Pasaules prestižāko literāro godalgu – Nobela prēmiju literatūrā – šogad saņems viens no Eiropas mūsdienu dzejas virtuoziem – leģendārais dzejnieks Tomass Transtremers.
Transtremers un Latvija
Vakar pulksten 14 pēc Latvijas laika visas pasaules literatūras fanu skatieni bija pievērsti Nobela prēmijas oficiālajai mājaslapai www.nobelprize.com, lai pirmie redzētu to, kā tiek pasludināts laureāts. Kad paziņojums nonāca globālajā tīmeklī, uzgavilēt varēja arī Latvijas intelektuāļi, dzejnieki un atdzejotāji. Tomass Transtremers ir labi pazīstams mūsu literārajās aprindās, savulaik viņš viesojies arī Latvijā. Leģendām apvīts ir stāsts, kā dzejnieks tālajā 1970. gadā Rīgā, pārliecinājies, ka atrāvies no čekas izsekotājiem, devies ciemos pie Vizmas Belševicas, kuras vīrs Zigurds Elsbergs tolaik atdzejoja Transtremera darbus. VDK un cenzūra lika šķēršļus virknei Transtremera dzejoļu – pārāk jau nu aizdomīgas čekistiem likās, piemēram, rindas: «mūsu leduslaikmeta darbnīcu sarkanie zvēri».
Latviski tomēr ir izdotas vairākas Transtremera dzeju grāmatas. Pēdējā no tām –Dzeja Jura Kronberga un Guntara Godiņa atdzejā pie lasītājiem nonāca šā rudens sākumā un ir nopērkama grāmatu veikalos. Visiem, kas vēlas ko uzzināt vairāk par jauno Nobela prēmijas laureātu, varu ieteikt Jura Kronberga krājumam sarakstīto priekšvārdu. Piebilstams, ka Vesterozas pilsēta 1998. gadā par godu dzejniekam izsludināja ikgadējo dzejas balvu – tās pirmie laureāti bija Knuts Skujenieks un Vizma Belševica. Transtremera prēmija ir kļuvusi par vienu no prestižākajām Eiropas dzejas balvām.
Beidzot piešķir
1931. gadā Stokholmā dzimušais Tomass Transtremers ir viens no Eiropas 20. gadsimta dzejas ģēnijiem. Viņa debijas krājumu 17 dzejoļi var salīdzināt ar to sprādzienu, ko Latvijā savulaik radīja Aleksandrs Čaks. Tomēr jāatzīst, Tomass Transtremers, baudot lielas kultūrtautas pārstāvja priekšrocības, ātri vien ieguva plašu starptautisku atzinību, par kādu Latvijas dzejnieki var tikai sapņot. Viņš tiek uzskatīts par visvairāk izdoto mūsdienu Eiropas dzejnieku, kura darbi atdzejoti gandrīz 50 valodās. Pēdējos 20 gadus Transtremers cīnās ar triekas sekām, slimība diemžēl ir traucējusi viņa runas spējas.
Lai gan kandidātu saraksts tiek turēts vislielākajā slepenībā, kā ierasts, jau vairākas dienas iepriekš medijos tika izteiktas spekulācijas par to, kurš šogad varētu iegūt prēmiju. Starp potenciālajiem laureātiem tika minēts, piemēram, pat skandalozais Haruki Murakami un noslēpumainais Krievijas kulta rakstnieks Viktors Peļevins. Arī Tomass Transtremers bija minēts šajā sarakstā, tomēr tika izteiktas šaubas, «vai zviedri uzdrošināšoties atdot balvu savējam». Par laimi, zviedri nenobijās.
Nobela statistika
Visvarenā statistika liecina, ka līdz vakardienai ir piešķirtas 103 Nobela prēmijas literatūrā. Izņēmums bija 1914., 1918., 1935., 1940., 1941., 1942. un 1943. gads, kad balva netika pasniegta dažādu apstākļu dēļ. Vēsturnieki te atsaucas uz Nobela prēmijas nolikuma 1. punktu, kurā runāts par to, ja nav nozīmīgu, izskatīšanas cienīgu darbu, tad prēmijai paredzētā naudas summa tiek pievienota Nobela fonda neaizskaramajam depozītam. Jāņem gan vērā, ka «izskatīšanas cienīgu darbu trūkums» pamatā attiecināms uz abu pasaules karu laiku. Četrreiz balvas pasniegšanas vēsturē prēmija tika dalīta starp diviem uzvarētājiem. Pēdējo reizi tas notika tālajā
1974. gadā, kad to saņēma divi zviedru autori – abi akadēmijas locekļi – Eivinds Junsons un Harijs Martinsons, tā izraisot dažādas spekulācijas par balvas pasniegšanas principiem.
Ir bijuši divi gadījumi, kad laureāti atteicās saņemt balvu. Borisu Pasternaku to pazemojošā veidā piespieda izdarīt padomju režīms. Savukārt Žans Pols Sartrs nosprieda, ka šī ir lielā iespēja nodemonstrēt visai pasaulei savu principialitāti – franču rakstnieks nepieņēma nekādas godalgas.
Ir pierasts, ka Nobela prēmija literatūrā biežāk uztverama kā analogs balvai par mūža ieguldījumu. Faktiski, tas attiecināms arī uz jauno laureātu Tomasu Transtremeru. Piemēram, izcilā amerikāņu rakstniece Dorisa Lesinga to saņēma 88 gadu vecumā, kaut gan viņas ziedu laiki bija pagājušā gadu tūkstoša sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Dažiem autoriem veicās vairāk. Tomēr reti. Maugļa radītājs brits Radjards Kiplings Nobela prēmiju pamanījās saņemt 42 gadu vecumā, taču šis vēsturiskais fakts norisinājās gandrīz pirms 100 gadiem – tālajā 1907. gadā.
Feministes sūrojas, ka tikai divpadsmit sievietēm izdevies saņemt Nobela prēmiju literatūrā. Trīs no viņām – Elfrīde Jelineka, Dorisa Lesinga un Herta Millere pie balvas tika pēdējo septiņu gadu laikā. 1931. gadā pēc nāves balva tika piešķirta Erikam Akselam Karlfeldam, kas aizgāja mūžībā starplaikā starp prēmijas izziņošanu un oficiālo apbalvošanas ceremoniju. Kopš 1974. gada Nobela fonda statūtos ir ieviests punkts, kas šādu iespēju noliedz.