Nīderlandieši vēlas labāku Eiropu, nevis vairāk Eiropas

Šodien Nīderlandē notiks parlamenta vēlēšanas, kuru rezultātus ar nepacietību gaida arī citās eiro zonas valstīs. Nīderlande tiek uzskatīta par vienu no eiro zonas balstiem, no vēlēšanu rezultātiem atkarīga tās nostāja krīzes risināšanā.

Pagaidām nekas neliecina, ka uzvaru vēlēšanās varētu izcīnīt spēki, kas vēlas izstāšanos no eiro zonas (Gērta Vildersa Brīvības partija) – nīderlandieši labi apzinās, ka viņu kā tirdzniecības nācijas interesēs ir vienota Eiropa, taču vēlas to redzēt labāku, sakārtotāku nekā pašlaik. Socioloģiskās aptaujas liecina, ka lielākās izredzes uz uzvaru ir līdzšinējā premjera Marka Ruttes vadītajai liberālajai Tautas brīvības un demokrātijas partijai (VVD) un Leiboristu partijai (PvdA), ko vada Dīderiks Samsoms.

Būs jāveido koalīcija

AFP atgādina, ka ārkārtas vēlēšanās piedalās 21 partija, tāpēc cerēt uz to, ka kāds no politiskajiem spēkiem spēs vienatnē izveidot stabilu vairākuma valdību, nav nekāda pamata – jau šīs nedēļas beigās Nīderlandē sāksies intensīvas sarunas par koalīcijas veidošanu. Vakar publiskotā Maurice de Hond aptauja liecina, ka atbalsts liberāļiem un leiboristiem ir aptuveni līdzīgs, abas partijas varētu saņemt pa

35 mandātiem parlamentā, kurā ir 150 deputātu. Kaut gan partiju programmas lielā mērā sakrīt (abas ir proeiropeiskas, abas balsojušas gan par eiro zonas vājāko valstu finansiālu atbalstīšanu, gan budžeta taupības pasākumiem), 45 gadus vecais M. Rutte un 41 gadu vecais D. Samsoms pēdējās dienās pirms vēlēšanām steiguši uzsvērt savstarpējo antagonismu. Reuters atgādina, ka M. Rutte intervijā televīzijai pārmetis, ka leiboristi «atkal dižojas ar pārāk sarkanām spalvām», atgādinot, ka viņu popularitātes kāpums lielā mērā noticis uz krietni kreisāko sociālistu rēķina. «Fiskāli konservatīvie liberāļi ir pavirzījušies labējākās pozīcijās, atgādinot lielu buldozeru, kas brauc pāri mazāk turīgu cilvēku interesēm. Partija apkalpo tikai 10% bagātāko nīderlandiešu intereses,» viņam atbildējis leiboristu pārstāvis Hanss Spekmans.

Pirmdienas vakarā notikušajās beidzamajās televīzijas debatēs abu partiju līderi atkal atgādinājuši par sarkanajām līnijām, paziņojot, ka kopīgu valdošo koalīciju neveidos, tomēr Nīderlandes politologi uzskata, ka tā ir tikai cīņa par izvēli vēl neizdarījušo vēlētāju balsīm (vēl pirmdien 25% nīderlandiešu vēstīja, ka nezina, par ko balsos vēlēšanās) un pēc vēlēšanām liberāļi un leiboristi veidos valdības kodolu. Interesanti, ka uz to norādījis arī Sociālistu partijas līderis Emīls Rēmers, šīs kampaņas lielākais neveiksminieks. Vēl pirms pāris nedēļām sociālistu reitings bija samērojams ar liberāļu reitingu, bet pašlaik sociālisti cīnās par trešo vietu ar G. Vildersa partiju. «Kaut ko līdzīgu mēs jau piedzīvojām 2006. gadā, kad abas šīs partijas ķildojās, ķildojās, bet dienu pēc vēlēšanām metās viena otras apskāvienos,» sarunā ar Nīderlandes televīziju sacījis E. Rēmers.

Domstarpības pastāv

«Liberāļu – leiboristu koalīcija, kuras izveidošanai būtu nepieciešams vēl tikai vienas partijas atbalsts, būtu labas ziņas Eiropas politiķiem, kuri ir nobažījušies, vai Nīderlande, kas ir eiro zonas kodolā, ievēros solījumu veikt sāpīgo izdevumu samazināšanu, lai tās budžets atbilstoši eiro zonas kritērijiem nepārsniegtu 3% no iekšzemes kopprodukta. Šāda koalīcija varētu gan realizēt taupības režīmu, gan atstāt manevra vietu ekonomikas pieauguma stimulācijas pasākumiem, kā arī palīdzētu turpināt izdarīt spiedienu uz parādos nonākušajām Eiropas dienvidu valstīm,» raksta Reuters, prognozējot, ka liberāļu un leiboristu koalīcijas labākais partneris būtu sociālliberālā partija D66.

Gan leiboristi, gan liberāļi samērā asi kritizējuši eiro zonas dienvidu valstu uzvedību, nespējot tikt galā ar saviem parādiem – šādā veidā tiek izdabāts tiem daudzajiem vēlētājiem, kuri uzskata, ka Grieķijā, Spānijā, Portugālē un Itālijā liekēži dzīvo uz čaklo ziemeļeiropiešu rēķina. Jāpiebilst, ka šie vēlētāji vienlaikus ir arī pragmatiķi, kuri apzinās, ka trīs ceturtdaļas Nīderlandes eksporta plūst uz ES valstīm, tās tirdzniecības partneres ir šīs pašas daudz kritizētās Eiropas dienvidu valstis – tieši šī apziņa neļauj cilvēkiem bez apdomas mesties atbalstīt G. Vildersu.

M. Rutte, kurš pabijis premjera krēslā, uzskata, ka Grieķija jau izsmēlusi visas savas iespējas un tai vai nu jāpilda starptautiskā aizdevuma nosacījumi, vai arī jāpamet eiro zona. D. Samsoms ir elastīgāks – viņš uzskata, ka Grieķijai būtu jādod vairāk laika nepieciešamo reformu veikšanai. Šīs pozīcijas ir cieši saistītas ar iekšpolitiku – M. Rutte ir stingra taupības režīma piekritējs un uzskata, ka Nīderlandei nekavējoties jānosaka budžeta deficīts, kas nav lielāks par eiro zonas kritērijos pieļaujamo, bet D. Samsoms ir pārliecināts, ka taupības pasākumu realizēšanai arī Nīderlandei ir nepieciešams vairāk laika, bažījoties, ka strauja rīcība varētu novest pie tikpat straujas ekonomiskās lejupslīdes.

Leidenes universitātes politologs Toms Louverss Reuters skaidro, ka koalīcijas sarunās lielākā uzmanība tiks pievērsta iekšpolitikai – leiboristiem un liberāļiem ir dažādas nostājas attiecībā uz imigrācijas jautājumu risināšanu, sociālo nodrošināšanu, mājokļu tirgu. «Izskatās, ka vislielākās atšķirības ir attiecībā uz to izdevumu samazināšanu, kas lielāko iespaidu atstās uz cilvēku grupām ar relatīvi maziem ienākumiem,» viņš saka, norādot, ka D. Samsoms vairāk rūpējas par šiem ļaudīm, bet M. Rutte vēlētos nodrošināt komfortablāku dzīvi uzņēmējiem.

Eirooptimisti un pesimisti

Tomēr šīs problēmas nav neatrisināmas, par ko liecina arī iepriekšējā liberāļu un leiboristu sadarbība vairākās valdībās. Abas partijas apzinās, ka vēlētāju vairākums pašlaik ir neizpratnē par Eiropas integrācijas procesiem un grib gan Eiropas Savienību, gan eiro zonu redzēt kvalitatīvākas, sarunā ar Reuters saka valdības sociālo un ekonomisko jautājumu padomes vadītājs Aleksanders Rinojs Kāns, uzsverot, ka abas vadošās partijas pilnībā atbilst šim uzstādījumam. Viņam piekrīt Tilburgas universitātes profesors Jāps Pauve. Viņš saka, ka lielākā daļa nīderlandiešu atbalsta stingrāku banku uzraudzību, striktāku finanšu disciplīnu, taču tajā pašā laikā nevēlas, lai birokrāti pārlieku sāktu regulēt ikdienas dzīvi. «Briselei jau nu nebūtu jānosaka, kā nīderlandiešiem gatavot savu sieru,» konkrētu piemēru min J. Pauve. Interesanti, ka De Volkskrant rīkotajā aptaujā 52% nīderlandieši atzinuši, ka par labāko valsts interešu aizstāvētāju Briselē uzskata tieši M. Rutti.

«Ir vispārpieņemts uzskats, ka mēs, nīderlandieši, esam proeiropeiski, taču tas atkarīgs no tā, ko jūs ar to domājat. Ir vienkārši visu redzēt baltās vai melnās krāsās, taču patiesībā viss ir mazliet sarežģītāk,» par nīderlandiešu attieksmi pret ES saka domnīcas Clingendael Institute direktora vietnieks Adrianns Šouts.