Jaunā gada uzrunās, iesākot 2012. gadu, gan Latvijas, gan citu valstu amatpersonas galvenokārt aicina uz vienotību, kas būs nepieciešama turpmākajos gados, lai pārvarētu ekonomisko krīzi.
Valsts prezidents Andris Bērziņš, līdzīgi kā Vācijas kanclere Angele Merkele un Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, paredz grūtus laikus un jaunā gada uzrunā iztika bez rožainiem solījumiem. Savukārt premjera Valda Dombrovska redzējums vairāk līdzinās ASV prezidenta Baraka Obamas un Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva vīzijai, ka 2012. būs mainīgs, taču iespējām bagāts gads.
Par problēmām nerunā
A. Bērziņš, līdzīgi kā citi Eiropas valstu vadītāji, uzrunājot tautu, uzmanību vairāk pievērsa globāliem procesiem un par problēmām, ar kurām ikdienā joprojām saskaras daudzi Latvijas iedzīvotāji, nerunāja. Tie, kuri vēlējās dzirdēt atbildes uz jautājumiem – ko ēst, kur strādāt, kā samaksāt rēķinus un kā izskolot bērnus –, visticamāk, bija vīlušies. Prezidents uzsvēra, ka nākotnē valstu robežas izzudīs un vienīgais elements, kas mūs kā tautu spēs saturēt kopā, būs latviskās tradīcijas. «Ir nopietns pamats domāt, ka šajā gadā valstu izaugsmes tempi samazināsies, pieļaujot pat negatīvus scenārijus. Latvija iespējamam krīzes vilnim ir daudz labāk sagatavota, nekā tas bija pirms trim gadiem, tomēr mums jāatceras, ka pie jebkādiem notikumu pavērsieniem Baltija vienmēr tikusi un tiks vērtēta kā vienots reģions,» sacīja prezidents.
Aicina sadarboties
A. Bērziņš uzrunā pievērsa uzmanību tam, ka ekonomiskā spriedze veicina rīvēšanos arī attiecībās ar līdzcilvēkiem, turklāt mūsu labpatiku kašķēties nereti izmanto vērotāji no malas. «Ekonomikas satricinājumi, ko pavada dzīves līmeņa kritums un neziņa par turpmāko, rada labvēlīgu augsni iekšējiem konfliktiem, un šādā gaisotnē ir daudz vienkāršāk sēt neuzticēšanos, radīt konfrontāciju,» sacīja prezidents. Pieminot gaidāmo referendumu par krievu valodu, prezidents uzsvēra, ka neatkarīgi no tā, kāds būs katra lēmums par dalību referendumā un balsojumu tajā, jāapzinās, ka balsojums par valsts valodas statusa maiņu vienlaikus būs balsojums pret Latviju kā valsti. «Padomāsim par to, kādēļ tas notiek šobrīd un kam šāda sabiedrības šķelšanās ir izdevīga. Divdesmit neatkarības gadi ir apliecinājuši, ka Latvija var kļūt par valsti ar vienotu nāciju, taču integrācijai un vienotas nācijas tapšanai ar valodas zināšanu vien nepietiek. Kopīgas vērtības, savstarpēja cieņa, cilvēciska sapratne, tolerance ir tie pamati, uz kuriem mums jāceļ Latvijas nākotne. Ja mēs nespēsim vienoties, mūsu vietā nāks citi,» atgādināja A. Bērziņš.
Mūsu prezidenta runa saturiski bija līdzīga A. Merkeles un N. Sarkozī sacītajam – tajā nebija rožainu solījumu, vien brīdinājumi, ka Eiropas sārtie un tuklie pārticības vaigi kļūs plānāki un bālāki. Spēju sadarboties ne tikai nācijas ietvaros, bet plašākā mērogā kā vienu no galvenajiem 2012. gada vēlējumiem min teju visi Eiropas valstu vadītāji, kas liek secināt, ka šobrīd Eiropai nav atbildes, kā pareizāk atrisināt gaidāmo krīzi.
Oratoru skolā nebūtu teicamnieki
A. Bērziņa lēmums tradicionālo prezidenta Vecgada vakara uzrunu pārcelt uz 1. janvāra pēcpusdienu pavēra iespējas paspīdēt premjeram V. Dombrovskim, taču viņš dāvāto iespēju neizmantoja. Pirmkārt, tekstā bija tik daudz terminu, ka sacītais vairāk līdzinājās nevis sirsnīgai sarunai pie šampanieša glāzes, bet atskaitei ekonomistiem. Otrkārt, runas saturs ļoti atgādināja Vienotības kongresus, kuros V. Dombrovskis tiek cildināts par Latvijas izvešanu no ekonomiskās krīzes. Piemēram, lozungs «ar lepnumu varam teikt: Latvijas tauta, rīkojoties gudri un apdomīgi, ir pārvarējusi finanšu krīzi un atjaunojusi tautsaimniecības izaugsmi» iederētos reklāmas džinglā, kas reklamē premjera grāmatu.
Premjera optimisms ir pielīdzināms B. Obamas un D. Medvedeva sacītajam, jo arī ASV un Krievijas prezidenti uzskata, ka jaunais gads būs veiksmīgāks par aizgājušo. Tomēr izpildījuma ziņā gan V. Dombrovskis, gan A. Bērziņš stipri atpaliek no saviem kolēģiem. Kaut arī mūsu valsts vadītāji nenoliedzami bija centušies, pēc iedzīvotāju domām, viņiem trūkst harismas. Tautai nevajag eksaltētu vadoni, kurš spēj aizraut miljonus, pietiktu ar iejūtību, intonāciju, mainīgiem sejas vaibstiem, kas nolasīto tekstu padarītu ticamāku.