Pilsētnieki no Atēnām pārceļas dzīvot uz laukiem
Pēc Otrā pasaules kara simtiem tūkstošu grieķu pameta lauku apvidus, lai pārceltos uz dzīvi lielpilsētās – Atēnās vien iedzīvotāju skaits laikā no 1950. līdz 1980. gadam divkāršojās.
Pašlaik ekonomiskā krīze ir izraisījusi pilnīgi pretēju procesu – samazinās algas, tiek slēgti uzņēmumi, un grieķi ir spiesti meklēt patvērumu laukos. Vieni atgriežas pie saviem vecākiem, kurus nav redzējuši gadiem ilgi, citi veido komūnas, kurās cenšas sevi apgādāt ar iztikai nepieciešamo, vēsta BBC.
Pēc statistikas datiem, pagājušajā gadā Grieķijas ekonomika saruka par 7%, un arī šogad situācija nesolās būt labāka – ekonomiskā lejupslīde valstī turpinās jau piekto gadu pēc kārtas. Ir bankrotējuši tūkstošiem uzņēmumu, desmitiem tūkstošu cilvēku zaudējuši darbu. Oficiālais bezdarba līmenis Grieķijā jau ir sasniedzis 24%, bet gados jaunu cilvēku (līdz 35 gadu vecumam) vidū situācija ir vēl dramatiskāka – bez darba ir aptuveni 54% šīs vecuma grupas pārstāvju. Jostu savilkšana nav palīdzējusi pārvarēt valsts ekonomiskās problēmas, un nesenā Soloniku universitātes veiktā pētījumā 76% aptaujāto paziņojuši, ka būtu gatavi emigrēt. Taču, tā kā liela daļa no viņiem baidās, ka arī ārzemēs darba meklējumi varētu izrādīties neveiksmīgi, daudzi izvēlas tā saucamo iekšējo emigrāciju, pārceļoties uz laukiem.
«Arī te neko daudz nav iespējams nopelnīt, taču zeme ir pietiekami auglīga un kaut ko izaudzēt iztikai izdodas,» sarunā ar Reuters saka 32 gadus vecā Spiridula Lakka. 19 gadu vecumā viņa devās uz Atēnām studēt grafisko dizainu un bija pārliecināta, ka nekad vairs neatgriezīsies dzīvot vecāku mājās klusajā Kalitejas ciematā Grieķijas ziemeļrietumos. Tomēr krīze skārusi arī IT nozari, un šā gada sākumā S. Lakka bija nokļuvusi grūtas izvēles priekšā – vai nu bez naudas, darba un mazākajām cerībām to atrast mēģināt izdzīvot Atēnās, vai arī atgriezties laukos. Jaunā sieviete izvēlējusies otro variantu un tagad dienas vada nevis strādājot pie datora, bet laistot dārzeņu dobes, palīdzot kopt bišu dravu un darot citus lauciniekiem ierastus darbus.
Tādu kā viņa pašlaik Grieķijā ir ļoti daudz. «Ekonomiskās likstas mūs piespieda pamest pilsētu. Tā nebija mūsu izvēle – mēs to darījām apstākļu spiesti, un tieši tas man tik ļoti nepatīk. Man nebija iespējas dzīvot tā, kā es vēlos,» sarunā ar BBC stāsta Eleni Karinosa. Gan viņa, gan vīrs Tomass kopā ar diviem bērniem līdz pat pagājušā gada beigām dzīvoja Atēnās, taču tad abi vecāki zaudēja darbu. «Mums vairs nebija faktiski nekādu ienākumu, bet vajadzēja uzturēt bērnus. Caurām dienām es nesekmīgi mēģināju atrast darbu, bet naktīs negulēju, domājot tikai par to, kādas nepatikšanas atnesīs rītdiena,» stāsta E. Karinosa. Šā gada sākumā ģimene pieņēmusi grūto lēmumu pārcelties dzīvot pie T. Karinosa mātes – uz Pahikalamo ciematu Grieķijas ziemeļrietumos.
Kaut gan Epirusas reģions uzskatāms par vienu no nabadzīgākajiem visā Grieķijā (BBC pat apgalvo, ka arī Eiropas Savienībā), T. Karinosam izdevies atrast darbu vietējā zušu audzētavā. Viņš saka, ka alga neesot liela un lielākoties ģimene balstās uz savu saimniecību – viņiem ir pāris aitas, daži desmiti vistu, sakņu dārzā aug dārzeņi, bet šovasar ģimene iekopusi apelsīnu birzi. Tomēr pilsētas pamešanu pārdzīvo gan pieaugušie ģimenes locekļi, gan, vēl vairāk, bērni – 16 gadus vecais Konstantinoss un 13 gadus vecā Evelīna. Bet T. Karinosa māte, 73 gadus vecā Paraskevi neslēpj savu vilšanos. «Mana bērnība bija ļoti grūta, bijām ļoti nabadzīgi. Es cerēju, ka bērniem būs labāka dzīve, un ir patiešām žēl, ka šīs cerības nav piepildījušās. Mūsu valdības ir visu sabojājušas, tās ir sagrāvušas Grieķiju,» BBC saka P. Karinosa.
29 gadus vecajam Apostolosam Sianosam bēgšana no civilizācijas bijis daudz apzinātāks solis. Viņš darbu IT kompānijā pameta jau 2010. gada pavasarī, kopā ar trim draugiem nopērkot nelielu zemes gabalu Evijas salā un izveidojot komūnu, kuru paši dēvē par ekokopienu. Jaunie cilvēki itin labi iztiek bez elektrības un kanalizācijas, viņiem nav jāuztraucas par ikmēneša īres maksājumiem, viņi ar sajūsmu stāsta BBC korespondentam, demonstrējot pašu būvētās jurtām līdzīgās būdas, kurās dzīvo, un iekoptos laukus. «To, ko mēs paši nespējam saražot, maiņas ceļā iegūstam vietējā ciematā,» stāsta A. Sianoss, piebilstot, ka pašlaik komūnā ir jau 10 pastāvīgie locekļi, bet vairāk nekā 100 cilvēku tajā ierodas ik pa laikam. «To, ko citi mēdz dēvēt par globālo ekonomisko krīzi, mēs uzskatījām par civilizācijas krīzi. Ir taču skaidrs, ka krīze piemeklējusi visu – veselības aprūpi, vides aizsardzību, izglītības sistēmu. Tāpēc mēs nolēmām pamēģināt kaut ko pilnīgi atšķirīgu,» saka A. Sianoss. Viņš ir pārliecināts, ka laikus pieņēmis pareizu lēmumu, norādot, ka situācija tikai pasliktinās – par to liecina fakts, ka pēdējo mēnešu laikā strauji pieaudzis to gados jauno cilvēku skaits, kuri izrāda interesi par kopienas darbību. «Arī viņi ir sapratuši, ka pienācis pēdējais laiks bēgt no pilsētas,» saka A. Sianoss.