā kārtā virsroku guva Dž. F. Kenedija un R. Maknamaras atbalstītais Kubas blokādes projekts, turklāt, lai neradītu nevajadzīgas asociācijas ar karadarbību, visos amerikāņu oficiālajos dokumentos blokāde tika dēvēta par karantīnu. Faktiski Dž. F. Kenedijs novilka iedomātu līniju Atlantijas okeānā, norādot, ka tās pārkāpšanas gadījumā ārvalstu kuģiem jārēķinās ar aizturēšanu. Brīdī, kad prezidents uzstājās ar runu televīzijā, Pentagons deva pavēli par plašāko ASV bruņoto spēku izvēršanu kopš Otrā pasaules kara laikiem. Tika izsludināta pilna kaujas gatavība, debesīs nepārtraukti dežurēja ar kodolieročiem bruņoti bumbvedēji B52 un B47, ASV austrumu piekrastes jūras kara flotes bāzēs tika koncentrēti vairāk nekā 100 000 sauszemes spēku karavīru, Karību jūrā un Atlantijas okeānā patrulēja kuģi ar vairākiem desmitiem tūkstošu desantnieku.
Hruščovs piekāpjas
Padomju puses reakcija bija prognozējama – arī PSRS un citu Varšavas līguma valstu armijās tika izsludināta paaugstināta kaujas gatavība, laikraksti vēstīja par «amerikāņu provokācijām un agresīvajiem nodomiem». Tomēr vairākas pazīmes liecināja, ka padomju vadība lieliski apzinās konfrontācijas sekas un sāk piekāpties. Neraugoties uz kareivīgajiem paziņojumiem, padomju kuģi, kas vēl nebija sasnieguši Kubu, nepārkāpa Dž. F. Kenedija noteikto sarkano līniju, nekas neliecināja, ka PSRS un tās sabiedrotie Varšavas līguma valstīs gatavotos kādai plašai operācijai.
Iespējams, savu lomu nospēlēja 22. oktobrī Maskavā notikušais amerikāņu aģenta, armijas ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) pulkveža Oļega Peņkovska arests. Līdz pat
1962. gadam Ņ. Hruščovam bija samērā veiksmīgi izdevies pārliecināt Vašingtonu, ka stratēģiskais pārsvars kodolbruņojuma ziņā ir PSRS pusē. Pēc O. Peņkovska savervēšanas amerikāņi uzzināja, ka Ņ. Hruščovs vienkārši blefojis, savukārt viņa arests nozīmēja – padomju līderis ir informēts, ka amerikāņi zina, ka viņš blefojis, un apzinās, ka patiesībā pārsvars ir viņu pusē.
Lai gan nākamo dienu laikā abu valstu līderi apmainījās oficiāliem paziņojumiem, nekādas sarunas starp viņiem nenotika – telefona līnija, lai PSRS un ASV līderi varētu sazināties, tika ierīkota tikai pēc Karību krīzes. Ļoti aktīvi risinājumu centās rast R. Kenedijs, kurš vairākkārt apmeklēja PSRS vēstnieku, taču A. Dobriņins, aizbildinoties ar to, ka nav saņēmis nekādus oficiālus rīkojumus, vienkārši vilka laiku. Šādā situācijā (kā jau tas vēsturē ne reizi vien gadījies) negaidīti nostrādāja neoficiālā diplomātija. Ar Kenedijiem cieši saistītais žurnālists Džons Skalijs 26. septembrī vairākkārt tikās ar PSRS Valsts drošības komitejas rezidentu Aleksandru Fekļistovu, pēdējā no šīm tikšanās reizēm piedāvājot konkrētu plānu – PSRS izved savas raķetes no Kubas, ASV apņemas neuzbrukt Kubai un pārtraukt jūras blokādi, turklāt apsola izvest savas vidēja darbības rādiusa raķetes Jupiter no Turcijas. A. Fekļistovam bijušas zināmas problēmas, lai šo informāciju darītu zināmu padomju vadībai, jo vēstniecība atkal nav vēlējusies iejaukties, taču galu galā telegramma nosūtīta pa VDK kanāliem un adresātu sasniegusi.
Tikai pēc tam A. Dobriņins no Maskavas saņēmis rīkojumu oficiāli uzsākt sarunas ar B. Kenediju, un 28. oktobrī pasaule varēja atviegloti uzelpot – pa radio pārraidītajā Ņ. Hruščova oficiālajā uzrunā tika paziņots par padomju raķešu izvešanu no Kubas. Šī ziņa nāca kā auksta duša F. Kastro, kurš pirms tam bija mudinājis Maskavu izdarīt preventīvu triecienu pa ASV. Novembra sākumā, lai nomierinātu satracināto Kubas līderi, Havanā bija spiests ierasties PSRS premjera vietnieks Anastass Mikojans, kurš uzraudzīja raķešu izvešanu. Bet Dž. F. Kendija sagatavotais paziņojums par militārās operācijas uzsākšanu pret Kubu, par laimi, nogūla arhīvu plauktos.
***
NOTIKUMU HRONOLOĢIJA
• 1960. gada maijs – PSRS oficiāli atzīst Fidela Kastro režīmu Kubā un nodibina ar to oficiālas attiecības
• 1961. gada 17. aprīlis – neveiksmi cieš ASV mēģinājums organizēt kontrrevolūciju Kubā – tiek sagrauts Centrālās izlūkošanas pārvaldes atbalstītais kubiešu emigrantu desants, kas izsēžas Cūku līcī
• 1962. gada janvāris – ASV panāk, ka Kuba tiek izslēgta no Amerikas valstu organizācijas, tiek noteikta salas ekonomiskā blokāde
• Maijs – PSKP CK pieņem lēmumu apmierināt Kubas lūgumu pēc militārās palīdzības – tiek apstiprināta operācija Anadira, kuras ietvaros uz Brīvības salu jānogādā padomju karavīri un tehnika, arī raķetes
• Jūnijs–oktobris – tiek organizēti desmitiem kuģu reisu, ar kuriem uz Kubu slepus tiek nogādāti karavīri un bruņojums – arī tuva un vidēja darbības rādiusa raķetes, kara lidmašīnas izjauktā veidā un cita tehnika
• 4. oktobris – Kubu sasniedz pirmais kodollādiņu komplekts
• 6. oktobris – PSRS armijas ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) rezidents Georgijs Boļšakovs sarunā ar ASV ģenerālprokuroru, prezidenta brāli Robertu Kenediju apgalvo, ka PSRS Kubai piegādā tikai aizsardzības ieročus
• 14. oktobris – amerikāņu izlūklidmašīnas U2 sniegtie dati apliecina, ka Kubā uzsākta raķešu palaišanas iekārtu celtniecība
• 16. oktobris – ASV prezidents Džons Ficdžeralds Kenedijs saņem pierādījumus tam, ka Kubā patiešām tiek izvietotas padomju vidēja darbības rādiusa raķetes
• 18. oktobris – PSRS ārlietu ministrs Andrejs Gromiko sarunā ar Dž. F. Kenediju turpina apgalvot, ka PSRS piegādā Kubai tikai aizsardzības ieročus
• 20. oktobris – ASV saņem jaunus izlūkošanas datus, kas liecina, ka raķešu palaišanas iekārtu celtniecība tiek veikta lielā steigā
• 21. oktobris – padomju rezidentūra saņem ziņas, ka Baltajā namā gandrīz nepārtraukti notiek ārkārtas sanāksmes
• 22. oktobris – Dž. F. Kenedijs oficiāli paziņo par padomju raķešu izvietošanu Kubā, izsludina salas jūras blokādi, uzsverot, ka to nav tiesību pārkāpt arī padomju kuģiem, kas dodas uz Kubu. ASV bruņotajos spēkos tiek paaugstināta kaujas gatavība
• 23. oktobris – kaujas gatavību formāli paaugstina arī PSRS bruņotajos spēkos un Varšavas līguma valstu armijās
• 25. oktobris – izlūkdienesta veiktie fotouzņēmumi parādās amerikāņu laikrakstos. Valstī sākas diezgan liela panika
• 26. oktobris – Vašingtonā notiek vairākas tikšanās starp PSRS Valsts drošības komitejas (KGB) rezidentu Aleksandru Fekļistovu un amerikāņu žurnālistu, Kenediju ģimenes draugu Džonu Skaliju, kurš informē par amerikāņu prasībām. Padomju kuģi nešķērso ASV noteikto blokādes līniju
• 27. oktobris – situācija saasinās, kad virs Kubas tiek notriekta izlūklidmašīna U2, taču pēc dažām stundām PSKP CK pirmais sekretārs un padomju valdības vadītājs Ņikita Hruščovs pirmo reizi atzīst, ka Kubā patiešām ir izvietotas padomju raķetes
• 28. oktobris – PSRS piekrīt raķešu izvešanai, apmaiņā saņemot ASV solījumu neuzbrukt Kubai un izvest Jupiter raķetes no Turcijas
• 3. novembris – Dž. F. Kenedijs nāk klajā ar oficiālu paziņojumu, ka sākusies padomju raķešu izvešana no Kubas
• 20. novembris – Dž. F. Kenedijs pavēsta, ka visu raķešu palaišanas iekārtu demontāža ir beigusies
• 21. novembris – tiek atsauktas ASV un PSRS aizsardzības ministru pavēles par paaugstinātu kaujas gatavību