Rīt aprit 20. gadskārta kopš Berlīnes mūra krišanas. Bijušais arodbiedrības Solidaritāte vadītājs Lehs Valensa intervijā izdevumam Spiegel Online stāsta, ka Džordžs Bušs vecākais, Heluts Kols un Mihails Gorbačovs par mūra krišanas tēviem kļuva nejauši, bet īstais ceļš uz Vācijas atkalapvienošanos sācies poļu kuģubūvētavās.
L. Valensa stāsta, ka Polijā 1980. gadā tika sagāzta pirmā siena, pēc tam simboliskas sienas tika sagāztas arī citviet, un tikai tad Berlīnes mūris. „No mūra krišanas Berlīnē ir skaisti attēli, bet tas viss sākās kuģubūvētavās,” stāsta L. Valensa. Vaicāts, kāpēc poļiem izdevās tas, kas 1956. gadā neizdevās ungāriem un 1968. gadā neizdevās čehiem, L. Valensa stāsta, ka Solidaritāte ir sākusi izmantot komunistu stratēģiju pret viņiem pašiem. Proti, kad komunisti sagrāva pretestību, viņi arī rīkoja masu demonstrācijas, kam bija jārāda, ka sabiedrība viņu režīmu atbalsta. Arī arodbiedrība rīkoja akcijas, un saņēma atbalstu ne tikai Polijā, bet ārpus tās robežām. „Mūsu bija miljoniem. Pirmo reizi komunisti nespēja sarīkot demonstrāciju, kas būtu lielāka par mūsējo. Tā dēļ viņi sajutās vāji, un tas bija svarīgs elements viņu sakaušanai,” stāsta politiķis.
„Mēs sakāvām komunismu, un cilvēki no Austrumvācijas caur vēstniecībām sāka bēgt uz citām valstīm. Berlīnes mūris krita šo dezertētāju dēļ,” stāsta arodbiedrības līderis. „Es biju nobažījies, ka Mihails Gorvačovs varētu bloķēt šo masu bēgšanu un tādā veidā sagraut mūsu uzvaru. Tā bija bīstama spēle. Ir labi, ka Gorbačovs bija vājš politiķis.”
L. Valensa uzsver, ka Berlīnes mūri sagrāva un komunismu uzvarēja tautas kustība, bet tā laika redzamākie politiķi - ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais, Vācijas Federatīvās Republikas kanclers Helmuts Kols un Padomju Savienības prezidents Mihails Gorbačovs - rīkojās tikai tāpēc, ka masas viņus piespieda rīkoties. L. Valensa domā, ka politiķi šādu iznākumu nav paredzējuši, jo, raugoties uz situāciju ar skaitļotāja acīm, komunisma režīma krišana šķita neiespējama. „Bet revolucionāri domā citādi,” stāsta politiķis. Viņš norāda uz 80. gados Padomju Savienībā līderu biežās maiņas dēļ valdošo nestabilitāti, turklāt viņa pulcētās ļaužu masas bija pārlieku lielas, lai tās varētu vienkārši apšaut: „Gorbačovs nezināja, ko darīt. Viņam nebija citas iespējas, kā pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir.”