Lībijas pilsētu ielās, kur agrāk dominēja pulkveža Muammara Kadāfi portreti un viņa iecienītā zaļā krāsa, pašlaik acīs kļūst raibs no krāsu un attēlu daudzveidības, raksta ziņu aģentūra AFP.
Sestdien Lībijā pirmo reizi kopš 1965. gada notiks valsts mēroga vēlēšanas un uz 200 vietām Ģenerālajā nacionālajā kongresā pretendē vairāk nekā 3700 kandidātu – gan politisko partiju izvirzītie, gan neatkarīgie. Lai gan lielai daļai lībiešu nav ne mazākās jausmas, par ko balsot, viņi nevēlas palaist garām iespēju pašiem lemt savas valsts likteni – pat neraugoties uz to, ka virkne kaujinieku grupējumu aicinājuši boikotēt vēlēšanas un pastāv nopietnas bažas par drošību.
Gandrīz gadu pēc M. Kadāfi režīma gāšanas Lībijas firmas zīme joprojām ir vāja centrālā vara, tieslietu sistēma un policija, kā arī dažādu bruņoto grupējumu jeb miliciju visatļautība. Aizbildinoties ar to, ka tieši viņi bijuši tie, kuri devuši izšķirošo ieguldījumu M. Kadāfi gāšanā, šo lokālo bruņoto formējumu vadoņi savās nelielajās kņazistēs nosaka savus likumus un kārtību, daudz neinteresējoties par oficiālo varasiestāžu viedokli. Klasiski piemēri tam ir Starptautiskās krimināltiesas amatpersonu aizturēšana (šonedēļ šie cilvēki gan ir atbrīvoti), M. Kadāfi dēla turēšana Zintanas pilsētas cietumā, miliciju atteikšanās nolikt ieročus vai vismaz iekļauties nacionālās armijas vai policijas rindās, norāda Reuters.
Gan Lībijas austrumos, gan dienvidos, gan rietumos joprojām ir savi karstie punkti, kuros nerimstas cīņa par varu. Piemēram, revolūcijas šūpulī Bengazi, kur ir lielākā islāmistu radikāļu ietekme, pieņemas spēkā separātisma tendences, bet svētdien neapmierinātu iedzīvotāju pūlis izdemolēja vēlēšanu iecirkni. Vietējais karavadonis Fadalla Harūns sarunā ar AP paziņojis, ka viņš atbalstījis šo iebrukumu, jo centrālās varasiestādes nav ņēmušas vērā valsts austrumu iedzīvotāju prasību pēc vienlīdzīgas pārstāvniecības Ģenerālajā nacionālajā kongresā. Saskaņā ar pašreizējo projektu Lībijas rietumu daļas pārstāvjiem tajā atvēlētas 102 vietas, austrumniekiem – 60, bet dienvidu provinču iedzīvotājiem (tuksnešainais reģions gan ir reti apdzīvots) – tikai 38. Vairāki radikālie islāmistu grupējumi aicinājuši boikotēt vēlēšanas, jo demokrātija neatbilstot islāma principiem, savukārt Lībijas dienvidos tabu cilts draudējuši ar vēlēšanu izjaukšanu, ja no teritorijas, kuru cilts uzskata par savu, netiks izvesti valdības bruņotie spēki.
«Es esmu sajūsmā par iespēju balsot, tomēr mani dara bažīgu drošības situācija. Vēlēšanu dienā es, šķiet, mazliet nogaidīšu, lai pārliecinātos, ka viss ir mierīgi,» sarunā ar Reuters saka 30 gadu vecā Tripoles iedzīvotāja Samija Sahli. Arī viņa ir starp tiem 2,7 miljoniem lībiešu (80% no valsts balsstiesīgajiem iedzīvotājiem), kuri jau reģistrējušies kā vēlētāji. Lībijas premjera vietnieks Mustafa Abū Šagurs stāstījis, ka valdība plānojusi drošības garantēšanā iesaistīt no 30 000 līdz 40 000 cilvēku. «Būs izveidoti vairāki drošības perimetri,» viņš skaidrojis sarunā ar Reuters. Pašos vēlēšanu iecirkņos situāciju kontrolēs neapbruņoti policisti, Augstākajai drošības padomei pakļautie spēki nodarbosies ar pārbaudēm netālu no iecirkņiem ierīkotos kontrolpunktos, bet nomaļākās vietās būs koncentrēti armijas spēki, kas nepieciešamības gadījumā varēs ātri reaģēt, viņš uzsvēris. Domājams, ka šāda sistēma patiešām ļaus izvairīties no incidentiem Tripolē un citās lielākajās pilsētās, taču nav liela pamata cerībām, ka reģionos, pār kuriem valdības spēki kontroli nav spējuši nodibināt līdz pat šim brīdim, viss kā uz burvja mājienu mainīsies tieši 7. jūlijā.
Vēlēšanu rezultāti ir ļoti grūti prognozējami – gan lielā kandidātu skaita dēļ (uz 80 mandātiem, kas tiks sadalīti starp partijām, pretendē 1206 cilvēki, bet uz 120 vienmandāta apgabalu mandātiem – 2501 cilvēks), gan tāpēc, ka lībiešiem bija dotas tikai 18 dienas, lai iepazītos ar kandidātiem un viņu programmām, gan arī tādēļ, ka daudziem šīs būs pirmās vēlēšanas dzīvē un cilvēki vienkārši nezina, kā jārīkojas. «Es nezinu nevienu no kandidātiem, taču došos uz vēlēšanām un visu darīšu tāpat, kā dara citi,» – pasta darbinieka Ahmeda Larbī sacītais AFP korespondentam lieliski atspoguļo daudzu vēlētāju plānus. Jāatgādina, ka M. Kadāfi laikā politiskās partijas bija aizliegtas, taču tagad to saradies kā sēnes pēc lietus – dalībai vēlēšanās pieteikušās 142 organizācijas. Lielākā daļa no tām gan ir vai nu apvienojušās aliansēs, vai izvirzījušas savus kandidātus tikai vienā vēlēšanu apgabalā, par nacionāla mēroga partijām uzskatāmas, augstākais, desmit. Jāpiebilst, ka pazīstamu vārdu kandidātu sarakstos ir ļoti maz, jo vēlēšanās aizliegts kandidēt gan tiem, kuri ieņēma amatus M. Kadāfi laikos, gan Nacionālās pārejas padomes (NTC) locekļiem.
Arī Ģenerālais nacionālais kongress būs pārejas laika parlaments, kas, visticamāk, darbosies ne ilgāk kā gadu. Tā pilnvarās ietilpst jaunas valdības izveidošana un likumdošanas aktu izstrāde, taču galvenais uzdevums ir jaunās konstitūcijas projekta sagatavošana. Tikai pēc konstitūcijas pieņemšanas tiks rīkotas pilnvērtīga parlamenta – Nacionālās asamblejas – vēlēšanas, norāda Reuters. Par vienu no svarīgākajiem jaunās valdības uzdevumiem tiek uzskatīta ne tikai separātisma un decentralizācijas tendenču apslāpēšana, bet arī Lībijas ekonomiskā potenciāla apslāpēšana. Pagaidu valdība ir iesaldējusi lielāko daļu infrastruktūras projektu, pagaidām atjaunojot tikai naftas ieguvi un eksportu. Ārzemju investori ar lielu nepacietību gaida, kad Lībijā tiks izveidota valdība ar pilnvarām apstiprināt jaunus ekonomiskās attīstības projektus, uzver Reuters.
***
IETEKMĪGĀKIE POLITISKIE SPĒKI LĪBIJĀ
Lībijas Musulmaņu brālības politiskais
spārns – Taisnīguma un Attīstības partija (Hizb alAdala wa alBina)
Ideoloģija – islāmisms
Līderis – Muhammads Savans
Kandidātu skaits – 73
Partija oficiāli izveidota šā gada martā, pēc Ēģiptes Musulmaņu brālības parauga. M. Kadāfi valdīšanas gados grupējums bija aizliegts, daudzi tā aktīvisti tika ieslodzīti, citi devās trimdā. Musulmaņu brālība centusies norobežoties no radikālajiem salafītiem, atsakoties veidot koalīciju ar citām islāmiskas ievirzes partijām. M. Savans iepriekšējā režīma valdīšanas laikā astoņus gadus pavadījis ieslodzījumā. Lielākais atbalsts partijai ir Lībijas austrumos – Bengazi vietējās padomes vēlēšanās maijā tā ieguva 48% balsu
Nacionālā partija (Hizb alWatan)
Ideoloģija – islāmisms
Līderis – Abdelhakims Belhadžs
Kandidātu skaits – 59
Partijas neformālais līderis ir Lībijas islāma kaujinieku grupas (LIFG) bijušais vadītājs Abdelhakims Belhadžs, kurš ticis apsūdzēts sadarbībā ar starptautisko teroristu tīklu Al Qaeda. 2004. gadā A. Belhadžs ar britu īpašo dienestu palīdzību tika sagūstīts Taizemē un izdots M. Kadāfi režīmam. Pašlaik Nacionālā partija, kas iestājas par lielāku islāma principu izmantošanu likumdošanā, lai gan oficiāli nepieprasa šariāta likumu ieviešanu, orientējas uz Persijas līča karaļnamiem. Tā pretinieki ironiski norādījuši, ka pat par savām krāsām Nacionālā partija izvēlējusies purpura un balto jeb Kataras karoga krāsas. Partija iebilst pret federālismu, taču mudina uz lielāku decentralizāciju
Nacionālo spēku alianse
(Tahaluf alQuwah alWataniya)
Ideoloģija – daļēji liberāla, lai gan koalīcijā apvienoti gan laicīgie, gan reliģiozie grupējumi
Līderis: Mahmūds Džibrils
Kandidātu skaits – 70
Bijušās Nacionālās pārejas padomes (NTC) premjeram M. Džibrilam zem sava karoga izdevies apvienot 58 sīkpartijas. Bijušais Pitsburgas universitātes profesors M. Džibrils savulaik Lībijā atgriezās pēc M. Kadāfi dēla Saifa al Islāma uzaicinājuma, lai vadītu Lībijas Nacionālo attīstības pārvaldi. Pērn, īsi pēc sacelšanās sākuma, viņš pārgāja nemiernieku pusē, kļūstot par pazīstamāko opozīcijas pārstāvi starptautiskā mērogā – tieši M. Džibrils 2011. gada martā tikās ar Francijas prezidentu Nikolā Sarkozī, panākot, ka viņš oficiāli atzīst NTC par leģitīmu organizāciju, kas pauž Lībijas tautas gribu.