Viesstrādnieki Lielbritānijā bieži vien ir spiesti paciest dažādus apvainojumus un draudus.
Īrijas televīzija RTE demonstrējusi sižetu par Dublinas centrā ubagojošiem ārvalstniekiem, starp kuriem ir arī 33 gadus vecais Ainārs no Latvijas, vēsta Īrijas latviešu ziņu portāls "Baltic Ireland".
Telekanāla "RTE 1" raidījuma "The New Irish: After the Bust" veidotāji kādā no sižetiem stāsta par viesstrādniekiem, kuri Zaļajā salā ieradušies ekonomiskā buma gados, taču krīzes iespaidā zaudējuši daudz vairāk nekā tikai darbu.
Ainārs no Latvijas Īrijā ieradās laikā, kad ""ķeltu tīģeris" uzņēma apgriezienus", un gandrīz desmit gadus strādāja celtniecībā. Kādu dienu darba devējs vienkārši iedeva vēstuli, ka darba viņam vairāk nav, līdz ar to arī sākās vīrieša lejupslīde.
Darba un māju zaudējums, šķiršanās no diviem šeit dzimušajiem bērniem un viņu mammas drīz vien jauno vīrieti noveda uz ielas un alkohola atkarībā. Raidījumā viņš atklāti paziņo, ka uz ielas pastāv divas izvēles - vai nu narkotikas, vai alkohols.
Ainārs stāsta, ka uz ielas iebraucēji turas kopā ar iebraucējiem, bet īri ar īriem.
Divi iereibuši un pret iebraucējiem naidīgi noskaņoti "iedzimtie" dublinieši raidījumā paziņo, ka "lielākajai daļai imigrantu ir dzīvokļi un BMW, bet mēs esam atstāti ar savām problēmām vieni".
Ainārs stāsta, ka pēc ierašanās Īrijā vietējiem bija laipna attieksme un viņa skaidrojumam, ka viņš ir no Latvijas, vienmēr sekoja atbilde: "Laipni lūgts Īrijā!" Šodien, kad paziņo, ka esi iebraucējs, attieksme ir pilnīgi pretēja, viss ir dramatiski mainījies, saka Ainārs.
Raidījums stāsta ne tikai par Aināru, bet par bez darba palikušo viesstrādnieku problēmu kopumā. Bezpajumtnieku zupas virtuve "Capuchin Day Centre" katru dienu nodrošina 500 bezmaksas maltītes bezpajumtniekiem, un šo iespēju paēst izmanto dažādu nacionalitāšu cilvēki - latvieši, poļi, lietuvieši, īri un citi.
No 50 iebraucējiem, kas mitinās organizācijas "DePaul Ireland" hostelī Dublinā, tikai apmēram 15 ir tiesīgi saņemt sociālo palīdzību. Tam ir dažādi iemesli, gadās arī tā, ka cilvēks oficiāli strādājis Īrijā vairākus gadus, bet, tikai paliekot bez darba, uzzina, ka par viņu nodokļi nav maksāti vispār.
Ainārs cenšas izķepuroties no situācijas, viņš vairs nedzīvo uz ielas, mēģina realizēt sociālo un ekonomisko rehabilitāciju, krīt atpakaļ uzdzīvē un atsāk dzert, taču nobeigumā apgalvo, ka nekad vairs nevēlas nokļūt atpakaļ uz ielas.
Domu par atgriešanos dzimtenē noraida gandrīz visi smagos apstākļos nokļuvušie iebraucēji. Viņiem ir kauns atgriezties mājās, jo tad ģimenei un draugiem nāktos atzīt sakāvi.
Tieši šī iemesla dēļ, kad kāda Polijas organizācija ieradās Dublinā un piedāvāja austrumeiropiešus bez maksas repatriēt mājās, šo iespēju izmantoja tikai pieci cilvēki.
Savukārt laikraksts Independent vērš uzmanību, ka daudzi no aptaujātajiem imigrantiem Lielbritānijā atrodas legāli, taču viņu darba apstākļi ir tālu no likumīgiem. «Regulāri tiek ieturēti līdzekļi no darba algas, izpaliek pusdienu pārtraukumi,» secināts Joseph Rowntree Foundation izdotajā pētījumā par imigrantu un viesstrādnieku apstākļiem.
Tāpat atklāts, ka daudzi imigranti ir maksājuši komisijas naudu aģentūrām, kas viņus iekārtojušas darbā, taču tik un tā nav spējuši nomaksāt visus parādus. Bieži vien nodarbinātajiem maksāts tik maz, ka viņi nemitīgi dzīvojuši uz parāda. Darba samaksa nereti bijusi mazāka par 5,83 sterliņu mārciņām (5,1 latiem) stundā, kas ir mazāk par obligāto minimumu.